Polockas vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Polocka ir viens no vissenākajiem tirdzniecības un ortodoksās kristietības kultūras centriem Eiropas ziemeļaustrumu daļā. Polockas kņaziste ir ietekmējusi arī Latvijas attīstību viduslaiku periodā.

Varjagu periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 862. gadā atrodama pirmā atsauce par varjagu apmešanos Polockā "Pagājušo gadu vēsturē" (skat. augstāk).
  • 10. gs. vidū izveidojusies Polockas ķēniņvalsts.
  • 945. - 978. gads pirmais hronikās minētais norvēģu vikingu cilmes Polockas ķēniņš Ragnvalds Olafsons (ap 920 - 978), arī Ragnvaldis (baltkrievu: Рагвалод; krievu: Рогволод, ap 920 - 978). Viņa meita Ragneda (varjagu: Ragnhilda) bija apsolīta par sievu Rurika dinastijas Kijevas ķēniņam Jaropolkam Svjatoslavičam, bet viņu iekāroja tā jaunākais brālis Novgorodas ķēniņš Valdemārs (krievu: Vladimirs Svjatoslavičs). Sadusmots par atraidījumu, viņš paņēma Ragnedu ar varu un tās acu priekšā nogalināja Ragnvaldi un tā divus dēlus.
  • 988. — 1001. gadā Polockā valdīja Ragnedas dēls kņazs Izjaslavs Vladimirovičs, kurš kopā ar tēvu bija 980. gadā pieņēmis kristīgo ticību. Viņš tiek uzskatīts par Polockas Rurikoviču dinastijas ciltstēvu.

Polockas kristīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polockas Eifrosīnija (ap 1107-1173).
  • 986. gadā pēc Konstantinopoles imperatora rīkojuma vikings Torvalds Kodransons uzcēlis pirmo Polockas kristiešu baznīcu.[1]
  • 992. gadā tika nodibināta Polockas bīskapija (епархия).
  • 1003. — 1044. gadā Polockā valdīja kņazs Bračislavs Izjaslavičs (ap 997—1044).
  • 1044. - 1101. gadā kņaza Vseslava Bračislaviča "Brīnumdara" valdīšanas laiks, kurš karoja ar Novgorodu un Kijevu, lai padarītu Polocku par vadošo Senkrievijas pilsētu.
  • 1044. — 1066. gadā Polockā tika uzcelta Sofijas katedrāle.
  • 1066. gadā kņazs Vseslavs Bračislavičs (ap 1029—1101) iekaroja Novgorodu, pārveda uz Polocku zvanus un lika tos iekārt Sofijas katedrālē.
  • 11.-12.gs. Polockas kņazi savai meslu kundzībai centās pakļaut Daugavas ūdensceļu un kļuva par meslu kungiem latgaļu un līvu, bet ne zemgaļu zemēs gar Daugavas krastiem.
  • 1107. gadā milzīgs Polockas karaspēks kņaza Georgija Vseslaviča vadībā devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali. Pēc hronikas ziņām viņi šajā neveiksmīgajā karā zaudēja 9 000 vīru.
  • Ap 1107. - 1173. gadā dzīvojusi Polockas Eifrosīnija (Еўфрасіння Полацкая), kņaza Georgija Vseslaviča meita un kņaza Vseslava Bračislaviča mazmeita, klostera priekšniece, mūķeņu, Polockas un visas baltkrievu zemes svētā aizbildne.
  • 1130. gadā Kijevas lielkņazs Mstislavs Lielais pievienoja Polocku saviem valdījumiem un iecēla savu dēlu Izjaslavu Mstislaviču par Polockas kņazu.

