Pensija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Pensija (latīņu: pension — ‘izmaksa’) ir finansiāls nodrošinājums situācijai, kad indivīda darba spējas zudušas (vecums, invaliditāte), saglabājot līdzšinējam dzīves līmenim tuvu komforta līmeni. Veidojas no indivīda iemaksām dzīves laikā, vai valsts piešķirtas pensijas par īpašiem nopelniem.

Indivīda pensijas kapitāls tiek uzkrāts tā dzīves laikā, no veiktajām sociālā nodokļa iemaksām, t.i. valsts visa darba mūža garumā no personas iekasē sociālo nodokli (šobrīd 35% no katras mēnešalgas: Darba ņēmējs šobrīd maksā 11% no savas algas, bet darba devējs no izmaksājamās algas - 24%, t.i. kopā - 35%), apdrošinoties, lai vecuma vai darba spēju zuduma dēļ personai būtu uzturlīdzekļi un nekristos tās līdzšinējā dzīves kvalitāte. No iemaksu lieluma atkarīgs ir pensijas lielums, t.i., personas sociālie maksājumi ir viņa īpašums, ko tas uztic valstij glabāšanā un izmaksāšanā, sasniedzot vecumu vai zaudējot darbaspējas ātrāk. Šādu skaidrojumu dod LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, ka pēc visiem, tajā skaitā Eiropas cilvēktiesību standartiem, "personas pensija ir tās darba mūžā radītais īpašums un uz to ir nelokāmas īpašumtiesības".[1]

Pensiju sistēmas izveidošanās vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Personai piešķirts finansiāls nodrošinājums vecumdienās vai sakropļojuma gadījumā, kad indivīda darba spējas zudušas, nav nekas jauns un ir zināms visās civilizācijās - vienalga, vai tas bija senajā Ķīnā, Romas republikā vai faraonu Ēģiptē, - pamatā tas bija kā benefīcijs personai par uzticīgu kalpošanu. Taču visumā indivīdu darbaspēju zuduma gadījumā uzturēja dzimta vai kopiena, pie kuras tas piederēja.

Ar jēdzienu "pensija" vēl 16. gadsimtā Rietumeiropā saprata tikai naudas balvu (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim par atrisinātu problēmu u.tml.). Masveidīgas šādas izmaksas kļuva Luija XIV galmā, kur muižnieka vēlme uzturēties nevis savos īpašumos, nevis karaļa galmā Versaļā, raisīja nopietnas aizdomas par separātisku noskaņojumu, bet ja iemesls bija līdzekļu trūkums, tika piešķirta "pensija", lai nebūtu atrunu, ka naudas nav galma dzīvei. 17.—18. gadsimtā Eiropā regulāras pensijas kā sistēma pastāvēja praktiski tikai bruņotajos spēkos, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ spiesti dienestu pamest, un savas darbaspējas zaudējuši dienestā, monarhs ar rīkojumu noteica līdz mūža galam par labu kalpošanu maksāt pensiju. Piemēram, Krievijas impērijas ukazā "Par bijušo militārpersonu pensionēšanu“ bija pamatots: „Noteikt pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai neapkaunotu [ar nabadzīgu izskatu] mundiera godu" (Назначить достойное пожизненное содержание, дабы не позорили честь мундира). Uz rekrūšiem tas neattiecās — par tiem bija jāgādā viņu dzimtkungam. Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valstij.

Kaut kas līdzīgs mūsdienu pensiju fondiem, kur indivīds var uzkrāt sev uzturlīdzekļus darbaspēju zuduma gadījumam (slimība, vecums), gan daudz vienkāršotākā veidā parādījās jau viduslaikos Rietumeiropā, kad amatnieku cunftes un tirgoņu biedrības sāka veidot pašpalīdzības „lādes“ (kases), kurās to locekļi ik gadu iemaksāja zināmu summu, savukārt no uzkrātā kapitāla tika apmaksātas locekļu bēres, ārstēšanās izdevumi un, ar laiku, uzturlīdzekļi darba spējas zaudējušajiem biedriem vai to bez apgādnieka palikušajiem bērniem un atraitnēm (cunftu statūtos vispārpieņemta bija prasība sniegt palīdzību grūtībās nonākušajiem amata biedriem un uzkrāt tam līdzekļus). Taču kopumā atbildību par nabadzīgajiem, invalīdiem un veciem cilvēkiem uzturēja ģimene, baznīca vai atsevišķi pagasti.

