Prūši

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par baltu tautu. Par citām jēdziena prūsis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Prūšu zemes pirms krusta kariem tagadējās Lietuvas, Polijas un Krievijas Federācijas teritorijās.

Prūši ir rietumbaltu maztautu jeb cilšu — sembu, nātangu, bārtu, nadraviešu, vārmiešu, pamediešu un pagudiešu kopnosaukums. Vēstures literatūrā tiek dēvēti arī par senprūšiem (lai nošķirtu no Vācijas zemes Prūsijas iedzīvotājiem, kuru liela daļa vēl mūsdienās sevi dēvē par „prūšiem”). Dzīvoja Prūsijas teritorijā (apmēram mūsdienu Krievijas Kaļiņingradas apgabalā un Polijas Varmijas-Mazūrijas vojevodistē, LietuvāRusnes salā). Tika pakļauti ziemeļu krusta karu gaitā un līdz 18. gs. pilnībā asimilējās. Jaunajos un jaunākajos laikos ar nosaukumu „prūši” apzīmēja Prūsijas karalistes, vēlāk Vācijas provinces zemju iedzīvotājus, kas no pārējiem vāciešiem atšķīrās ar īpatnējām dialekta, kultūras un mentalitātes iezīmēm.

Nosaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senprūši piederēja pie rietumbaltu cilšu grupas, kurā bez viņiem vēl ietilpa skalvju, galindu, jātvingu un kuršu ciltis (vēstures zinātnē skalvjus, sudāvus jeb jātvingus un galindus pie senprūšiem nepieskaita, bet izdala kā atsevišķas rietumbaltu ciltis). Pirmo reizi avotos senprūšu ciltis minētas Tacita „Ģermānijā” kā aisti. Aistus pieminēja arī Jordāns savā „De Origine Actibusque Getarum”. Prūšu vārds kā Bruzi, Brūs pieminēts 9. un 10.gs. vācu un arābu rakstos. Citos viduslaiku avotos atrodami šādi varianti: Pruzze, Pruze, Bruzi, Boruzi.

Prūšu zemes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūšu zemes

Senprūšu valodiskās kopienas robežas 12. un 13.gs ziemeļos veidoja Nemuna un Baltijas jūra, rietumos Visla, austrumos Sudāva, bet salīdzinoši mainīgas bija dienvidu robežas ar poļiem. Duisburgas Pēteris minējis vienpadsmit Prūsijas novadus, bet dažādos avotos zemju skaits atšķiras. Tradicionāli par prūšu zemēm tiek uzskatītas Semba, Nātanga, Vārme, Pamede, Pagude, Bārta, Galinda, Sasna, Sudāva, Skalva, Nadrava, Lubava un pirms Teitoņu ordeņa iebrukuma arī Kulmas zeme, bet tur līdz ordeņa ienākšanai vietējie prūši jau bija lielā mērā apkauti, izspiesti vai daļēji pārpoļoti.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadzīve un materiālā civilizācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiska vēlā dzelzs laikmeta zemkopju kultūra, vēlā vadonības laika sabiedrība.

No austrumslāvu uzbrukumiem senprūšu zemes daļēji pasargāja mežu un purvu masīvi, bet Baltijas jūras piekrastē daba nebija likusi nekādus šķēršļus citiem iebrucējiem — vikingiem, kuru kuģi šeit ieradās gan tirdzniecības, gan laupīšanas nolūkos. Sembas pussalā, pie Vīskautenas ciema atrodošies skandināvu kapi liecina, ka tur diezgan ilgu laiku pastāvējusi vikingu kolonija. Dzelzs laikmeta (no 650. g. p.m.ē.) apmetņu vietās atrastas daudz dažādu monētu, kādas vien Eiropā sastopamas, kas norāda, ka senprūšiem bija plaši sakari un stabila tirdzniecība ar tāliem aiznovadiem. Tas bija laiks, kad Dzintara ceļš pa Vislu, Oderu un Elbu pāri Baltijas jūrai bija jo plaši pazīstams. Turklāt Austrumprūsijā ieguva pašu vērtīgāko preci — dzintaru, — kas kalpoja par maiņas un greznības priekšmetu.

