Polockas kņazi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Senkrievu kņazistes 11. gadsimtā.
Polockas kņazu laika "Borisa vai Daugavas akmens" ar izkaltu krustu Daugavas kreisajā krastā pie Drujas pilsētas.

Polockas kņazs bija valdnieka tituls Polockas kņazistē. Polockas kņazi ir cēlušies no varjagiem, kas 9.-10. gadsimtā valdīja pilskalnos, kas bija izvietoti gar svarīgākajiem upju ceļiem no "varjagiem uz grieķiem" (Ceļš no varjagiem uz grieķiem). 12. gadsimta beigās Polockas kņazu tronī nonāca arī baltu izcelsmes kņazi, kas ieguva arvien lielāku ietekmi, kas beidzās ar Polockas valsts pievienošanu Lietuvas dižkunga valstij.

Polockas Rurikoviči - varjagu izcelsmes dinastija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ragnvalds Olafsons (Ragvalods, arī Ragnvaldis, 945 - 978/980),
  • Vladimirs Svjatoslavičs (Kijevas kņazs Vladimirs I, Volodimirs, arī Valdemārs, 980 - 988), Novgorodas kņazs, kas nogalināja Ragnvaldu un aprecēja viņa meitu Ragnedu (Ragnhildu). 988. gadā viņš pieņēma kristīgo ticību un kļuva par Kijevas kņazu Vladimiru I Svjatoslaviču, sauktu par "Krāšņo Saulīti" (Владимир Красное Солнышко, 978—1015).
  • Izjaslavs Vladimirovičs (988-1001), Vladimira un Ragnedas dēls
  • Bračislavs Izjaslavičs (Brastislavs vai Vartilafs)[1], 1001/1003 - 1044)
  • Vseslavs Bračislavičs "Brīnumdaris" (1044 - 1101) karoja ar Novgorodas un Kijevas kņaziem, lai padarītu Polocku par vadošo Krievzemes pilsētu. 1066. gadā viņš iekaroja Novgorodu un atveda tās baznīcu zvanus uz Polocku. Kijevas lielkņaza dēls Svjatopolks valdīja īslaicīgi (1069-1071), pēc tam kņazs Vseslavs atguva varu.
  • Rogvolods Vseslavičs ("Boriss" vai "Georgijs" 1101 - 1106/1007) devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali. Pēc hronikas ziņām viņi šajā neveiksmīgajā karā zaudēja 9 000 vīru. Kņaza Georgija Vseslaviča meita un kņaza Vseslava Bračislaviča mazmeita Polockas Eifrosīnija (Еўфрасіння Полацкая) kļuva par mūķeni un Polockas svēto aizbildni.
  • Dāvids Vseslavičs (1106/1007 - 1127) Kijevas lielkņazs Mstislavs Vladimirovičs Lielais 1127. gadā ieņēma Polocku, atcēla kņazu Dāvidu un viņa brālis Druckas kņazs Rogvolods Vseslavičs kļuva par kņazu Borisu I.
  • Rogvolods Vseslavičs (saukts Boriss I, 1127 - 1128) viņa laikā uz daudziem laukakmeņiem pie galvenajiem tirdzniecības ceļiem tika iekalti krusti, kurus vēl tagad sauc par "Borisa akmeņiem"
  • Dāvids Vseslavičs (1128 - 1129) pēc brāļa nāves atguva varu un atsāka karu ar Kijevas lielkņazu. Kopā ar saviem brāļiem piedalījās karagājienā uz Daugavas lejteci pret zemgaļiem 1106. gadā, kur tika sakauts.[2]