Pakāpeniski šāda tipa savstarpējās apdrošināšanas un palīdzības biedrības kļuva aizvien izplatītākas, līdz 17.—18. gadsimtā, zemniecībai iegūstot personisko brīvību, pamazām izplatījās arī ārpus pilsētām. Daudzviet valsts vara šīs tendences uztvēra ar atvieglojuma sajūtu un ar likuma spēku veicināja iedzīvotāju pašpalīdzību, tādā veidā cerot mazināt ubagu u.c. deklasēto lumpenu slogu, piemēram, lauku pagastos no iedzīvotājiem sāka iekasēt nodokli, lai ierīkotu un uzturētu t.s. nabagmājas, kurās bez apgādniekiem un uzturlīdzekļiem palikušajiem pagasta iedzīvotājiem (kādi bija liela daļa bezzemnieku) bija nodrošināta pajumte un iztikšanas minimums.

Sevišķi rosīgi savstarpējās palīdzības biedrības sākušas dibināties 19. gadsimta pirmajā pusē rūpnīcu strādnieku vidē, izplatoties sociālās solidaritātes idejām, šādā pašapdrošināšanā iesaistoties aizvien lielākam ļaužu skaitam un ievērojami pieaugot apgrozāmajām summām. Rūpniecības attīstība palielināja risku saslimt, gūt traumas, mazināja ģimenes locekļu skaitu (ja zemniekiem jo vairāk bērnu, jo vairāk darbaroku, tad pilsētniekam, kas knapi velk no algas līdz algai, bērns ir nevis palīgs, bet lieks ēdājs mājās). Tajā pašā laikā industrializācija nodrošināja ekonomisko pamatu sociālajām reformām. Sāka veidoties pašpalīdzības kases tieši šādam nolūkam, arī bankas ieinteresējās par jauno tirgu, iesaistoties pirmo "pensiju fondu" (kas pēc savas uzbūves un darbības visai atšķīrās no mūsdienu šāda veida institūcijām) veidošanā.

Attīstība norisa divos virzienos, ko nosacīti varētu dēvēt par "anglosakšu" un "vācu" pensiju sistēmām (20. gadsimta otrajā pusē abas sistēmas pakāpeniski tuvinājās, tomēr saglabājos pamatatšķirības). T.s. vācu sistēma bija orientēta uz to, ka persona saglabā sociālo statusu un dzīves līmeni arī pēc darbaspēju zaudēšanas vecuma dēļ, savukārt anglosakšu sistēma — nabadzības ierobežošanu:

