Pozīciju karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ramses II at Kadesh.jpgGustavus Adolphus at the Battle at Breitenfeld.jpgM1A1 abrams front.jpg

Karš
Militārā vēsture
Laikmeti
Aizvēsturiskā · Antīkā · Viduslaiku
Šaujamieroču · Rūpnieciskā · Mūsdienu
Kaujaslauki
Gaiss · Informācija · Sauszeme · Jūra · Kosmoss
Ieroči
Bruņutehnika · Artilērija · Bioloģiskie · Kavalērija
Ķīmiskie · Elektronika · Kājnieki ·
Kodolieroči · Psiholoģija
Taktika

Nogurdināšana · Partizāņu · Manevru
Aplenkums · Totālais karš · Ierakumu

Stratēģija

Ekonomiksā · Grandiozā · Operatīvā

Organizācija

Ierindas · Pakāpes · Vienības

Apgāde

Ekipējums · Materiālā daļa · Piegādes līnija

Uzskatījumi
Kaujas · Komandieri · Operācijas
Aplenkumi · Teorētiķi · Kari
Kara noziegumi · Ieroči · Rakstnieki

Pozīciju karš ir kara veids, kurā abas karojošas puses uzbrūk viena otrai no ierakumiem. Pozīciju karš parādījās pēc ieroču revolūcijas, kad, izejot atklātā kaujas laukā, bija lielāki zaudējumi. Izteikts pozīciju karš bija Amerikas pilsoņu kara (1861—1865) un Krievu-japāņu kara (1904—1905) laikā, un tas sasniedza savu kulmināciju Rietumu frontes asinsizliešanā Pirmā pasaules kara laikā.

Nocietinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Nocietinājums

Nocietinājumi ir aptuveni tikpat veci kā pati karadarbība. Tomēr karā parasti veidoja īsas aizsardzības līnijas vai spēcīgus, izolētus punktus, jo parasti šajos nocietinājumos bija skaitliski nosacīti nelielas karaspēka vienības vai arī ieroču trūkums. Izņēmumi bija antīkajā pasaulē, kur veidoja ļoti garus nocietinājumus, kā, piemēram, Lielo Ķīnas mūri vai Hadrijana sienu. Bet arī šajos gadījumos nebija līdz galam novērsta varbūtība, ka pretinieks varētu šķērsot robežu. Galvenokārt šie nocietinājumi tika veidoti, lai novērstu iespējams nejaušu robežas pārkāpšanu, kas pēc būtības būtu salīdzināms ar mūsdienu robežkontroli. Lai arī nocietinājumu veidi un ieroči strauji attīstījās otrā gadu tūkstoša otrajā pusē, gan garo loku, gan pa stobru lādējamo muskešu, gan arī pat artilērijas izmantošana nespēja nocietinājumos būtiski aizsargāt lielas karaspēka vienības. Savukārt skaitliski nelielās karaspēka vienības vienkārši nevarēja turēties pretim mērķtiecīgam uzbrukumam un noturēt savas pozīcijas.