Pozīciju karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Pozīciju karš ir kara veids, kurā abas karojošas puses uzbrūk viena otrai no ierakumiem. Pozīciju karš parādījās pēc ieroču revolūcijas, kad, izejot atklātā kaujas laukā, bija lielāki zaudējumi. Izteikts pozīciju karš bija Amerikas pilsoņu kara (1861—1865) un Krievu-japāņu kara (1904—1905) laikā, un tas sasniedza savu kulmināciju Rietumu frontes asinsizliešanā Pirmā pasaules kara laikā.

Nocietinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Nocietinājums

Nocietinājumi ir aptuveni tikpat veci kā pati karadarbība. Tomēr karā parasti veidoja īsas aizsardzības līnijas vai spēcīgus, izolētus punktus, jo parasti šajos nocietinājumos bija skaitliski nosacīti nelielas karaspēka vienības vai arī ieroču trūkums. Izņēmumi bija antīkajā pasaulē, kur veidoja ļoti garus nocietinājumus, kā, piemēram, Lielo Ķīnas mūri vai Hadrijana sienu. Bet arī šajos gadījumos nebija līdz galam novērsta varbūtība, ka pretinieks varētu šķērsot robežu. Galvenokārt šie nocietinājumi tika veidoti, lai novērstu iespējams nejaušu robežas pārkāpšanu, kas pēc būtības būtu salīdzināms ar mūsdienu robežkontroli. Lai arī nocietinājumu veidi un ieroči strauji attīstījās otrā gadu tūkstoša otrajā pusē, gan garo loku, gan pa stobru lādējamo muskešu, gan arī pat artilērijas izmantošana nespēja nocietinājumos būtiski aizsargāt lielas karaspēka vienības. Savukārt skaitliski nelielās karaspēka vienības vienkārši nevarēja turēties pretim mērķtiecīgam uzbrukumam un noturēt savas pozīcijas.