Pelikāni

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pelikāni
Pelecanus (Linnaeus, 1758)
Austrālijas pelikāns (Pelecanus conspicillatus)
Austrālijas pelikāns (Pelecanus conspicillatus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Pelikānveidīgie (Pelecaniformes)
Dzimta Pelikānu dzimta (Pelecanidae)
Ģints Pelikāni (Pelecanus)

Pelikāni (Pelecanus) ir vienīgā pelikānu dzimtas (Pelecanidae) ģints, kas apvieno liela auguma ūdensputnus, kuru raksturīgākā pazīme ir kailas ādas rīkles maiss zem knābja. Šajā ģintī ir 8 mūsdienu sugas.

Pelikāni mājo visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Latvijā retu reizi ir novērots sārtais pelikāns (Pelecanus onocrotalus), kuram līdz šim bijuši 5 novērojumi.[1][2] Vienu reizi (1896. gadā) Latvijā ir novērots cirtainais pelikāns (Pelecanus crispus).[3] Pelikāni mājo silto reģionu iekšzemes ūdeņu un jūru krastos, tie nav sastopami polārajos reģionos, okeānos tālu no krasta, okeāna salās un Dienvidamerikas iekšzemē. Tie ligzdo joslā no 45° dienvidu paralēles līdz 60° ziemeļu paralēlei.[4]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākais pelikānu ģintī ir cirtainais pelikāns (Pelecanus crispus)

Pelikāni ir lieli putni ar gariem knābjiem un lielu rīkles maisu zem knābja. Abi dzimumi ir vienādi lieli, un to apspalvojums arī ir vienāds.[5] Mazākais ģintī ir brūnais pelikāns (Pelecanus occidentalis), kura ķermeņa garums var būt 106 cm, spārnu izplētums 1,83 m, svars 2,75 kg.[6] Lielākais ir cirtainais pelikāns. Tā ķermeņa garums var sasniegt 190 cm, spārnu izplētums var būt lielāks par 3 m, un svars 15 kg.[7] Garākais knābis ir Austrālijas pelikānam (Pelecanus conspicillatus). Turklāt tas ir garākais putna knābis pasaulē.[8]

Pelikāni ir labi peldētāji, ko nodrošina īsās, spēcīgās, pleznotās kājas. To aste ir īsa un taisnstūrveidīga, ar 20-24 spalvām. Spārni gari, ar netipiski lielu sekundāro lidspalvu skaitu - 30 līdz 35. Pelikāniem ir īpašas spārnu muskuļšķiedras, kas atrodas dziļi krūšu muskuļos. Šīs muskuļšķiedras spēj nodrošināt ilgstošu horizontālo spārnu stāvokli, putnam planējot.[4]

Lai sakoptu un ieeļļotu spalvas, pelikāni rīvē savas galvas pret īpašiem eļļas dziedzeriem, pēc tam ierīvējot eļļu ķermeņa spalvās, tādējādi atjauninot spalvu ūdensizturību.[4]

Pelikānu grupas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelikānus var iedalīt 2 lielās grupās. Pirmo grupu veido pelikāni, kuru apspalvojums ir balts vai gandrīz balts. Šie pelikāni ligzdo uz zemes. Otro grupu veido pelēkie un brūnie pelikāni, turklāt tie ligzdo kokos.[4]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelikāni pamatā pārtiek no zivīm, bet tie barojas arī ar abiniekiem, vēžveidīgajiem un retos gadījumos ar putniem, piemēram, baložiem.[9][10] Zivis tie ķer, izmantojot rīkles maisu. Pirms zivju norīšanas pelikānam no maisa jānotecina ūdens. Tas aizņem apmēram 1 minūti. Šajā laikā citi jūras putni pelikānam no tā rīkles izzog zivis. Arī pelikāns pie izdevības zog citiem jūras putniem to zivis.[4]

Pelikāni visbiežāk zivis zvejo vienatnē. Tie seklā ūdenī sakārtojas vienā līnijā un individuāli seko zivīm. Mazās zivis tiek izceltas ar rīkles maisu, bet lielās noķertas ar knābja galu. Noķertā zivs tad tiek pamesta gaisā, lai pēc tam iekristu tieši rīklē ar galvu pa priekšu. Brūnais pelikāns parasti nirst, zvejojot zivis. Niršanu citi pelikāni izmanto reti.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēko pelikānu grupa ligzdo kokos, attēlā plankumknābja pelikānu (Pelecanus philippensis) ģimene

Pelikāni ir sociāli putni un ligzdo kolonijās. Tie veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Baltie pelikāni ligzdas vij uz zemes, bet pelēkie kokos. Balto pelikānu grupai ir samērā sarežģīts vairāku tēviņu kopīgs uzmanības izrādīšanas process mātītei. Tēviņi seko mātītei gan gaisā, gan pa zemi, gan ūdenī. Savā starpā tie bakstās ar knābjiem un uzmana viens otru. Vienas mātītes aplidošana aizņem apmēram dienu. Kokos ligzdojošiem pelikāniem riesta laiks ir vienkāršāks. Tēviņš sēž uz zara un aicina pie sevis matīti.[4] Ligzdu būvē pāris kopīgi. Tēviņš nes materiālus, bet mātīte sakrauj vienkāršu konstrukciju. Balto pelikānu grupas tēviņi zarus nes rīkles maisā, bet pelēko pelikānu tēviņi sagrābtu knābī šķērsām. Uz zemes ligzdojošie pelikāni ne vienmēr būvē ligzdu.[4]

Olas perē abi vecāki, turot to vai nu uz pēdām, vai zem pēdām. Visas sugas dēj vismaz 2 olas. Ja pāri neviens neiztraucē, izperēti parasti tiek 95% olu. Viens mazulis bieži aiziet bojā savstarpējā cīņā par barību.[4] Sasniedzot 6-8 nedēļu vecumu, jaunie pelikāni sāk staigāt apkārt un reizēm jau peld. Pieauguša putna apspalvojums tiem izaug 10-12 medēļu vecumā. Jaunie pelikāni joprojām paliek kopā ar vecākiem, bet barojas jau paši.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]