Polijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Stančiks, Polijas vēstures simbols
Polijas vēsture

Līdz 966.g
966.g–1385.g
1385.g–1569.g
1569.g–1795.g
1795.g–1918.g
1918.g–1939.g
1939.g–1945.g
1945.g–1989.g
1989.g–mūsdienas

Polijas karaļi
Polijas prezidenti
Kari un sacelšanās
Mākslas vēsture

Valstis Polijas teritorijā

Agrīnā Pjastu valsts
Sadrumstalotība
Vēlā Pjastu valsts
Jagellonu valsts
Polija-Lietuva
Varšavas hercogiste
Kongresa Polija
Poznaņas lielhercogiste
Krakovas brīvpilsēta
Polijas reģentu valsts
Otrā Polijas republika
Polijas slepenā valsts
Polijas Tautas Republika
Trešā Polijas republika

Polijas un poļu vēsture ir ļoti bagāta ar notikumiem. Vēsturiski Polija bijusi gan Eiropas lielvalsts (XVI - XVII gs.), gan ilgus gadus (no 1795. līdz 1918. gadam) Polija, kā valsts, neeksistēja vispār, līdz, Pirmā pasaules kara rezultātā, tā atkal ieguva neatkarību.

Polijas valsts rašanās centrs ir Vartas upes baseins X gs. vidū, kad 966. gadā Pjastu dinastijas pirmais karalis Meško I pieņēma katolismu un nodibināja kontroli pār Polijas teritoriju. Taču XII gs. iestājās feodālās sadrumstalotības periods, kad Polijas teritorijā izveidojās gandrīz pilnīgi neatkarīgas kņazistes.

Polija-Lietuva uzplaukuma laikā

1320. gadā karalis Vladislavs I atkal apvienoja Polijas karaļvalsti. 1385. gadā pēc Krēvas ūnijas noslēgšanas ar Lietuvas dižkunigaitiju un pēc Polijas karalienes Jadvigas precībām ar Lietuvas dižkunigaiti Jagaili 1386. gadā tika nodibināta Lietuvas un Polijas personālūnija ar Jagaiļa dinastijas (Jagelonu) valdniekiem kā Polijas karaļiem.

Radomas konstitūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1506. gadā Radomas seims pasludināja, ka „no šī brīža un uz visiem turpmākiem laikiem neko jaunu, kas mainītu vispārīgos likumus un publiskās brīvības ... ne mēs [karalis], ne mūsu pēcnācēji nevaram noteikt bez senatoru un zemju sūtņu [Pārstāvju palātas deputātu] kopīgas piekrišanas“ (liberum veto tiesības). Šim Nihil novi (neko jaunu) lēmumam jau bija konstitucionāls raksturs. Līdz t.s. Radomas konstitūcijai visa likumdošana bija saistīta ar Seima senātu (augšpalātu), pēc tāsbūtiskas tiesības ieguva no šļahtas pārstāvjiem sastāvošā apakšpalāta (sūtņu nams). Radomas konstitūcija nostiprināja abu palātu līdztiesību likumdošanā, taču no līdzdalības tika izslēgti zemnieki un pilsētas. Karalis Seimā bija atsevišķa kārta (bez viņa Seims nebija tiesisks). Karalis bija augstākās likumdevējas un izpildvaras nesējs. Karaļa kompetencē bija izvirzīt Seima apspriešanai likumu un lēmumu projektus, kuri juridisko spēku ieguva pēc karaļa akcepta (ar piebildi - izdots ar Seima piekrišanu). Seimu darbības starplaikos karalis risināja ārpolitikas jautājumus. Pēc Ļubļinas ūnijas tas stājās spēkā arī Lietuvā.)

Žečpospoļita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1569. gadā Ļubļinas ūnijā Polijas karaliste apvienojās ar Lietuvas lielkņazisti - jaunais valsts nosaukums bija Žečpospoļita - federāla monarhija, kas pastāvēja no 1569. līdz 1795. gadam. Pilnais apvienotās valsts nosaukums: pol. Rzeczpospolita Obojga Narodów, liet. Žečpospolita/Abiejų Tautų Respublika, baltkr. Рэч Паспалітая Абодвух Народаў). Tika saglabāts robežu dalījums, iekšējā administrācija, atsevišķas valstu kases, tiesas, valsts valodas, bet bija kopējs karalis, divpalātu seims, likumdošana, ārpolitika un naudas sistēma.

Sākot no XVII gs. vidu, cīņā ar Zviedriju un Krieviju valsts novājinājās, un nonāca apkārtējo valstu ietekmē. 1791. gadā Polijā tika pieņemta pirmā rakstītā konstitūcija Eiropā.

