Polijas—Lietuvas ūnija

Polijas-Lietuvas ūnija/ Žečpospoļita/ Abu Tautu Republika poļu: Rzeczpospolita Obojga Narodów rietumkrievu: Рѣч Посполита latīņu: Serenissima Res Publica Coronae Regni Poloniae Magnique Ducatus Lithuaniae
← 1569 — 1795 → ← → →
Karogs	Ģerbonis
Eiropa 1648. gadā. Polijas-Lietuvas ūnija iekrāsota violetā krāsā.
Motto	Si Deus nobiscum, quis contra nos
Oficiālās valodas	Poļu, latīņu un rietumkrievu
Baznīca	Romas Katoļu
Galvaspilsētas	Krakova (līdz 1596) Varšava (no 1596)
Lielākā pilsēta	Gdaņska, vēlāk Varšava
Valsts galva	Polijas karalis Lietuvas dižkunigaitis
Platība	aptuveni 1 miljons km2
Iedzīvotāju skaits	aptuveni 11 miljoni
Pastāvēja	1569 - 1795

Polijas-Lietuvas ūnija jeb Abu Tautu Republika, īsāk Žečpospoļita (latīņu: Serenissima Res Publica) bija federāla monarhija Centrālaustrumeiropā no 1569. līdz 1795. gadam, kuras sastāvā uz laiku ar dažādas pakāpes autonomiju ietilpa arī tagadējās Latvijas zemes — Latgale (līdz 1772. gadam), Vidzeme (līdz 1629. gadam), Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals (līdz 1795. gadam). Pilnais šīs kopvalsts nosaukums poļu valodā bija Rzeczpospolita Obojga Narodów, lietuviešu valodā — Žečpospolita/Abiejų Tautų Respublika, bet baltkrievu valodā — Рэч Паспалітая Абодвух Народаў.

Nosaukums

Nosaukums ir no latīņu valodas: res publica — poliski rzecz pospolita, kas neapzīmēja valsts politisko iekārtu mūsdienu izpratnē, bet to, ka Lietuvas lielkņaziste un Polijas karaliste ir atsevišķi subjekti (res privatae) kopīgā valstī, kurā ietilpa Lietuvas lielkņaziste, Polijas karaliste, Prūsija un daļa Livonijas. No valststiesību viedokļa šāds valsts pārvaldes modelis atbilst "kopvalsts" (latīņu: condominium, angļu: commonwealth) nosaukumam.

Politiskais pārskats

Karaļa Sigismunda Augusta parakstītais pergaments par Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporāciju Polijas—Lietuvas ūnijā (1569).

Polijas-Lietuvas ūnija tika izveidota 1569. gadā, Ļubļinas ūnijā apvienojoties Polijas karalistei un Lietuvas dižkunigaitijai. Tika saglabāts robežu dalījums, iekšējā administrācija, atsevišķas valstu kases, tiesas, valsts valodas, bet bija kopējs karalis, divpalātu seims, likumdošana, ārpolitika un naudas sistēma.

Vēsture

1572. gadā - Žečpospoļita kļuva par konstitucionālu monarhiju. Pēc 1569.-1573. gadu Konstitūcijas pieņemšanas tika juridiski apstiprināts karaļa ievēlēšanas princips. No Anrī (Henrika) Valuā (1573.-1574.) tika panākti t.s. Henrika artikuli (1573. gadā), kas liedza karalim turpmāk noteikt sev pēcnācēju tronī; Seims ieguva tiesības „uz visiem laikiem brīvi ievēlēt karali“. Šis dokuments vairāk nekā 20 pantos reglamentēja karaļa un Seima tiesības un galīgi noformēja kārtu pārstāvniecības politisko sistēmu kā šļahtas republiku vai provinču federāciju.

• 1573.-1574. - karaļa Anrī (pol. Henrik) Valuā valdīšanas periods.
• 1576.-1586. - valdīja karalis Stefans Batorijs.
• 1587.-1632. - karalis Sigismunds III Vāsa (1592.-1599.- Zviedrijas karalis), kas aktīvi veicināja kontrreformāciju.
• 1591.-1593. - ukraiņu kazaku sacelšanās Kosinska vadībā
• 1592. - Sigismunds III Vasa mantoja Zviedrijas troni.
• 1594.-1596. - ukraiņu kazaku sacelšanās Naļivaiko vadībā
• 1596. - panākta Brestas ūnija starp pareizticīgo un katoļu baznīcām
• 1600.-1629. - kari ar Zviedriju, kurā Žečpospoļita zaudēja Rīgu un Vidzemi.
• 1632.-1634. (Smoļenskas) karš ar Krieviju
• 1649. - ukraiņu kazaku sacelšanās.
• 1652. - seimā pieņēma „veto“ tiesības. Tās paralizēja valsts pārvaldi, jo viens deputāts varēja nobloķēt seima lēmumus.
• 1654. - Ukrainas kazaki lūdza palīdzību Krievijai. Sākas Krievijas-Žečpospoļitas karš.
• 1667. - miers ar Krieviju, kas atņēma Austrumukrainu (arī Kijevu) un Smoļensku. Polija-Lietuva zaudēja lielvalsts statusu.
• 1700. - Žečpospoļita kopā ar Krieviju un Dāniju sāka karadarbību pret Zviedriju. Sakšu negaidītais uzbrukums Rīgas virzienā tika atsists.
• 1701. - zviedru armija sakāva poļus-lietuviešus un ieņēma Varšavu. Žečpospoļita slēdza mieru ar Zviedriju.
• 1709. - Poltavas kaujā tika sakauta Zviedrijas armija. Žečpospoļita atjaunoja karadarbību pret Zviedriju.
• 1733. - Žečpospoļita praktiski zaudēja patstāvību un bija spiesta pakļauties Krievijas, Austrijas un Prūsijas diktātam.
• 1772. - Pirmā Polijas dalīšana starp Krieviju, Austriju un Prūsiju. Krievija ieguva baltkrievu un latviešu (Latgale) zemes, Austrija - Galīciju, Prūsija - Rietumprūsiju. Žečpospoļita zaudēja 1/3 savas teritorijas un pusi iedzīvotāju.