Cīņas ar Livonijas bīskapu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • pirms 1184. - 1216. gadā Polockā valdīja kņazs Vladimirs Vseslavičs (latīņu: Woldemarus).
  • 1184. gadā pirmais Ikšķiles bīskaps Meinards dabūja atļauju no Polockas kņaza Vladimira kristīt Daugavas līvus (1).
  • 1203. gada vasarā Polockas kņazs ar karaspēku uzbruka Ikšķiles pilij un piespieda līvus samaksāt naudu par aplenkuma pārtraukšanu (2).
  • 1206. gada pavasarī kņazs pēc līvu sūtņu aicinājuma gatavojās karagājienam pa Daugavas spēcīgo straumi kuģos vai uz plostiem lejup uz Rīgu, tomēr bīskapa sūtnis abats Teoderihs pārliecināja viņu atlikt uzbrukumu. Kokneses diakons Stefans tika norīkots vest sarunas ar bīskapu pie Ogres upes (3).
  • 1207. gadā Kokneses valdniekam Vetsekem, kas bija meslu atkarībā no Polockas kņaza, bija bruņota sadurme ar vāciešiem, kuras rezultātā viņš pats licis nodedzināt Kokneses pili un aizbēdzis uz Pleskavu.
  • 1209. gada rudenī vācieši ieņēma Jersikas pilskalnu un nodedzināja pilsētu (4).
  • 1210. gadā notika nesekmīgas sarunas starp Rīgas bīskapu Albertu un Polockas kņazu Vladimiru, lai pārtrauktu saspīlētās attiecības, kas bija radušās pēc Jersikas valsts pakļaušanas un sadalīšanas.
  • 1212. gadā Jersikā notika Polockas kņaza vienošanās ar Rīgas bīskapu Albertu par meslu ievākšanas pārtraukšanu no Daugavas lejteces līviem un brīvu tirdzniecību pa Daugavu (5). Saskaņā ar Jersikas miera līgumu Polocka 1212. gadā atteicās no pretenzijām uz Līvzemi.
  • 1216. gadā kņazs Vladimirs savienībā ar lietuviešiem nolēma doties karagājienā pret Rīgu, bet piepeši mira pēkšņā nāvē.

Rīgas arhibīskapijas, Lietuvas dižkunigaitijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • no 1247./1248. gada līdz 1264. gadam Polockas lietuviešu kņazs Tautivils kļuva par Rīgas bīskapa vasali. Viņa pārvaldītajā teritorijā īslaicīgi nodibinātās katoļu bīskapijas - Veršavas bīskapija (episcopatus Wersoviensis) un Rutēnijas bīskapija (episcopatus Rutheniensis). Abas šīs katoļu bīskapijas beidza pastāvēt pēc tam, kad Lietuvas karalis Mindaugs tika nogalināts un sākās pilsoņu kari starp dažādiem lietuviešu kunigaišiem.
  • no 1265. gada Polockas kņazi kļuva par Lietuvas dižkunigaišu vasaļiem.
  • 1290.- 1307. gadā Polockas kņazs bija Rīgas arhibīskapijas vasalis un Polockā atradās Livonijas ordeņa karaspēks.
  • 1307. gadā Polockas kņazisti iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā.
  • 1338. gadā Lietuvas dižkungs Ģedimins noslēdza līgumu ar Rīgu, kas regulēja viņam pakļautās Polockas un Vitebskas tirdzniecību pa Daugavas ūdensceļu. Cauri Rīgai ar strūgām galvenokārt tika izvests vasks un zvērādas, bet ievesti Flandrijas audumi, Nīderlandes, Anglijas un Vācijas vadmala, Dienvidfrancijas un Spānijas sāls, Baltijas un Ziemeļjūrā zvejotās siļķes, metāli, dārgakmeņi, vīni un alus.
  • 1366. gada martā Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Livonijas-Lietuvas karu laikā rīkoja karagājienu arī uz Polocku.
  • 1374. gada septembrī pie Daugavpils notika bruņotas sadursmes starp Polockas kņazu Andreju (rex de Polozeke) un Livonijas ordeņa Daugavpils komturu.
  • 1375. gada martā lietuvju dižkungs Ķēstutis (rex Litwinorum) kopā ar Polockas kņazu Andreju 8 dienās izpostīja Rīgas arhibīskapam piederošās pilis bijušās Jersikas valsts teritorijā (Krustpils, Lokstene, Bērzaune, Ērgļi, Piebalga un Baltava)
Fragments no Lietuvas dižkunigaiša Aleksandra laikā izdotā dokumenta par Magdeburgas pilsētas tiesību piešķiršanu Polockai 1498. gadā.
  • 1498. gadā Polockai tika piešķirtas Magdeburgas tiesības un tā tika izsludināta par vienīgo tirdzniecībai ar Rīgu domāto preču noliktavu Lietuvas dižkunigaitijā, bet Rīgas tirgotājiem aizliedza braukt garām Polockai uz Vitebsku vai Smoļensku. Tāpat krievu preces rīdzinieki drīkstēja pirkt tikai Polockā.
  • no 1504. gada tā bija Polockas vaivadijas galvaspilsēta Lietuvas dižkunigaitijas, vēlāk Žečpospoļitas kopvalsts sastāvā.
  • 1563. — 1579. gadā Livonijas kara laikā to okupēja Krievijas caristes karaspēks.
  • 1654. — 1667. gadā Polocku ieņēma Krievijas cara Alekseja I karaspēks.
  • 1705. gadā pēc vienošanās ar Žečpospoļitas karali Augustu II Stipro Krievijas armija Pētera I vadībā ierīkoja Polockā kara nometni, no kuras iebruka Kurzemes un Zemgales hercogistē, bet cieta sakāvi Mūrmuižas kaujā.
  • 1772. — 1777. pēc Žečpospoļitas 1. dalīšanas Polocka tika iekļauta Pleskavas guberņā.