  • Iedzīvotāju pašpalīdzības institūcijas straujāk attīstījās uz liberālismu orientētajās anglosakšu zemēs, kur valsts iejaucās tikai lai parūpētos par tiem, kas nu paši par sevi nespēj parūpēties, t.i. invalīdiem, vai izdzīvošanas pabalsts absolūti nabadzīgajiem. Līdz ar to Ziemeļamerikā valsts nosacīti kontrolēta pensiju sistēma parādījās salīdzinoši vēlu: Kanādā ko tādu uzsāka veidot tikai 1927. gadā, ASV sociālās reformas šajā virzienā sākās 20. gadu beigās atsevišķu pavalstu (štatu) valdību līmenī (1934. gadā kaut kāda nebūt centralizēta un varas pārraudzībā esoša pensiju sistēma pastāvēja tikai 28 pavalstīs). Tikai 1935. gadā ASV pēc visai autoritārā prezidenta Fraklina Rūzvelta iniciatīvas uzsāka federālās pensiju apdrošināšanas sistēmas ieviešanu[2], savukārt izmaksāt pirmās pensijas no iemaksu budžeta sāka 1940. gadā.[3]
  • T.s. "vācu" pensiju sistēma veidojās savādāk. Centrāleiropas autoritārajās monarhijās process izraisīja mazliet citādu valsts aparāta interesi, kas pēc 1848. gada notikumiem visai jūtīgi reaģēja uz jebkuriem pavalstnieku biedrošanās mēģinājumiem un varas nekontrolētu naudas līdzekļu plūsmu. Pirmajam doma cilvēku vecumdienām krāto naudu pārņemt valsts kontrolē, pie reizes ierobežojot valsts varai bīstamu nekontrolētu biedrošanos un sadarbību, ienāca prātā Prūsijas karalistes un Vācijas impērijas "dzelzs kancleram" Oto Bismarkam, ar kura rīkojumu 1883. gadā Vācijā ieviesa mūsdienu tipa nefondēto pensiju sistēmu darbaspēju zaudējuma gadījumā: cilvēks iemaksā daļu no saviem ienākumiem nevis bankā depozīta kontā vai pašpalīdzības kasē, bet kā nodokli valstij, pretī saņemot valsts garantijas, ka darba spēju zaudēšanas gadījumā viņš daļu saņems atpakaļ. T.i., tika pieņemts likums par strādājošo veselības apdrošināšanu. Pēc gada tam sekoja likums par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem, bet 1889. gadā — invaliditātes un vecuma apdrošināšana. Pirms tam tā lielā mērā bija baznīcas un vietējas nozīmes korporatīvo institūciju ziņā.

Sociālās apdrošināšanas pamatideja ir sociālās apdrošināšanas risku atbildības sadalīšana starp darba devējiem, darba ņēmējiem un valsti — veicot iemaksu valsts sociālās apdrošināšanas fondā no savas darba algas noteiktas daļas, maksātājam ienākuma zaudējuma gadījumā ir tiesības saņemt noteikta apmēra uzturlīdzekļus, — bet valstij uzņemoties šīs sistēmas garanta lomu. Būtiska sociālās apdrošināšanas īpatnība nu bija ienākumu pārdalīšana ar solidāras aprūpības starpniecību par labu mazāk nodrošinātajiem dalībniekiem. Šajā gadījumā sociālā aizsardzība un izlīdzināšana tika sasniegta, pateicoties tam, ka cilvēki ar lielāku sociālā riska pakāpi netika izslēgti, bet, tieši pretēji, tika apdrošināti, neatkarīgi no viņu ienākuma līmeņa: valsts uzņēmās maksāt, vēl pirms persona uzkrājusi nepieciešamo kapitālu, ja rodas vajadzība, taču nevis no budžeta, bet no šī brīža iemaksām, t.i. pašreizējie strādājošie maksā pensijas pensionāriem, bet nākamā paaudze – šodienas maksātājiem. Līdz ar to neizmaksātās pensijas ieplūda valsts budžetā, bet izmaksātās nāca no strādājošo kabatas. Finansiāli valsts ieguva, bet arī pensiju saņēmēji, kuru skaits bija visai niecīgs, jutās apmierināti.

Jaunā sistēma valstij bija daudz izdevīgāka, jo indivīdi visu mūžu maksā nodokli, šo naudu var laist apgrozībā, pensionēšanās vecumu nemaz tik daudzi nesasniedz (attiecīgi, visu mūžu papildus maksātais paliek valstij, nevis mantiniekiem), un arī sasniegušie pārāk ilgi nedzīvo. Vienīgais netīkamais traucēklis bija kreisie (nu tur visādi sociāldemokrāti u.tml.), kas laika gaitā pieņēmās spēkā un pamazām panāca, ka sistēmā tiek iekļauti ne tikai valsts ierēdņi, bet arī privātajā sektorā strādājošie, no kuriem liela daļa nav nez ko maksāt spējīgi, nemaz nerunājot par vecuma pabalstu tiem, kas nekādus nodokļus nav maksājuši. Taču šādas pārmērības ieviesās salīdzinoši vēlu, 20. gadsimta otrās puses straujā ekonomiskā uzplaukuma laikā, kad visiem šķita - tas nebeigsies. 20.—21. gadsimtu mijā attīstītajās Rietumu valstīs pensija ir vidēji 65—75% no vidējās algas.[4] Mūsdienās sociālās apdrošināšanas pakalpojumi ir ieguvuši tādu attīstības pakāpi, ka tie jau ir pieskaitāmi pie pilsoņu pamattiesībām.

