Pirmais Nīkajas koncils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ikona (svētbilde), Pirmais Nīkajas koncils

Pirmais Nīkajas koncils bija pirmais vispārējais kristīgās baznīcas koncils, kurš notika 325. gadā Nīkajā, Bitīnijas provincē (tagad Iznika, Turcijā). Tas tiek saukts par pirmo ekumēnisko koncilu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 318. gadu kādas Aleksandrijas draudzes prezbiterim Arijam radās nesaskaņas ar bīskapu Aleksandru jautājumā par Jēzus Kristus dabu. Arijs uzskatīja, ka Dēls (Jēzus Kristus), kas pats ir ticis radīts, nevar būt patiesi dievišķs kā Tēvs. Drīz vien Aleksandrijas koncilā, kurā sapulcējās Ēģiptes un Lībijas bīskapi, Arijs tika izslēgts no Baznīcas, taču viņš atrada ietekmīgus atbalstītājus, it īpaši Nikomedijas bīskapu Eisebiju, izraisot plašus strīdus visā Romas impērijas austrumu daļā. Imperators Konstantīns I, kurš bija pieņēmis kristīgo ticību, nosūtīja Spānijas bīskapu Osiju uz Aleksandriju, taču viņam neizdevās samierināt abas puses. Nākamajā gadā Konstantīns sasauca vispārēju bīskapu sapulci — koncilu Ankirā (tagad Ankara), tomēr vēlāk pārcēla to uz Nīkaju- imperatora pili.

Dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstantīns bija ielūdzis uz koncilu visus 1800 bīskapus, bet ieradās krietni mazāks skaits. Pēc dažādiem datiem koncilā sapulcējās 250 līdz 318 bīskapi. Tikai daži no viņiem pārstāvēja impērijas rietumu daļu. Romas bīskapu (pāvestu) Silvestru pārstāvēja divi prezbiteri.

Koncila gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koncilā noraidīja Arija mācību un lai izvairītos no šādu strīdu atkārtošanās, noformulēja ticības apliecību, kura pazīstama kā Nīkajas ticības apliecība. Tās nobeigumā tika nolādēti Arija sekotāju uzskati. Tikai divi bīskapi atteicās parakstīties zem ticības apliecības. Koncilā pieņēma arī divdesmit kanonus, kas regulēja dažādus Baznīcas dzīves aspektus. Tika noteikts Lieldienu svinēšanas datums. Tāpat tika atzīts, ka Romas, Aleksandrijas, Antiohijas, Cēzarejas un Jeruzālemes bīskapiem pieder augstākas pilnvaras nekā citiem.[1]


Pēc koncila[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz koncilā pieņemto ticības apliecību, vairāk nekā pusgadsimta garumā turpinājās strīdi un nesaskaņas baznīcā, līdz pat I Konstantinopoles koncilam 381. gadā, pēc kura ariānisms zaudēja savu ietekmi Romas impērijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kristietības vēsture. Zvaigzne ABC. Rīga. 2005. ISBN 9984-22-821-5 165.lpp.