Polārpētniecība

Vikipēdijas lapa
Francijas un Itālijas iekškontinentālā polārstacija Konkordija Antarktīdā

Polārpētniecība ir zinātniskās metodēs balstīta Zemes polāro apvidu — Arktikas un Antarktikas kompleksa izpēte. Kā patstāvīga zinību nozare sāka attīstīties 18. gadsimtā līdz ar jaunu tirdzniecības ceļu — Ziemeļaustrumu un Ziemeļrietumu jūras ceļu meklējumiem Ziemeļu ledus okeānā no Eiropas uz Āziju. Nozare tradicionāli attīstīta valstīs, kas cieši piekļaujas polārajiem apgabaliem (Krievija, Norvēģija, Zviedrija, Somija, Dānija, Kanāda, ASV), vai kurām šajos reģionos ir ģeopolitiskas vai rūpnieciskas intereses (Lielbritānija, Vācija, Francija, Argentīna, Čīle, Austrālija, Jaunzēlande, Dienvidāfrika, Ķīna u.c.).

Polārpētniecība tradicionāli iekļauj daudzas zinātnes nozares, no kurām galvenās ir ģeofizika, okeanogrāfija, glacioloģija, bioloģija un meteoroloģija. Pētniecībai tiek izmantotas kā tiešās izpētes metodes, organizējot ekspedīcijas, ierīkojot polārstacijas un izmantojot speciālus ledus klases kuģus, tā arī distantās izpētes metodes, izmantojot no satelītiem un lidaparātiem iegūto informāciju. Pētniecības darbu koordinēšanai valstiskā mērogā parasti tiek izveidotas speciālas zinātniskas institūcijas.