Pensiju likumdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pensiju likumdošana aizsākās Lielās Franču revolūcijas laikā, kad Francijas Nacionālā sapulce 1790. gada 22. augustā izsludināja pensiju likumu, kas paredzēja, ka nācijas pienākums ir atlīdzināt pilsoņa darbu sabiedrības labā, ievērojot pakalpojumu svarīgumu un ilgumu un, ka pensijas tiesības bauda visu sabiedrisko nozaru darbinieki, ja vien veiktajam darbam bijusi vispārēja sabiedriska nozīme. Likuma realizācija prasīja pārāl lielus naudas līdzekļus, tāpēc pēc laika pensiju izmaksas tika pārtrauktas. No XIX gs. gandrīz visas industriāli attīstītās Eiropas valstis sāka nodrošināt valsts ierēdņu vecumdienas, uzskatot pensiju par algas turpinājumu. XIX gs. beigās pakāpeniski sāka ieviest likumus par obligāto valsts apdrošināšanu invaliditātes, nāves, darbaspēju zuduma un vecuma (t.i. pensiju) apdrošināšanu privātajā sektorā.

Pensiju likumdošana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Republikā 1920. gada 26. janvārī pieņēma likumu "Par pensiju izsniegšanu karavīru ģimenēm", kas attiecās uz Latvijas armijas kritušo vai mirušo karavīru ģimenēm. 1922. gada 13. janvārī Ministru kabinets izdeva noteikumus "Par karavīru un valsts ierēdņu un kalpotāju pensijām", kas paredzēja pensiju piešķiršanas ārtību valsts civilā un militārā dienesta kalpotājiem, kā arī ministriem, sūtņiem un tiesnešiem. Pensijas piešķīra, ja kopējais darba stāžs sasniedza 20 gadus. 1931. gada augustā pieņēma likumu "Par pensijām", kas papildus paredzēja pensijas valsts iestāžu darbiniekiem un privātskolotājiem, kuri bija nostrādājuši 25 gadus amatos, kas deva tiesības uz pensiju un bija sasnieguši 55 gadu vecumu. T.i. līdz 1940. gadam valsts garantētās vecuma pensijas attiecās tikai uz valsts ierēdņiem un tiem pielīdzināmām personām (tātad visai mazu iedzīvotāju daļu).

LPSR laikā 1956. gada 14. jūlijā ar likumu "Par valsts pensijām" tika ieviesti vienoti kritēriji pensiju piešķiršanā un aprēķināšanā. Tika ieviesta vispārēja valsts garantētu pensiju sistēma (pensiju uzkrājumu veidoja no iedzīvotāju obligātajām iemaksām sociālās apdrošināšanas fonā), kā arī vecuma pensija[5] (uz kolhozniekiem, kas skaitījās privātā sektorā strādājošie, pensiju likumu attiecināja ar 1964. gadā PSRS AP pieņemto likumu "Par pensijām un pabalstiem", kas stājās spēkā 01.01.1965.), un pensijas lielums atbilda pusei no pēdējo divu vai vienalga kuru piecu darba gadu vidējās mēneša algas (pensiju „griesti“ bija 120 rubļi, t.i. 3/4 no vidējās algas). Pensionēšanās vecums vīriešiem bija 60, bet sievietēm – 55 gadi (ar, attiecīgi, 25 un 20 darba gadu stāžu).[6] Ieviešot šo sistēmu, pensiju sāka saņemt visi attiecīgo vecumu sasniegušie, kas, protams, sava darba mūža laikā nekādus sociālos maksājumus šim nolūkam netika veikuši, nekādu līdzekļu uzkrāts nebija un pensijas sāka maksāt no valsts budžeta. Demogrāfiskā situācija PSRS bija ļoti laba, gados jaunās Vidusāzijas republikas ļoti labi deva ienākumus, un „vecajās” republikās kā Igaunijas PSR, Lietuvas PSR un Latvijas PSR no tiem varēja maksāt pensijas.

