Plakāts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aristide Bruant dans son cabaret - A.de Tulūza-Lotreka plakāts (1892.)

Plakāts (no vāc. Plakat, no fr. placard, no lat. placatum — "apliecība”, "liecība” ) - māksliniecisks liela formāta attēls ar īsu tekstu, izvietots publiskajā telpā. Tajā ietvertai informācijai jāiedarbojas ātri, nekļūdīgi un sakāpināti. Tas tiek panākts ar specifisku stilu atlasi un to izteiksmības kāpinājumu, intriģējošu kompozicionālo un tehnisko risinājumu — gan melnbaltās, gan litogrāfijas tehnikas izmantojumā, burtu salikumā un tekstu izstrādē. Lai efektīvāk pārliecinātu adresātu, plakāta retorikai jābalstās uz nediskutējamu vēstījumu. Viens no izplatītākajiem uzmanības pievēršanas paņēmieniem ir spilgtu metaforu un asprātīgu salīdzinājumu izmantojums.

Pēc satura plakātus iedala:

  • Sociāli politiskie plakāti - autoru veidoti nepasūtījuma darbi par aktuālām tēmām, kam mākslinieks vēlas pievērst sabiedrības uzmanību, paužot savu attieksmi.
  • Propagandas plakāti - valsts vai politisko partiju un kustību ideju, pozīcijas paušana un propagandas darbi.
  • Reklāmas plakāti - plakāta formā un ar plakātos izmantotiem paņēmieniem veidotas reklāmas.
  • Sociālās reklāmas plakāti - valsts vai sabiedrisko organizāciju pasūtīti plakāti par sociāli aktuālu tēmu, lai iespaidotu mērķauditorijas viedokli.
  • Afišas - par kādu pasākumu, teātra izrādi, kinofilmu utt. informējoši aicinoši plakāti (dažkārt var būt mākslinieciski pat ļoti augstvērtīgi).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kinofilmas Bruņukuģis "Potjomkins" plakāts - A.Lavinskis (1926.)

stājgrafikas žanrs plakāts parādījās XIX gadsimta beigās. Šajā laikā darbojas tādi plakāta meistarikā Džūls Čerē, Anrī de Tulūzs-Lotreks, Alfonss Muha, Herberts Rīds, Ramons Kazā, Pols Nešs, Abrams Geimss, Edvards Penfīlds, Eduards Manē u.c. Taču par sociālo plakātu tajā laikā vēl nevar runāt - tā bija dižu (un ne tik dižu) otas meistaru veidota afiša.

XX gs. sākumā, karu, juku un pārmaiņu laikos, dzima politiskais plakāts (valsts politikas, politisko kustību ideoloģiju reklāma), kurš, pateicoties politiskās elites pasūtījumam, strauji attīstījās gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi.

60. gadi raksturīgi ar sabiedrības politiskās nostājas pamošanos, studentu nemieriem Francijā, “zaļo” kustības dzimšanu, pretkara kustības sākumu, kas viss kardināli ietekmēja arī plakāta attīstību. Plakāts kļuva par tā robežtelpu, kurā bija iespēja izpausties tiem, kuru domāšanas veidu neakceptētu un neļautu izstādīt bargās komisijas, kuras žūrēja darbus ideoloģijas un politkorektuma cenzētajām stājmākslas izstādēm. Rietumu pasaulē plakāta mākslinieki protestēja pret patērētājsabiedrības ideālu trulumu, Trešās pasaules valstīs - pret militāro lielvaru invāziju, PSRS sfērā - pret vides piesārņojumu, ierēdniecības patvaļu, sadzīves problēmām. Visur bija un ir kādas negācijas, kas traucē dzīvot. Tādēļ plakātam bieži pievērsās izcilākie XX gs. mākslinieki, lai paustu kādas varas neakceptētas, pārdrošas idejas - politiskas vai apolitiskas, tam būtībā nav nozīmes.

Plakāts Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J.Dimitera dabas aizsardzības plakāt (1981.).

Jūgendstila perioda, kas aptver laiku no XIX gs. beigām līdz XX gs. otrajam gadu desmitam, plakāti liecina par visai aktīvu kultūras dzīvi Rīgā: Mākslas salona darbību, ceļojošās mākslinieku biedrības jeb tā saukto peredvižņiku darbu izstādi, Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanu, Latviešu dziesmu svētkiem. Plakātā rod atspoguļojumu arī Pirmais pasaules karš.