Kopvalsts galvenās sastāvdaļas

Polijas—Lietuvas ūnijas karte

Polijas-Lietuvas kopvalstī ietilpa šādi reģioni ar atšķirīgu vēsturi un kultūru:

• Inflanty (Livonija) — tagadējā Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija.
• Kresy Wschodnie (burtiski "Austrumu nomale", Ukraina) — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās robežzemes tagadējās Ukrainas vidus un dienvidu daļās starp Dņepras un Dņestras upēm, kurā ietilpa Podole (Podolija, tagad Ukrainas Hmeļņickas apgabals, Viņņicas apgabals) un Dzikie Pola (burtiski "Mežonīgie lauki" - tagadējā Austrumukraina, ieskaitot Zaporoże - "Aizkrāces").
• Kurlandia i Semigalia (Kurzemes un Zemgales hercogiste) — kopvalsts ziemeļu lēnis (suverēna hercogiste) ar Tobago un Gambijas kolonijām. Powiat Piltynski (Piltenes apgabals) - no valsts tiesību viedokļa atradās personālūnijā ar Poliju-Lietuvu, bet 1656.-1717. gadā personālūnijā ar Kurzemes un Zemgales hercogisti.
• Litwa (Lietuva) — Lietuvas dižkunigaitijas rietumu daļa bez Žemaitijas.
• Małopolska (Mazpolija) — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās dienvidu provinces pie pirmās galvaspilsētas Krakovas
• Mazowsze (Mazovija) — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās vidienes provinces pie otrās galvaspilsētas Varšavas
• Podlasie (burtiski "poļiem (ļahiem) padotā zeme", vēsturiskais nosaukums Podlēzija) — pēc 1569. gada Polijas karalim ("Kronim") pakļautās austrumu provinces tagadējās Belostokas apkārtnē, ko agrāk apdzīvoja jātvingi
• Prusy (Prūsija) — teritorija, ko līdz 1466. gadam pārvaldīja Vācu ordenis, kas pēc pakļaušanas tika sadalīta Polijas karalim pakļautajā "Karaļa Prūsijā" (Prusy Królewskie - rietumu daļa), kopvalsts lēnī Prusy Książęce (suverēnā Prūsijas hercogiste - austrumu daļa) un Warmia (Varmija) — Varmijas bīskapam pakļautajā teritorijā.
• Ruś (Rutēnija) - Lietuvas dižkunigaitijas austrumu un ziemeļu daļas jeb tagadējai Baltkrievijai piekrītošās Ruś Czarna ("Melnā Rutēnija", tagad g.k. Grodņas apgabals, Minskas apgabala rietumdaļa), Polesie (burtiski "Mežmale", tagad Brestas apgabals un Gomeļas apgabals), Ruś Biała (pārējā Baltkrievijas teritorija - Vitebskas apgabals, Minskas apgabals, Mogiļevas apgabals), kā arī Ruś Czerwona ("Sarkanā Rutēnija", tagad Rietumukrainas Ļvovas apgabals, Ternopiļas apgabals, Ivanofrankivskas apgabals) un Volīnija (tagad RietumUkrainas Volīnijas apgabals, Rivnas apgabals, daļēji Žitomiras apgabals), kas pēc 1569. gada bija pakļauts Polijas karalim ("Kronim").
• Wielkopolska Lielpolija — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās rietumu provinces pie Poznaņas.
• Żmudź Žemaitija — tagadējās Lietuvas rietumu daļa.

Valsts pārvalde

1573. gada vēlēšanu norise Žečpospoļitas Seimā t.s. zelta brīvības laikmetā

Valsti pārvaldīja vēlēts karalis un divi - Krakovas un Viļņas - Seimi. Delegātus uz Seimu izvirzīja provinču un vojevodistu Seimikos.