1991. gadā atjaunotās Latvijas Republikas pirmais pensiju likums tapa 1991. gada novembrī I.Godmaņa valdības kabinetos - neraugoties uz mainījušos situāciju, vēl tika saglabāta padomju sistēma, kas tika vēl pastiprināta ar priekšrocībām, taču viens kāzuss: nauda no PSRS kases pensiju maksāšanai tā vairs neienāca. PSRS laikā sagatavoto pensiju likumu modificēja, padarīja divas reizes dārgāku un, iespējams, divas reizes taisnīgāku pret cilvēkiem, bet nemainīja principus. Likums nekādi nemotivēja cilvēkus ilgtermiņā piedalīties savas pensijas uzkrājumu veidošanā, bet faktiski cilvēkus motivēja 4-5 gadus pirms pensijas kaut kur strādāt vai ielikt darba grāmatiņu, lai kaut kur strādā ar lielu algu, lai beigās sanāk liela pensija. Sistēma bija ļoti dārga un tad sabruka, — viss tika finansēts no budžeta, bet budžeta kā tāda nebija. 1993. gadā labklājības ministrs Jānis Ritenis mēģināja pavērst bijušās padomju republikas labklājības funkcionāru un jauno politiķu domas no sociālās nodrošināšanas, kas tikai ņem un ņem naudu no valsts budžeta, uz sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidi, taču neveiksmīgi.

Jauna pensiju likuma izstrādē mehāniski tika paņemts šis tas no Vācijas pensiju sistēmas, šis tas nokopēts no Zviedrijas, no vēl kāda - uz papīra, tabulās izskatījās lieliski, — un 1994. gada sākumā Labklājības ministrija publiskoja tās izstrādāto sociālās reformas modeli, kuras būtība bija – dažādos fondos iemaksas (gan obligātas, gan brīvprātīgas) veiks gan darba devēji, gan ņēmēji, un uzkrājumus vajadzēs veikt arī strādājošajam, rezultātā radot trīspakāpju sociālā nodrošinājuma sistēmu.[7] 1995. gada sākumā valdība paziņoja par plānu paaugstināt pensijas vecumu. 2. novembrī beidzot tika pieņemts likums Par valsts pensijām, skaidri nosakot, ka valsts vecuma pensijas apmērs būs tieši atkarīgs no mūža laikā iemaksātā sociālā nodokļa kopsummas un arī darba stāža. Šai gadījumā valsts pildīja tikai pilda bankas funkcijas, uzkrājot personas iemaksas depozītā, un garantēja, ka persona saņems atpakaļ, zaudējot darbaspējas. Tikai, atšķirībā no bankas, valsts nemaksā noguldītājam procentus par iespēju apgrozīt un izmantot šos līdzekļus daudzus gadu desmitus, pie tam sociālā nodokļa maksātājs mūža nogalē pensijas veidā saņem atpakaļ ievērojami mazāku summu, nekā savas dzīves laikā uzticējis valstij, tās garantētās vecuma pensijas nodrošināšanai.

Ja 1995. gadā sociālās apdrošināšanas budžetam bija līdzekļu pārpalikums un 1997. gada beigās uzkrātā budžeta rezerve sasniedza 28 milj. latu, tad 1998. gadā veiktie grozījumi likumā „Par valsts pensijām” (kas nodrošināja vidējās pensijas pieaugumu) un vienlaikus Krievijas banku krīzes radītās sekas Latvijas tautsaimniecībā atstāja būtisku ietekmi uz sociālās apdrošināšanas budžetu - budžeta ieņēmumi un uzkrātā rezerve bija nepietiekama izdevumu segšanai. Laika periodā no 1998.-2001. gadam sociālās apdrošināšanas budžets bija ar kārtējā gada deficītu un, lai nodrošinātu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksu normatīvajos aktos paredzētajā apmērā un termiņos, 1999.-2002. gadā tika veikts aizņēmums no valsts pamatbudžeta (par aizdevuma izmantošanu laikā no 1999.-2007. gadam procentu maksājumos valsts budžetā tika nomaksāti 28,7 milj. latu). Saskaņā ar Likumu par budžetu un finanšu vadību Valsts kase katru gadu 31. decembrī slēdza visus valsts sociālā budžeta līdzekļu kontus, kurus atvēra nākamajā saimnieciskajā gadā, ieskaitot tajos visus atlikumus no iepriekšējā gada. Līdz ar to sociālās apdrošināšanas budžetā ieskaitīto iemaksu pārpalikums, kas veidojas demogrāfiski labvēlīgos gados, tiek uzkrāts sociālās apdrošināšanas budžeta kontā. Saskaņā ar Likumu par budžetu un finanšu vadību gan valsts pamatbudžeta, gan speciālā budžeta līdzekļi glabājas kontos tikai Valsts kasē.[8]

