Peredvižņiki

Peredvižņiki (krievu: Передви́жники) jeb Ceļojošo mākslas izstāžu biedrība (krievu: Товарищество передвижных художественных выставок) bija krievu demokrātisko reālisma mākslinieku apvienība, kas darbojās no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam.^[1] Perevižņiki darbojās pretēji tā laika valdošajiem oficiālā akadēmisma pārstāvjiem, iedvesmojoties no tautiskuma idejām. Par apvienības radītājiem ir uzskatāmi gleznotāji Grigorijs Mjasojedovs, Ivans Kramskojs, Nikolajs Ge un Vasilijs Perovs. Peredvižņiki savā pastāvēšanas laikā aktīvi veica apgaismības darbību, rīkojot ceļojošās mākslas izstādes, pateicoties kurām vēlāk biedrība ieguva savu nosaukumu peredvižņiki.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1863. gada 9. novembrī četrpadsmit Pēterburgas ķeizariskās mākslas akadēmijas studenti, kuri bija pielaisti konkursam par pirmo zelta medaļu, vērsās akadēmijas padomē ar lūgumu mainīt konkursa noteikumus, uzdotās skandināvu mitoloģijas "Odina dzīres Valhallā" sižeta gleznas radīšanu pret paša gleznotāja izvēlētas tēmas gleznas radīšanu. Akadēmijas padome šo lūgumu atteica, kā rezultātā četrpadsmit minētie studenti pameta akadēmiju, kas vēsturē zināma kā "Četrpadsmitu dumpis".^[2] Šie studenti, vēlākie krievu reālisma gleznotāji un ceļojošie mākslinieki, protestējot pret akadēmiskajiem ierobežojumiem, izveidoja mākslinieku kooperatīvu, kas vēlāk pārtapa sabiedrības ceļojumu mākslas izstādēs. Apvienība izveidojās 1870. gadā Sanktpēterburgā Ivana Kramskoja, Nikolaja Ge, Grigorija Mjasojedova un Vasilija Perova vadībā.^[3] Mākslinieku galvenā pulcēšanās vieta bija Sanktpēterburgas mākslas akadēmija.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākus gadus pēc apvienības dibināšanas lielākā daļa no šiem četrpadsmit cilvēkiem veidoja kodolu, kas izveidojās par "klejojošo izstāžu biedrību". Peredvižņiki nolēma īstenot savas idejas praksē, rīkojot ceļojošās izstādes visā Krievijas Impērijā. Viņi nodibināja jaunu māksliniecisko kodu, kas balstījās nevis uz tīru estētiskām un tās interpretētām Černiševska idejām, bet gan uz sociālo un politisko kritiku, izstrādājot uzsvaru uz to, ka ieguldītais darbs vienmēr dos lielākus panākumus. Apvienība savā darbībā pierādīja to, cik māksla ir nepieciešama sabiedrībai, kā arī noraidīja akadēmiskās tradīcijas filozofiju "māksla mākslas dēļ". Kā reālisma mākslas piekritēji, gleznotāji parādīja daudzpusīgus sociālās dzīves raksturus. Savos mākslas darbos mākslinieki atklāja ne tikai nabadzību un ciešanas, bet arī tautas dzīves veida skaistumu, stingrību, rakstzīmes un izturību. Par peredvižņiku uzplaukuma periodu ir uzskatāms laika posms no 1870. līdz 1890. gadiem,^[4] kad tika palielināts dabiskums un attēlu brīvība, kā arī izstrādāta arvien plašāka darbības joma. Radot darbus, izvēlējās brīvākus, plašāka veida darbus ar gaišu paleti, attēlojot gaismas, atšķirībā no tradicionālās tumšās paletes. 19. gadsimta nogalē peredvižņikiem sākās norieta laiks, daži mākslinieki savos darbos sāka atspoguļot sociālisma idejas, parādot strādnieku šķiru līmeņus un atšķirības,^[4] vēlāk viņu tradīcijas pārtapa sociālistiskā reālismā.

Izstādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īzaks Levitāns. "Vladimiras ceļš". 1892.

Laika posmā no 1871. līdz 1923. gadam apvienība sarīkoja 48 mobilās izstādes Sanktpēterburgā un Maskavā, kas vēlāk tika izstādītas arī Rīgā, Odesā, Kijivā, Harkivā un Kazaņā, kā arī citās pilsētās. 1923. gadā bija pēdējā peredvižņiku izstāde. Lielākā daļa apvienības biedru vēlāk pievienojās asociācijai "Mākslinieki revolucionārā Krievijā".