20. gados plakāts atspoguļoja modernisma tendences, tāds stājgrafikas variants, kur burti tiek iekļauti kā kopējās kompozīcijas elementi - kur citkārt būtu kādi ornamenti, tagad - burti. 20. gados specifisks burtu sitlizācijas veids - lauzīti, bieži dekoratīvi nostilizēti, t.i. J.Madernieka tautas nacionālā "stila" variācijas. Stilistiski Latvijas plakātā šajā laikā parādās visdažādākās tendences sākot no R.Sutas "nacionālā kontruktīvisma", t.i. kubo-futūrisma, līdz ekspresionismam, funkcionālismam un, protams, Art Deco. No tā paraugiem jāpiemin S.Vidberga "Dānijas mākslas izstāde“ (1936.), H.Mangolda "Starptautiskās jāšanas sacīkstes" (1931. - atkārtojas ritms, bezmaz kā pop-art priekštecis), A.Švedrēvica "Sigulda aicina ziemā" (lieliski izkārtoti laukumi, telpiskās un krāsu saspēles). Blakus šiem jāpiemin arī Ķuzes fabrikas komercplakātus, kas savā izpildes līmenī bija augstvērtīgi mākslas darbi. G.Kluča, A.Apsīša u.c. konstruktīvistu ietekmē plakātā ienāca foto kolāža un avangards. Tikpat plaša ir mākslinieku plejāde, kas zīmēja plakātus: Rihards Zariņš, Kārlis Padegs, Niklāvs Strunke, Konrāds Ubāns, Indriķis Zeberiņš, Romans Suta, Sigismunds Vidbergs, Ansis Cīrulis, Jūlijs Madernieks, Oskars Norītis, Ludolfs Liberts u.c.

40.-50. gados, Latvijas PSR plakāts attīstījās tikai kā politiskās propagandas līdzeklis, taču tas nenozīmē, ka, piemēram, Ģ.Vilka, V.Krēgeres un P.Ozoliņa plakāti tāpēc nebūtu mākslinieciski augstvērtīgi.

60. gados šai žanrā sāka strādāt G.Kirke, M.Osis, L.Reinbergs, J.Riņķis, G.Zemgals, kuri radīja stilistiski jaunu virzienu Latvijas plakāta attīstībā. 1966. gadā, pateicoties Gunāram Kirkem, notika pirmā visas Latvijas mēroga plakāta izstāde (turpmākajos gados šādas izstādes notika regulāri). Pateicoties visai regulārajiem valsts struktūru (ministriju, organizāciju, uzņēmumu) izsludinātajiem konkursiem, šajā laikā Latvijā dzima sociālais plakāts. Mākslinieki zīmēja ko vēlējās, savukārt valsts viņu darbu biežI vien apmaksāja pat tad, ja darbs tika atzīts par politnekorektu un cenzūra to drukāt aizliedza. Plakāts savā kvalitātē no lietišķās grafikas žanra pārtapa par stājmākslas jomu.

No 1972. gada Latvijas mākslinieki sāka regulāri piedalīties plakāta biennālēs Varšavā, Lahti, Kolorado. Šai laikā Latvijas sociālais plakāts iekaroja atpazīstamību un augstu kotējās visā Austrumeiropā un PSRS ietekmes sfērā, kā arī ārpus tās. Raksturīgi, ka XX gs. beigās pasaulē Latvijas māksla vispirms saistījās tieši ar plakātu un tikai pēc tam ar glezniecību, kino, teātri. Pateicoties biežajām plakātu izstādēm un konkursiem, žanrs kļuva populārs un piesaistīja virkni jaunu mākslinieku: G.Smelteru, L.Šēnbergu, I.Blumbergu, J.Dimiteru, G.Lūsi, J.Galdiņu u.c. 80. gados plakāta mākslā ienāca A.Breže, J.Putrāms, O.Pētersons, I.Mailītis, E.Vītols. Mākslinieki mulsināja varu un provocēja sabiedrību, raisot ar katru gadu aizvien pieaugošāku publikas interesi. Ik gadus Cēsīs notika Plakātu dienas, bija regulāras izstādes, plaši pieejamas bija gan grāmatas par plakātu, gan katalogi un plakātu reprodukcijas.

90. gadu sākumā, līdz ar politiskajām pārmaiņām un valsts pasūtījumu apstāšanos sociālais plakāts Latvijā pamira. Vienīgais mākslinieks, kurš turpināja strādāt šajā žanrā, bija J.Dimiters. 2002. gadā izveidojās jaunu plakāta mākslinieku grupa „Suņa sirds“ - A.Buks, E.Vītols, G.Svikulis, - kas par savu uzdevumu izvirzīja plakāta kā žanra atjaunošanu Latvijā un darbojās līdz 2008. gada rudenim. Stilistiski dominēja fotomontāža un tehniskais izpildījums datorgrafikā.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Plakāts Latvijā. / sast. Umblija R. / - Fronda: Rīga, 2008.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]