2001. gadā Latvijā tika ieviesta trīs līmeņu pensiju sistēma,[9] kas sevī ietver valsts obligāto nefondēto pensiju shēmu (1. līmenis), valsts fondēto pensiju shēmu (2. līmenis) un privāto brīvprātīgo pensiju shēmu (3. līmenis). 1. līmenī ir iesaistīti visi sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji: strādājošie, kas veic sociālā nodokļa iemaksu, tādējādi uzkrājot kapitālu, no kā daļa veidos pensiju, sasniedzot vecumu, kad indivīda darba spējas ievērojami samazinājušās. Lai atvieglotu slogu valsts budžetam, nākamo pensionāru nākotnes vārdā tika ieviesta valsts fondēto pensiju shēma (t.s. 2. līmenis), kur daļa iesaistīto dalībnieku veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek nodotas nevis valsts rīcībā, bet indivīda izvēlētā līdzekļu pārvaldītāja rīcībā, kas tās iegulda finanšu tirgū, gūstot peļņu un uzkrājot konkrētā iemaksu veicēja pensijas papildināšanai.[10] Pilnībā atteikties piedalīties valsts pensiju sistēmā, lai veidotu individuālu brīvprātīgu uzkrājumu privātā pensiju fondā nav iespējams.

2003. gadā Eināra Repšes valdības valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināta koncepcija, kurā zem "trūkumu novēršanas valsts pensiju politikā" bija paslēpts plāns atcelt ieplānoto fondēto pensiju sistēmai novirzāmo līdzekļu palielināšanu,[7] kas nozīmē vēl lielāku sociālo iemaksu novirzīšanu citiem mērķiem. Pirms tam sociālais budžets bija nodalīts kā atsevišķs, kuram bija jābūt pilnīgi neatkarīgam, kurš stāvēja Valsts kasē un bija garantēts no valsts, bet no šī budžeta valsts nevarēja pagrābt - valsts varēja nākt pie sociālā budžeta un lūgt aizdevumu, ko sociālais budžets varēja aizdot uz procentiem. U.Osis min: "Starp Valsts kasi un VSAA 01.08.2008.g. tika noslēgta vienošanās par Valsts sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu brīvo līdzekļu izvietošanu noguldījumos. It kā jau viss pareizi - naudai nav jāguļ kā zem matrača, bet jāapgrozās. Ir tikai viens bet, - ja valsts 2007.-2009. g. laikā par "noguldījumiem", kas īstenībā bija aizdevumi, jo tika izmantoti konkrētam mērķim - valsts pamatbudžeta deficīta segšanai, maksāja 6-7%, tad inflācija līguma darbības periodā svārstījās 9-17% robežās. Taču, tā kā tie pēc būtības bija nevis noguldījumi, bet aizdevumi, tad attiecīgajām procentu likmēm šajā periodā būtu bijis jābūt vismaz inflācijas tempa līmenī, kas aptuveni atbilda faktiskajām tā perioda vidējām svērtajām naudas tirgus likmēm. Pēc maniem provizoriskiem aprēķiniem, pensiju kapitāls, dēļ šīm neatbilstībām, ir zaudējis par labu valsts pamatbudžetam minētajā laika posmā vismaz ap 62 miljoniem latu."[11] Valsts iedzīvotāju veiktās sociālās iemaksas savu pensiju veidošanai iekļāva budžetā, izlietojot citiem mērķiem.

