Poļu—zviedru karš (1600—1629)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par 1600.—1629. gada Poļu—zviedru karu. Par citām jēdziena Poļu—zviedru kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Poļu—zviedru karš (1600—1629)
Daļa no Poļu—zviedru kariem
Datums 1600. gads — 1629. gads
Vieta Polija—Lietuva: Livonija, Kurzemes hercogiste, Prūsija
Iznākums Zviedrijas uzvara
Teritoriālas
izmaiņas
Zviedrija iegūst lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes
Karotāji
Wappen schweden siebmacher.jpgZviedrijas karaliste Herb Rzeczypospolitej Obojga Narodow.svg Polijas—Lietuvas ūnija
Coat of Arms of Duchy of Courland.jpg Kurzemes un Zemgales hercogiste
Flag of Ducal Prussia.svg Prūsijas hercogiste
Komandieri
Sēdermanlandes Kārlis, Gustavs Ādolfs Sigismunds III Vāsa
Salaspils kauja starp poļiem, lietuviešiem, kurzemniekiem (kreisajā pusē) un zviedru sabiedrotajiem (labajā pusē). Gleznā saskatāma Daugava ar Mārtiņsalu un Salaspils baznīca (Peter Snayers, 1630)

Poļu—zviedru karš (1600—1629) bija viens no Poļu—lietuviešu—zviedru kariem starp Polijas—Lietuvas ūniju un Zviedrijas karalisti, kura darbība notika galvenokārt mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās. Karu var iedalīt četros atsevišķos periodos (1600—1611; 1617—1618; 1620—1625; 1626—1629), kuri dažreiz tiek uzskatīti par atsevišķiem kariem. Pēc 1618. gada notikušo karadarbību plašākā kontekstā uzskata par Trīsdesmitgadu kara daļu starp protestantiem un katoļiem.

Kara iemesli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu Latvijas teritorija 1600.—1629. gada karu laikā: autonomās Kurzemes hercogiste un Pārdaugavas hercogiste (abas rozā krāsā) un tieši Polijas—Lietuvas kopvalstija pakļautais Piltenes apgabals. Ar pārtrauktu līniju iezīmēta Zviedru Vidzemes dienvidu robeža, kas nonāca zviedru pakļautībā pēc 1629. gada Altmarkas pamiera.

Pēc Livonijas kara beigām 1583. gadā Livonijas konfederācijas zemes tika sadalītas starp Poliju—Lietuvu un Zviedriju, tomēr abas lielvalstis pretendēja uz visu Livonijas un Prūsijas teritoriju. Par konflikta tiešo pirmssākumu var uzskatīt 1592. gada notikumus, kad Polijas—Lietuvas valdnieks Sigismunds III Vāsa tika kronēts par Zviedrijas karali. Tas izraisīja neapmierinātību Zviedrijā un 1595. gadā zviedri Sigismunda tēvoča Sēdermanlandes Kārļa vadībā sāka sacelšanos. 1598. gadā Sigismunds ieradās Zviedrijā ar 5000 vīru lielu karaspēku, taču tika sakauts Stongebrū kaujā un bija spiests atgriezties Polijā. 1599. gada 24. jūlijā Zviedrijas parlaments atcēla Sigismundu no troņa.

Kara pirmā daļa (1600—1611)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1599. gadā Polijas—Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds paziņoja, ka Zviedrijas sastāvā esošā Ziemeļigaunija turpmāk piederēšot Polijai—Lietuvai. Šajā laikā Polija—Lietuva bija iesaistīta arī Moldāvijas karos, tādēļ kara sākumā zviedriem izdevās iekarot lielu daļu Pārdaugavas hercogistes. Tomēr jau 1601. gadā poļiem un lietuviešiem ieradās papildspēki no Moldovas un viņiem izdevās uzvarēt zviedrus Kokneses kaujā. Pamazām Lietuvas lielhetmanim Hodkevičam izdevās atkarot zviedru ieņemtās pilsētas - Cēsis, Valmieru, Viljandi un citas. 1602. gadā sākumā zviedru rokās bija palikušas tikai Tallina, Pērnava, Hāpsalu un Tartu, pēdējā no kurām padevās pēc aplenkuma. 1604. gadā poļi uzvarēja divas lielas kaujas Igaunijā netālu no Paides. 1605. gadā Igaunijā ieradās 5000 vīru lieli zviedru papildspēki. Tajā pašā gadā 4000 zviedru karavīru grāfa Frederika Joahima Mansfelda vadībā izcēlās krastā Daugavgrīvā un aplenca Daugavgrīvas pili, sākot gatavoties Rīgas aplenkšanai. Zviedriem pretī devās poļu karaspēks hetmaņa Jana Karola Hodkeviča vadībā. 1605. gada 27. septembrī abi karaspēki satikās un izcīnīja Salaspils kauju, kurā poļu sabiedrotie kopā ar Kurzemes hercogistes jātnieku karaspēku uzveica daudz lielāku zviedru karaspēku.

Tomēr poļiem no šīs uzvaras bija maz labuma, jo Hodkeviču drīz pameta lielākā daļa viņa karaspēka, kuri nodevās muižu laupīšanai. 1606. gadā Polijā notika sacelšanās pret Sigismundu III, kuru Hodkevičs devās apspiest. 1608. gadā grāfam Mansfeldam izdevās ieņemt Daugavgrīvu, Koknesi un Vīlandi. Tomēr 1609. gadā Hodkevičs atgriezās Vidzemē, atkaroja jauno Daugavgrīvas cietoksni un zviedru ieņemtās pilsētas, ieņēma Pērnavu, sakāva zviedru floti pie Salacgrīvas un sakāva arī Mansfelda karaspēku netālu no Gaujas. 1611. gadā, pēc Kārļa IX nāves, tika noslēgts pamiers.