Katru zemi pārvaldīja valdnieks — rīkis un cienīgāko vīru — labiešu sapulce. Senprūšu zemes kopumā veidoja cilšu federāciju — rīkejātu, un kara gadījumos parasti darbojās saskaņoti, kaut gan nereti notika konflikti arī pašu zemju starpā. Vēlētā kopkaravadoņa rezidence Noita atradusies Kuršu kāpās.

Nav pazinuši kalendāru. Kad vajadzējis sapulcēties uz pārrunām ar savējiem vai svešzemniekiem, tad viņi iegriezuši kociņā vai arī iesējuši mezglus kādā jostā vai dzīparā.[1]

Brēmenes Ādams ap 1072.—1076. sarakstītajā Hamburgas baznīcas vēsturē stāsta par Sembu zemi un tās iedzīvotājiem[2]:

Trešo salu, kam saiet robežas ar rūsiem un poļiem (Ruzzis et Polanis), sauc par Sembu: To apdzīvo sembji jeb prūši (Sembi vel Pruzzi), kas ir ļoti humāni ļaudis (homines humanissimi), jo tie steidzas palīgā tiem, kas jūrā bojā iet vai no jūras laupītājiem apdraudēti tiek. Viņi ļoti maz cienī zeltu un sudrabu; viņiem ir daudz ārzemju ādu, kuŗu smarža ir iedvesusi mūsu pasaulei lepnības nāvīgo indi. Tie nevērtē šīs zvērādas augstāk par mēsliem, un ar to, man šķiet, ir pasludināts spriedums par mums, kas taisniem un netaisniem līdzekļiem dzenamies pēc caunādas apģērba kā pēc augstākās svētlaimības. Tāpēc viņi piedāvā šīs vērtīgas caunādas pret vilnas audumiem, ko mēs saucam — faldones. Vēl daudz ko slavējamu varētu teikt par šo tautu tikumiem, ja tikai viņi ticētu Kristum, kuŗa sprediķotājus viņi neganti vajā. Pie viņiem mocekļa kroni ieguva čechu bīskaps Adalberts. Lai gan visās citās lietās viņi ar mums dalās, tomēr vēl šodien viņi aizliedz spert kāju svētbirzīs un svētavotos, ko pēc viņu domām kristieši apgānītu. Viņiem ir zilas acis, sarkana seja un gaŗi mati. Bez tam, purvu dēļ nepieejami, viņi necieš savā starpā nekādus kungus.[3]

Mitoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējamais Videvuta karogs, uz kura attēlotas trīs galvenās prūšu dievības: Parkūns, Potrimps un Pikols.
Pamatraksts: Prūšu mitoloģija

Prūšu reliģija „drūwis” (tieš. tulk. — ticība) bija uz baltu mitoloģijas bāzes veidojusies reliģisko uzskatu sistēma, ar reliģisko kulta centru Rāmavā, un hierarhizētu garīdzniecības organizāciju (priesteru — krīvu, — hierarhijas vadībā bija krīvu krīvs — Kriwo Kriweto) . Vācu ordeņa hronists Dusburgas Pēteris rakstīja, ka krīvam paklausījuši ne tikai senprūši, bet arī citas baltu ciltis, tāpat kā kristīgās tautas — pāvestam. Krīvu krīva varas zīme bija līks spieķis — krivule. Šo zīmi nesuši arī krīva vēstneši, kas augstākā svētnieka rīkojumus paziņojuši visās senprūšu zemēs.

Vairākās hronikās ir sastopamas ziņas par senprūšu svētbirzīm, kurās cilvēki neesot ne cirtuši kokus, ne pļāvuši, ne medījuši dzīvniekus. Ļaudis pat nedrīkstējuši tur ieiet, neupurējot dieviem. Svētbirzīs notika arī tautas sapulces, kurās lēma par kara un miera jautājumiem un tiesāja noziedzniekus.