2007. gadā tika pieņemts lēmums slēgt vienošanos ar Valsts kasi par daļas no speciālā budžeta līdzekļu uzkrājuma ieguldīšanu termiņnoguldījumā. Kopējā termiņnoguldījumu pamatsumma uz 2008. gada 1. augustu bija 820,6 milj. latu, un 2008. – 2009. gada laikā par dažādiem noguldījumu veidiem saņemtie procenti papildināja sociālās apdrošināšanas budžetu par aptuveni 80 milj. latu. Sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājums uz 2008. gada 1. augustu sasniedza 914,2 miljonu latu, kur valsts pensiju speciālā budžeta uzkrājums bija 679,5 miljoni latu.[8]

Solidaritātes princips[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2008. gadā sākoties ekonomiskajai krīzei un sabrūkot Latvijas ekonomikai, zuda līdzekļi esošo pensiju izmaksām (uz 10 strādājošiem bija 3 pensionāri). Un nu iestājies apburtais loks: jo lielāks bezdarbs (un mazāki sociālā budžeta ienākumi), jo grūtāk nodrošināt valsts pensijas un savilkt bilanci 1. līmeņa pensiju fondā, jo vairāk valsts piesavinās naudu no ilgtermiņa uzkrājumam paredzētajām 2. līmeņa iemaksām. Arī iespējas pašiem veidot uzkrājumus kļūst aizvien niecīgākas: jo mazāki iedzīvotāju ikmēneša ienākumi, jo mazāk iemaksu brīvprātīgajā 3. līmeņa pensiju fondā (kam valsts netiek klāt, lai atņemtu budžeta vajadzībām). Lai leģitimētu šo situāciju, kad līdzšinējās iemaksas iztērētas citām vajadzībām, un nu strādājošiem to jākompensē, tiek popularizēts viedoklis par "solidaritātes principu", ko ekonomists Uldis Meļķisis formulē šādi: "solidaritātes princips paredz visu sociāli aizsargāto personu savstarpēju palīdzību, kas saistīta ar līdzekļu pārdali starp dažādām sociālekonomiskām un demogrāfiskām iedzīvotāju grupām, izdalot trīs šī principa sastāvdaļas: 1) pirmā paredz sociālo solidaritāti apskatīt kā dažādu risku apvienošanu, veicot viena veida apdrošināšanas iemaksas; 2) otrais ir saistīts ar tā saucamo paaudžu līgumu jeb nepieciešamību pārdalīt ienākumus no darbspējīgiem jauniem cilvēkiem uz darbnespējīgiem veciem cilvēkiem; 3) treškārt, ienākumu pārdali starp bagātajām iedzīvotāju grupām uz salīdzinoši nabadzīgām iedzīvotāju grupām."[12] T.i. pašreizējai strādātāju paaudzei jāmaksā pensijas pensionāriem, taču ne tāpēc, ka ļaudis būtu par to solidāri vienojušies, bet gan tāpēc, ka pašreizējo pensionāru savulaik maksāto un pensiju fondā uzkrāto valsts ir iztērējusi citiem mērķiem. Bez tam indivīda priekšlaicīgas nāves gadījumā (pensionēšanās vecums ir mazliet lielāks par vidējo dzīves ilgumu, t.i. 50% maksātāju to nesasniedz) personas iemaksātais nepaliek pensiju fondā, (mantiniekiem uz tiem nav tiesību) un arī šos līdzekļus valsts izlieto citām vajadzībām, kaut tieši ar tiem varētu lieliski paust "solidaritāti".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kļaviņa Elga. Vecuma pensiju jautājums Latvijas Republikas sociālajā politikā. 1918-1940. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1991. Nr.1., 58.-77. lpp.
  • Bleiere Daina. Pensiju likumdošana un prakse Latvijā 40. gadu otrajā pusē - 50. gadu sākumā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.1., 119.-135. lpp.