Kara otrā daļa (1617—1618)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karš atsākās pēc 1617. gada februāra, kad Zviedrija bija noslēgusi Stolbovas miera līgumu, kurš izbeidza Ingrijas karu ar Krieviju.

1617. gada 17. aprīlī no Kurzemes izraidītais hercogs Vilhelms sāka sarunas ar Zviedriju par atbalstu viņa atjaunošanai hercoga tronī. Viņa ieceltais Kurzemes gubernators pulkvedis Volmārs Fārensbahs 1617. gada 22. aprīlī pārņēma Kuldīgas pili un veica vairākus uzbrukumus Polijas—Lietuvas karaspēka vienībām. Polijas—Lietuvas karaspēks Lietuvas lielhetmaņa kņaza Kristapa Radzivila (Kristupas Radvila) vadībā 24. septembrī ieņēma Kuldīgu. Savukārt zviedriem karaļa Gustava Ādolfa vadībā izdevās ieņemt Daugavgrīvu un Pērnavu un 1618. gadā tika noslēgts jauns pamiers.

Kara trešā daļa (1620—1622)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas aplenkums 1621. gadā (gravīra no Mollīna tipogrāfijas).

1621. gada augustā zviedru karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai un 16. septembrī ielenktā pilsēta padevās [1]. Polija—Lietuva šajā laikā bija aizņemta karos ar Osmaņu impēriju un nebija spējīga nosūtīt spēkus, kas varētu zviedrus apturēt. Zviedri ieņēma lielu daļu Vidzemes un iebruka Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā. 1622. gada novembrī tika noslēgts Jelgavas pamiers, kurā Zviedrija uz laiku atteicās no pretenzijām uz Kurzemi un Zemgali.

Kara ceturtā daļa (1625—1629)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1625. gada martā karadarbība atsākās. 1626. gada janvārī Kurzemes hercogistē tika koncentrēts 7000 vīru liels poļu karaspēks, kuram pretī devās 4900 zviedru karavīru. 7. janvārī abi karaspēki satikās un izcīnija Valles kauju, kurā poļi tika sakauti.

1626. gada martā 8000 zviedru karavīru karaļa Gustava Ādolfa vadībā izcēlās krastā Prūsijas hercogistē netālu no Pilavas. Zviedri ātri ieņēma 16 hercogistes pilsētas, kuru iedzīvotāji nepretojās luterticīgajiem zviedriem. Zviedri devās uz Dancigu (tagad Gdaņska) un septembrī netālu no Gņevas izcīnīja kauju ar poļu karaļa Sigismunda karaspēku, kurš bija spiests atkāpties. Tad uz Prūsiju devās hetmaņa Staņislava Koņecpoļska 10 000 vīru liels karaspēks, taču zviedri izvairījās no atklātām kaujām. 2. aprīlī Koņecpoļskis atkaroja zviedriem Pucigu (tagad Pucka). Šķērsojot Vislu netālu no Dancigas karaļa Gustava Ādolfa karaspēks satikās ar poļiem. Kaujas gaitā karalis tika ievainots gūžā un zviedri bija spiesti atkāpties. Jūlijā zviedri aplenca Braunsbergu (tagad Braņevo) un Vormditu (Orneta), bet Koņecpoļskis atkaroja Gņevu. 7—8. augustā (pēc citiem datiem 18. septembrī) netālu no Motlavas upes viņš satikās ar 10 000 vīru lieliem zviedru spēkiem. Gustavs Ādolfs atkal tika ievainots un zviedri atkāpās.

1627. gada martā (pēc citiem datiem aprīlī) netālu no Hammeršteinas (tagad Čarne) Koņecpoļska vadītie poļu spēki piespieda padoties zviedru karaspēka daļu. 1627. gada 28. novembrī poļi sakāva zviedru floti Olivas kaujā netālu no Dancigas. Šajā kaujā Kurzemes hercoga karakuģi cīnījās Polijas—Lietuvas pusē.

1628. gadā Gustavs Ādolfs ieņēma Neimarku (tagad Nove Mjasto Lubavske) un Brodņicu, taču abas karojošās puses ilgstoši izvairījās no atklātām kaujām.

1629. gada 2. februārī pie Gužno 8000 zviedru sakāva 3000 vīru lielu poļu karaspēku Staņislava Potocka vadībā. 1629. gada 17. jūnijā netālu no Honigfeldes (poļu—Tžčianas kauja, arī Štūmas kauja) tika izcīnīta smaga kauja starp Koņecpoļska un 9000 vīru lielu Gustava Ādolfa karaspēku. Kaujas iznākums vērtējams kā neizšķirts, lai gan zviedru zaudējumi bija divreiz lielāki.

Beidzot 1629. gada 25. septembrī tika noslēgts Altmarkas pamiers. Neskatoties uz pēdējām poļu uzvarām, Zviedrija paturēja iekaroto Vidzemi un Dienvidigauniju un vairākas Prūsijas pilsētas. Poļi bija spiesti maksāt nodokli par tirdzniecību Baltijas jūrā līdz pat tā atcelšanai saskaņā ar 1635. gadā noslēgto Štumsdorfas miera līgumu.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rīgas hronika. Rīgas balvas biedrība. Rīga. 2007. ISBN 978-9984-39-299-8 66.lpp.