Bija visai komplicēts dievību panteons, kurā dominēja 3 galvenās dievības: Parkūns, Potrimps un Pikols.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūši nonāvē Prāgas Adalbertu, viduslaiku miniatūra

Pēc arheoloģiskajām liecībām zināms, ka 7. gadsimtā senprūši sakāva apvienoto austrumslāvu un ietekmīgās tjurku klejotājcilts — avāru karaspēku, kura ekspansija ziemeļaustrumu virzienā ar to arī beidzās. Savstarpējas sadursmes starp prūšiem un apkārtējām tautām bija notikušas periodiski un visu laiku, bet bez īpašām sekām. Situācija sāka mainīties 10. gadsimta beigās, kā galveno pagrieziena punktu minot Prāgas Adalberta ierašanos Prūsā, un neveiksmīgo darbību. Adalberts neskatoties uz to, ka prūši lūdz to doties prom un nekad neatgriezties, tomēr atgriežas Prūsā, par ko prūši viņam nocērt galvu 997. gadā. Boļeslavs I izpirka Adalberta līķi par zeltu, pēcāk apbedīja Gņezno katedrālē. Adalberta pēctecis Bruno no Kverfurtas piedzīvoja tādu pašu likteni 1009. gadā, pierādīdams miermīlīgas kristianizācijas neiespējamību. Turpmākos 200 gadus poļi vairākkārt mēģināja pakļaut un kristīt prūšus, savukārt prūši atriebdamies siroja poļu zemes, pārvedot daudz vergu, un iztukšojot vairākus poļu novadus.

Ziemeļu krusta kari pret senprūšiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1166. gadā poļi ar divām milzīgām armijām Boļeslava IV Cirtainā un Kazimira II vadībā iebruka Prūsā. 1215. gadā prūši iebruka Kulmā, Lubavā un Pomerānijā — piespiežot jaunkristītos atkrist no kristietības. 1217. gadā Pāvests Honorijs III izdeva bullu, kas atļāva bīskapam Kristiānam uzsākt krusta karu Prūsijā. 1225. gadā Mazovijas Konrāds un bīskaps Kristiāns nolīga 14 vācu bruņiniekus jauna militārā ordeņa dibināšanai, pāvests apstiprina ordeni 1228. gadā un tas ieguva nosaukumu Dobrinas ordenis. 1226. gadā bīskaps Kristiāns un Mazovijas Konrāds ar Mazovijas augstmaņu piekrišanu prūšu pakļaušanai un kristianizēšanai aicināja talkā Vācu ordeni. Vācu ordenis panāca arī Dobrinas ordeņa pievienošanu, par ko savukārt sagāja naidā ar Mazovijas Konrādu, kas no tā brīža vairs neatbalstīja krusta karotājus. Līdz 1242. gadam Vācu ordenis iekaroja Kulmu, Lubavu, Pamedi, Pagudi, Vārmi, Bārtu un Nātangu. 1242. gadā kristīgais Pomerēlijas kņazs Svantepolks II, nobijies no Vācu ordeņa pārmērīgās izplešanās, sabiedrojās ar prūšiem, kas aizsāka sacelšanos. 1248. gadā Vācu ordenis pierunāja Svantepolku II atvilkt savu karaspēku no Prūsijas. Krustnešu karaspēks Bohēmijas karaļa Otokāra II un Rūdolfa I vadībā 1255. gadā iebruka Sembas pussalā un uzvarēja kaujā pie Rūdavas.

Lielā prūšu sacelšanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Uzvarētais prūsis" (Hartknoha izdevniecība).

Lielākā prūšu sacelšanās kuru iesāka un vadīja, Pāvesta, Urbāna IV, tā iesauktie: "Kristus dēli" — prūšu vadoņu dēli, kas bērnībā tika aizvesti uz Rietumeiropas klosteriem apgūt rietumu izglītību un kļūt par misionāriem. Slavenākais no tiem bija Nātangas vadoņu dzimtai piederīgais Herkuss Mants. Papildus obligātajai vielai viņš klosteru bibliotēkās bija apguvis kara tehnikas, metalurģiju, valodas un pat uzkonstruējis savu, ārkārtīgi efektīvu, aplenkuma iekārtu, ko pēc aplenkto piļu aizstāvju vārdiem esot bijis iespējams salikt minūšu laikā. Pēc mācību beigšanas Romā Herkuss, jau ar zinātņu maģistra grādu un misionāra norīkojumu atgriezās Prūsā. Sludināšanas vietā tika mācīta taktika un ieroču uzlabojumi, organizācija.