Valsts bojāeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trīs Polijas-Lietuvas sadalīšanu (1772., 1793. un 1795. gadā) rezultātā, Polija pazuda no pasaules kartes kā neatkarīga valsts uz 123 gadiem. Tā tika sadalīta starp Krieviju, Prūsiju un Austriju. Notika daudzas poļu sacelšanās, bet valsts atjaunojās tikai pēc Pirmā Pasaules kara Juzefa Pilsudska vadībā.

Polija-Lietuva, 1686-1770

Polijas, kā neatkarīgas valsts statusa zaudēšanas priekšnosacījums radās vēl 1572.g., kad, neatstājot troņmantnieku, nomira pēdējais Jagellonu līnijas karalis. Kopš tā laika karaļus ievēlēja Polijas parlaments un tā faktiskā vara bija vairāk simboliska, nekā reāla. Varētu likties, ka tas ir progresīvs politiskās varas modelis, paviršā skatienā līdzīgs Anglijai, taču ne konkrētajos Polijas apstākļos. Galvenā atšķirība bija tā, ka Anglijā XVI-XVII gs. feodālisma attiecības bija pārtapušas naudas preču un tirgus sistēmā, dzimtbūšanu bija aizvietojusi fermeru saimniecība, zeme ar nedaudziem ierobežojumiem bija pirkšanas pārdošanas vai nomas priekšmets. Savukārt Polijā joprojām pastāvēja viena no smagākajām dzimtbūšanas sistēmām Eiropā, kāda bija vēl tikai Prūsijā un Krievijā. Lielākā zemes daļa piederēja nedaudzām lielu magnātu ģimenēm, kā Radzivili vai Potocki. Vēl bija ap miljonu liels sīkmuižnieku slānis (šļahta), bet tiem piederēja tikai apmēram desmitā daļa visas zemes platības un tie ekonomiski bija atkarīgi no lielajiem magnātiem. Savukārt zemnieku dzīve daudz neatšķīrās no vergu statusa. Magnāti arī noteica politiku parlamentā un karaļa ievēlēšana parasti bija vienošanās starp nedaudzām to ģimenēm. Pastāvēja arī konstitūcija, taču ar tās noteikto kārtību, ka lēmumus un likumus parlaments var pieņemt tikai vienbalsīgi, tā drīzāk bija viens no ilgstošu politisko problēmu avotiem, nevis uz progresu orientētas sabiedrības attīstības līdzeklis. Līdz ar to politiskā vara Polijā ilgstoši izrādījās paralizēta, tā bija svārstīga un viegli pakļāvās ārvalstu ietekmei. Pēc leģendārā karaļa un karavadoņa Jana III Sobieska nāves 1697.g., nākamie karaļi parasti nonāca tronī vai tika no tā gāzti ar aktīvu citu valstu iejaukšanos. Tā, jau nākamais pēc Sobieska karalis Saksijas hercogs Augusts II Stiprais (1670-1733) tika gāzts ar Zviedrijas palīdzību un atkal ielikts atpakaļ tronī pēc Krievijas iejaukšanās.

Valsts atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas valsts tika atjaunota pēc 1. Pasaules kara, sabrūkot Krievijas impērijai.

1926.gada maijā Pilsudskis puča rezultātā nodibināja autoritāru politisko režīmu.

Polija starp pasaules kariem

Otrais pasaules karš Eiropā sākas ar Vācijas iebrukumu Polijā 1939.gada 1.septembra rītā. 17.septembrī, pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu, PSRS iebrūk Polijā no austrumiem, un līdz 6.oktobrim abi agresori ir okupējuši valsti.

Cīņai par neatkarību poļi izveido Polijas pagrīdes valsti ar paralēlām pārvaldes struktūrām.

1944.gadā Polija tiek atjaunota kā neatkarīga valsts (faktiski PSRS satelītvalsts). Austrumu teritorijas paliek PSRS sastāvā, bet, pamatojoties uz Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, Polijai piešķir Vācijas austrumu teritorijas un daļu no Austrumprūsijas.

1978.gada 16.oktobrī polis Karols Vojtila kļūst par pāvestu Jāni Pāvilu II, bet 1980.gada septembrī Gdaņskā tiek nodibināta arodapvienība Solidaritāte. Šie divi fakti tiek vērtēti kā sociālisma norieta sākums Austrumeiropā. Pamatojoties uz Apaļā galda lēmumiem 1989.gadā Polijā notiek brīvas vēlēšanas.

1999.gadā Polija iestājās NATO, bet 2004.gada 1.maijā - ES.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]