Krievijas impērijas un PSRS sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz Polocku pāri Daugavai (1912. gads).

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leģenda par varjagu apmešanos Polockā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polockas kopskats ar dominējošo Sofijas katedrāli XVI. gs.

Polocka pieminēta Nestora hronikas (Повесть временных лет) (sarakstīta ap 1113. gadu) vēstījumā par 862. gada notikumiem: "Izdzina varjagus aiz jūras un nemaksāja viņiem meslus, un sāka paši par sevi valdīt, un nebija viņu vidū taisnības, un dzimta nostājās pret dzimtu, un bija viņiem nesaskaņas, un sāka karot viens ar otru. Un sev teica: Sameklēsim sev kņazu, kas pār mums valdītu un tiesātu pēc taisnības. Un gāja aiz jūras pie varjagiem, pie rūsiem. Tie varjagi saucās par rūsiem, kā otri saucas par zviedriem, bet citi par normaņiem un angļiem, bet vēl citi par gotlandiešiem, lūk tā arī tie. Čudi, slāvi, kriviči un vesi teica rūsiem: Mūsu zeme ir liela un bagāta, bet kārtības tajā nav. Nāciet par kņaziem un valdiet pār mums. Un izvēlējās trīs brāļus ar viņu dzimtām, un ņēma sev līdzi visus rūsus, un atnāca un vecākais, Ruriks, apmetās Novgorodā, bet otrs, Siņeuss Beloozerā, bet trešais, Truvors, Izborskā. Un no tiem varjagiem sākās Krievzeme. Novgorodieši ir varjagu cilmes ļaudis, bet pirms tam bija slāvi. Pēc diviem gadiem nomira Siņeuss un viņa brālis Truvors. Un visu varu saņēma Ruriks, un sāka izdalīt saviem vīriem pilsētas - tam Polocku, šim Rostovu, citam Beloozeru. Tajās pilsētās varjagi ir ienācēji, bet pamatiedzīvotāji Novgorodā ir slāvi, Polockā kriviči, Rostovā meri, Beloozerā vesi, Muromā muromieši, un par tiem visiem valdīja Ruriks."

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]