Planka konstante

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Planka konstante, ko apzīmē ar h, ir fizikas konstante, ko izmanto, lai aprakstītu kvantu izmērus. Tai ir būtiska nozīme kvantu mehānikas teorijā, un tā ir šādi nosaukta par godu ievērojamajam zinātniekam Maksam Plankam, kurš to atklāja 1900. gadā.

Planka konstante pirmo reizi tika aprakstīta kā proporcionalitātes koeficients starp fotona enerģiju E un tā saistīto elektromagnētiskā viļņa frekvenci ν. Šī sakarība starp enerģiju un frekvenci tiek saukta par Planka sakarību vai Planka–Einšteina vienādojumu:

E = h\nu.\,

Vērtība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šīs konstantes aptuvenā vērtība ir

h=6,62606876(52) \times 10^{-34}\ \mbox{J}\cdot\mbox{s}.

Ar savu teoriju Planks pieļāva gaismas duālo dabu - ka tā var būt gan vilnis, gan daļiņa. Gandrīz gadsimtu gaisma bija uzskatīta tikai par vilni.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]