Līdzās kārtējām seimiku sapulcēm, kas apsprieda un lēma vietējas nozīmes jautājumus, parādījās īpašas sapulces - t.s. pirmsseima jeb vēlēšanu seimiki un atskaites seimiki. Pirmsseima seimiku sasauca stārasts pēc karaļa universāla pasludināšanas; sēdēs piedalījās karaļa pārstāvis, kurš informēja par Seima sasaukšanas iemeslu. Vēlēšanu seimikā tika ievēlēti delegāti uz Seimu un tika izstrādāta un apstiprināta šo delegātu rīcības instrukcija, ko tie saņēma rakstiskā veidā. Tas bija visa seimika viedoklis, kuru delegātam vajadzēja bez ierunām ievērot. Tātad viena vai divu delegātu protests Seimā pret kādu priekšlikumu bija nevis konkrētās personas viedoklis, bet gan vesela novada šļahtas viedoklis. Atskaites seimiki sanāca pēc Seima darba beigām, kad delegāti ziņoja par seimika instrukciju izpildi un Seima lēmumiem. XVI gs. Žečpospoļitā darbojās aptuveni 70 seimiku.

Savus ziedu laikus Žečpospoļitas šļahtas republika piedzīvoja XVI gs beigās un XVII gs. Kopš XVII gs. vidus pietika ar viena delegāta protestu, lai Seims lēmumu nevarētu pieņemt (t.s. liberum veto tiesības). Aizvien biežāk Seims beidzās bez rezultātiem tieši šādu protestu dēļ. Laikā no 1652. līdz 1736. gadam šādi beidzās 26 Seimi (no tiem apmēram puse liberum veto tiesību dēļ, bet otra puse gadījumu - kad Seims tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja). Tā kā valstij līdzekļi tomēr bija vajadzīgi, tad šos un arī citus svarīgus jautājumus izlēma apgabalu seimiki. Līdz ar to var teikt, ka Polijā kārtu pārstāvniecība ne tikai ierobežoja karaļa varu, bet nopietni kavēja valsts attīstību.

Pastāvīgi darbojošās pārstāvniecības institucijas vairākos līmeņos ir visai unikāla parādība viduslaiku Eiropā. No malas tā var izskatīties pēc anarhijas, taču šī sistēma nodrošināja ideālu dzīvi provincēs un to uzplaukumu - t.i. ideālu iekšpolitisko dzīvi. Taču šīs sistēmas nenoliedzams trūkums bija valsts ārpolitikas un centralizācijas paralizēšana, kas noveda pie valstiskās patstāvības zaudēšanas XVIII gs. beigās.

1791. gadā Seims pieņēma jaunu konstitūciju. Tika likvidētas karaļu vēlēšanas (tās paredzētas tikai dinastijas izzušanas gadījumā); tika likvidētas liberum veto tiesības; magnāti zaudēja savas īpašās privilēģijas; tika nostiprināta centrālā izpildvara, pilsētas ieguva tiesības tikt pārstāvētas Seimā, pilsētnieki ieguva tiesības ieņemt augstākos garīdznieku amatus un iegūt virsnieku dienesta pakāpes (dzimtbūšana netika atcelta). Taču kaimiņvalstis neļāva Žečpospoļitai atgūties un gūt reformu rezultātus.

Valsts bojāeja

18. gadsimtā pēc Lielā Ziemeļu kara valsts militāri un saimnieciski bija kļuvusi tik vāja, ka praktiski kļuva par Krievijas impērijas protektorātu. Valsts pilnīgu suverenitāti sāka zaudēt līdz ar 1772. gadā notikušo t.s. pirmo "Polijas dalīšanu", kad tās teritoriju bez pretestības savā starpā sadalīja Krievijas impērija, Prūsijas karaliste un Austrija (vēl divas šādas "dališanas" notika 1793. un 1795. gados). Centieni atjaunot valstiskumu izpaudās kā 1830.-1831. gadu un 1863.-1864. gadu sacelšanās.

20. gadsimtā bijušās Žečpospoļitas teritorijā izveidojās 4 valstis: Lietuvas republika, Polijas republika, Baltkrievijas republika un Ukrainas republika. Šodienas Polijas Republika uzskata sevi par Žečpospoļitas vēsturisko mantinieci.

Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki 1569.-1795.

Sigismunds II Augusts.

• Sigismunds II Augusts (Zygmunt II August)
• Henriks Valuā (Henryk Walezy)
• Stefans Batorijs (Stefan Batory)
• Sigismunds III (Zygmunt III Waza)
• Vladislavs IV (Władysław IV Waza)
• Jans II Kazimirs (Jan II Kazimierz)
• Mihals Višņoveckis (Michał Korybut Wiśniowiecki)
• Jans III Sobeskis (Jan III Sobieski)
• Augusts II Stiprais (August II Mocny)
• Staņislavs Leščiņskis (Stanisław Leszczyński)
• Augusts III (August III)
• Staņislavs Poņatovskis (Stanisław August Poniatowski)