Peredvižņiki

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ceļojošo mākslas izstāžu biedrība jeb Peredvižņiki

Peredvižņiki jeb Ceļojošo mākslas izstāžu biedrība bija krievu demokrātisko reālisma mākslinieku apvienība, kas darbojās no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam.[1] Perevižņiki darbojās pretēji tā laika valdošajiem oficiālā akadēmisma pārstāvjiem, iedvesmojoties no tautiskuma idejām. Par apvienības radītājiem ir uzskatāmi gleznotāji Grigorijs Mjasojedovs, Ivans Kramskojs, Nikolajs Ge un Vasilijs Perovs. Peredvižņiki savā pastāvēšanas laikā aktīvi veica apgaismības darbību, organizējot ceļojošās mākslas izstādes, pateicoties kurām vēlāk biedrība ieguva savu nosaukumu peredvižņiki.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nikolajs Bogdanovs-Beļskis. "Pie skolas durvīm". 1897.

1863. gada 9. novembrī četrpadsmit vistalantīgākie Pēterburgas imperatoriskās mākslas akadēmijas studenti, kuri bija pielaisti konkursam par pirmo zelta medaļu, vērsās akadēmijas padomē ar lūgumu mainīt konkursa noteikumus, uzdotās skandināvu mitoloģijas "Odina dzīres Valhallā" sižeta gleznas radīšanu pret paša gleznotāja izvēlētas tēmas gleznas radīšanu. Akadēmijas padome šo lūgumu atteica, kā rezultātā četrpadsmit minētie studenti pameta akadēmiju, kas vēsturē zināma kā "Četrpadsmitu bunts".[2] Šie studenti, vēlākie krievu reālisma gleznotāji un ceļojošie mākslinieki, protestējot pret akadēmiskajiem ierobežojumiem, izveidoja mākslinieku kooperatīvu, kas vēlāk pārtapa sabiedrības ceļojumu mākslas izstādēs. Apvienība izveidojās 1870.gadā, iniciatīvas laikā, kurā notiek cīņa par avangarda mākslas spēku, valsts demokrātisko ideālu un mākslinieku, Sanktpēterburgā Ivana Kramskoja, Nikolaja Ge, Grigorija Mjasojedova Vasilija Perova vadībā.[3] Mākslinieku galvenā pulcēšanās vieta bija Sanktpēterburgas mākslas akadēmija. Peredvežiki radās tautas ietekmes un spiediena rezultātā, kā rezultātā četrpadsmit akadēmijas studenti ka protestu izvēlējās akadēmijas pamešanu, ar to parādot pretestību tā laika akadēmiskajiem uzskatiem mākslā un pierādot, ka mākslu ir iespējams pienest cilvēkiem. Tā radās šī apvienība.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākus gadus pēc apvienības dibināšanas lielākā daļa no šiem četrpadsmit cilvēkiem veidoja kodolu, kas izveidojās par "klejojošo izstāžu biedrību". Peredvižņiki nolēma īstenot savas idejas praksē, organizējot ceļojošās izstādes visā Krievijā. Viņi nodibināja jaunu māksliniecisko kodu, kas balstījās nevis uz tīru estētiskām un tās interpretētām Černiševska idejām, bet gan uz sociālo un politisko kritiku, izstrādājot uzsvaru uz to, ka ieguldītais darbs vienmēr dos lielākus panākumus. Apvienība savā darbībā pierādīja to, cik māksla ir nepieciešama sabiedrībai, kā arī noraidīja akadēmiskās tradīcijas filozofiju "māksla mākslas dēļ". Kā reālisma mākslas piekritēji, gleznotāji parādīja daudzpusīgus sociālās dzīves raksturus, kuriem parasti piemita kritiskas ietekmes tendence. Savos mākslas darbos mākslinieki atklāja ne tikai nabadzību un ciešanas, bet arī tautas dzīves veida skaistumu, stingrību, rakstzīmes un izturību. Par Peredvižņiku uzplaukuma periodu ir uzskatāms laika periods no 1870. līdz 1890.gadiem[4], kad tika palielināts dabiskums un attēlu brīvība, kā arī izstrādāta arvien plašāka darbības joma. Radot darbus, izvēlējās brīvākus, plašāka veida darbus ar gaišu paleti, attēlojot gaismas, atšķirībā no tradicionālās tumšās paletes. 19.gadsimta nogalē Peredvižņikiem sākās norieta laiks, viņi sāka zaudēt savu domu dziļumu, pārdomas par dzīvi. Samazinājās arī sabiedrības ietekme, daži mākslinieki savos darbos sāka atspoguļot sociālisma idejas, parādot strādnieku šķiru līmeņus un atšķirības.[4] Mākslinieku apvienība tika iekļauta arī padomju mākslas kultūrā, jo viņu 19. gadsimta tradīcijas palīdzēja izveidot mākslu sociālistiskā reālismā.

Izstādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iļja Repins. "Volgas strūdzinieki". 1870.-1873
Ivans Šiškins. "Rīts priežu mežā". 1889.
Īzaks Levitāns. "Vladimiras ceļš". 1892.

Laika periodā no 1871. līdz 1923.gadam apvienība noorganizēja 48 mobilās izstādes Sanktpēterburgā un Maskavā, kas vēlāk tika izstādītas arī Rīgā, Odesā, Kijevā, Harkovā un Kazaņā, kā arī citās pilsētās. 1923.gadā bija pēdējā, pēc skaita 48. Peredvižņiku izstāde. Lielākā daļa apvienības biedru vēlāk pievienojās asociācijai "Mākslinieki revolucionārā Krievijā", kuras biedri ietekmējās no Peredvižņiku tradīcijām un tiecās radīt mākslas darbus saprotami cilvēkiem, atspoguļot padomju derīgumu.

Pazīstamākie peredvižņiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslinieku vidū ir minami Ābrams Arhipovs, Iļja Repins, Ivans Šiškins, Īzaks Levitāns, Valentīns Serovs, Nikolajs Kasatkins, Nikolajs Kuzņecovs, Arhips Kuindžins, Ivans Kramskojs, Aleksandrs Litovčenko, Grigorijs Mjasojedovs, Leonīds Pasternaks un Vasilijs Perovs.[4]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Video[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]