Piltene

Piltene
	Piltenes pilsdrupas un baznīca
Karogs	Ģerbonis
	; Piltene
Koordinātas: 57°13′31″N 21°40′33″E / 57.22528, 21.67583 Koordinātas: 57°13′31″N 21°40′33″E / 57.22528, 21.67583
Novads	Ventspils novads
Platība	14,2 km²
Iedzīvotāji (2010)	1053
Blīvums	74.2 iedz./km²
Vēsturiskie nosaukumi	vācu: Pilten; poļu: Piltyń
Pilsētas tiesības	no 1557. gada

Piltene ir sena pilsēta Kurzemes ziemeļu daļā, Ventspils rajonā, pie Ventas upes vecās gultnes. Slavena ar to, ka savā laikā ir bijusi Kurzemes bīskapijas galvenā pilsēta un tās pēdējā bīskapa un vienīgā Livonijas karaļa Magnusa pēdējā rezidence 16. gadsimtā.

Vēsture [izmainīt šo sadaļu]

Pirms 13. gadsimta, vēl pirms Ventspils dibināšanas, Piltene veidojās kā Ventas lejteces galvenā tirdzniecības vieta, drošā attālumā no Baltijas jūras sirotāju (vikingu) tieša uzbrukuma draudiem. Līdzīgā veidā veidojās senās upju ostas Daugmalē, Jelgavā, Grobiņā un Turaidā. Iespējams arī, ka vecā kuršu osta atradusies pie Lagzdīnes pilskalna. Ap 1220. gadu, pēc nepierādītām hipotēzēm un tautas teikām, Dānijas karalis Valdemārs II (1170-1241) licis Piltenē uzbūvēt pili. Ir zināms, ka šajā laikā dāņu karaspēks karaļa Valdemāra II vadībā tika iekaroja Tallinu (1219), bet Zobenbrāļu ordenis iekaroja Sāmsalu (1227). 1230. gadā kuršu ķēniņa Lamekina līgumā ar Romas pāvesta sūtni Alnas Balduīnu latīņu valodā pieminēta kiligunda Langis, kas atbilst mūsdienu Landzei, atrodas pāris km attālumā no Piltenes. 1309. gadā pirmo reizi tika pieminēta Kurzemes bīskapa Burharda (Burchard) (1300-1311) pils Piltenē, kurā atradusies bīskapa kanceleja un soģa (Stiftsvogt) sēdeklis. 1330. gadā lietuviešu karaspēks aplencis pili, bet nespēja to ieņemt. Ap pili bijis miestiņš (suburbium). 1350. gadā Pilteni piemeklēja mēra epidēmija.

Pēdējā Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Magnusa ģerbonis.

1557. gadā Piltenei piešķīra Rīgas pilsētas tiesības un tiesas varu pēc Aizputes, Kuldīgas un Ventspils namnieku parauga. 1559. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Jāņa IV Minhauzena (Johannes von Münchhausen) nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu, bet pēc tam 1560. gada maijā no koadjutora Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam (Magnus Herzog von Holstein). 1578. gadā pēc zaudētās cīņas par Livonijas karalistes izveidi Krievijas cara Ivana IV vasaļatkarībā, Magnuss apmetās Piltenē kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps. 1579. gadā Magnuss padevās Polijas virskundzībai. 1583. gadā Bīskaps Magnuss, neatstādams mantiniekus, mira Piltenē. Līdz ar to Kurzemes bīskapijas pastāvēšanu uzskata par izbeigušos. 1585. gadā pēc tā sauktā "Piltenes mantojuma kara" (Kronborgas miera līgums) Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai.

1617. gadā Kurzemes bīskapija tika pārvērsta par autonomu Piltenes apgabalu Polijas-Lietuvas pakļautībā. Visa administratīvā vara pārgāja Aizputei. 1585. gadā pils inventarizācijas akti uzrāda tās izpostīto stāvokli. 1621. gadā tika pieminēts, ka pils ir pa pusei sagruvusi, savukārt ap 1750. gadu sagāzās pēdējā pils apdzīvojamā daļa.^[2]