Kijevas lielkņazu valdīšanas laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polockas Rurikoviču savstarpējo cīņu laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaišu un Rīgas arhibīskapu pakļautībā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tautivils (Таўцівіл, Товтивил, Teofils? 1248, 1253-1263) ieguva Polocku pūrā no kņaza Bračislava pēc precībām ar viņa meitu. Lietuvas dižkungs Mindaugs to apstiprināja 1248. gadā, bet drīz vien padzina no viņa lēņa zemes. Tad Tautivils vērsās pēc palīdzības pie Livonijas ordeņa. Pēc izlīguma ar Mindaugu viņš tika atjaunots amatā 1253. gadā un piedalījās Novgorodas un Pleskavas karagājienā pret Tērbatu. Viņu nogalināja kunigaitis Tranaitis pēc atentāta pret dižkunigaiti Mindaugu.
  • Konstantīns Bezrocis (1263) — Tautvila sievasbrālis, iecelts pēc viņa nogalināšanas. Noslēdzis miera līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atdāvinājis tam vairākas zemes mūsdienu Latvijas teritorijā, kas vēsturē tiek dēvēts par "Konstantīna dāvinājumu". Oriģināls nav saglabājies, bet ir pāvesta bulla, kurā apstiprināts dāvinājums. Lietuvas dižkunigaitis Vaišelks viņu padzina no Polockas un viņš apmetās Vitebskā.
  • Gerdenis (Гердзень, Гердень, 1263-1267) Nalsenes kunigaitis, kas ieguva Polocku pēc Konstantīna padzīšanas. Noslēdza 1263. gada līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas ar Rēznes pili. Nogalināts kņazu klanu cīņās ar Tranaiti.
  • Izjaslavs (1267—1281?) Vitebskas kņaza vasalis
  • Daumants (1281? — 1285), Pleskavas, pirms tam Nalsenes kunigaitis
  • Konstantīns Tautivilovičs jeb Konstantīns Bezrocis (1281?-1310) pēc Romas pāvesta Klementa V bullas noprotams, ka bez mantiniekiem esošais kņazs Konstantīns ap 1290. gadu novēlējis savu kņazisti Rīgas arhibīskapijai. Tomēr arhibīskapam naidīgais Livonijas ordenis pārdevis tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam. 1307. gadā dižkungs Vītenis padzinis Rīgas arhibīskapa garnizonu no Pleskavas.
  • Vainius (Воин Полоцкий, 1315 — 13??) dižkunga Vīteņa brālis
  • Narimants (Narimantas, 13?? - 13??)
  • Ļubarts (Liubartas, Любарт Воинович Полоцкий, 13?? — 1342) kņaza Vaiņa dēls, kritis kaujā ar Livonijas bruņniekiem
  • Vigunds (Andrius Aļģirda dēls, Андрей Ольгердович, 1342 — 1377), piedalījies karagājienos pret Livonijas ordeni. Pēc tēva nāves 1377. gadā aizbēdzis uz Pleskavu.
  • Šķirgailis (Skirgiello, pēc kristīšanas - Ivans, 1377 - 1381) dižkunga Jagaiļa brālis
  • Andrius Aļģirda dēls (1381-1387) atkārtoti. Pēc tam, kad viņš iestājās pret Krēvas ūniju kopā ar Livonijas ordeni un Smoļenskas kņazu, tad Lietuvas valdnieks Šķirgailis viņu sakāva un atkal pats kļuva par Polockas kņazu.
  • Šķirgailis (1387 - 1397), atkārtoti - Polockas kņazisti inkorporēja Lietuvā kā vaivadiju.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Eimunda sāgas (Eymundar þáttr) tekstā minētais ķēniņa Bračislava vārds
  2. В том же 6614 (1106) лете победиша зимегола Всеславич. Всю братию и дружины убиша 9 тысящь. - Skat. БЕЛАРУСКАЯ ЛІТАРАТУРА X – XV стст. / Укладанне, прадмова, каментарыі, пераклад на беларускую мову і адаптацыя І.В.Саверчанкі. – Мінск: Беларус. навука, 2010. – 410 с. (citāts no 46 lpp.) (baltkrieviski)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Войтович Л. КНЯЗІВСЬКІ ДИНАСТІЇ СХІДНОЇ ЄВРОПИ (кінець IX — початок XVI ст.): склад, суспільна і політична роль (ukrainiski)
  2. Par Polockas zemes aktiem 13.-15. gs. (krieviski)
  3. European Kingdoms (angliski)

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]