Sacelšanās sākās 1260. gada septembrī, pēc ordeņa sagrāves Durbes kaujā. Katra cilts izvēlēja sev karaspēka vadoni. Nadruviešus vadīja Herkuss Mants, sembus — Glande, bārtus — Divans, vārmiešus — Glappe, pagudiešus — Auktumo, sudāvus — Skomants. Pamedieši nepiedalījās, bet pārējie paši neorganizēja karaspēkus. Pāvests Urbāns IV izdeva bullu kurā nolādēja Herkusu Mantu. Laikā no 1262. gada līdz 1263. gadam krita lielākā daļa Vācu ordeņa piļu. 1265. gadā ilgstošā karadarbība liek sevi manīt, arī krustnešiem pienāk daudz papildspēku. Sembus sakauj, un tie ir spiesti izstāties. 1266. gadā kara darbībā, prūšu pusē, iesaistās pomerānieši. Bet drīz tiek sakauti un atkal izstājas. Līdz 1274. gadam krustneši vienu pēc otras pakļauj spēkus izsmēlušās zemes.

Krusta karu noslēgums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešā prūšu sacelšanās noritēja 1276. gadā Sudāvas Skomanta vadībā, tika papostītas ordeņa zemes. Pēc gada, kopā ar lietuviešiem, 4000 vīru vēlreiz pārstaigā Kulmu.

Ceturtā prūšu sacelšanās — 1286. gadā bija plānota ar Svantepolka mazdēla, Rīgenes hercoga atbalstu, bet sazvērestības apstākļu atklāšanas dēļ bārtieši un pagudieši palika vieni un tika sakauti.

Piektā prūšu sacelšanās 1295. gadā noritēja Sembā un Nātangā — tika ieņemta Bārtenšteinas pils un izpostītas zemes līdz Kēnigsbergai. Tajā laikā prūšu valdošais slānis jau bija tik proteitonisks, ka zemnieki savus augstmaņus nogalināja pirms uzbruka krustnešiem.[nepieciešama atsauce]

Ap 1300. gadu senprūšu zemes bija pilnībā pakļautas. Taču vēl 15. gadsimta Vācu ordeņa brāļu sarakstos atrodami septiņi senprūšu vārdi.

Pēcreformācijas laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūsijas lielais ģerbonis ar diviem senprūšu karavīriem

Reformācijas laikā un pēc tam prūšiem un to valodai tiek pievērsta uzmanība un tiek izdoti trīs katehismi. 1540, 1540 un 1561. gadā.[4] Prūsijas hercogistē, augstskolās parādās vietas prūšu jaunekļiem, arī bezmaksas, ja vēlās kļūt par mācītāju, kas sprediķos prūsiski. Bijusī ordeņvalsts kļūst patiešām par prūšu valsti, kaut arī paši prūši nav vairākumā.

Laikā no 1673. līdz 1684. gadam Matejs Pretorijs spilgti apraksta senprūšu dzīvi. Viņa laikā vēl varēja Sembā dzirdēt prūšu valodu, kas sāka iznīkt pēc Lielā mēra 1709.—1711. gadā, bet citur senprūši jau bija pieņēmuši vācu, poļu vai lietuviešu valodu, vai arī runāja jauktā valodā. Piemēram[5] : Szwenta Ponyke (Šventa Ponīke — Svēta uguntiņa), kur pirmais vārds ir lietuviešu, otrais — prūšu, pie tam prūšu vārdam ir pareiza prūšu deminutīva galotne. Vai arī: jau pilot Duszycia nuwenkt (lietuviešu: jau papildote sielą nueikit, latviešu: jau piepildījāt dvēseli ejat), kur — Duszycia atbilst senprūšu dūsi - dvēsele, bet par pārējo var strīdēties. Asimilācijas laikā izveidojās īpatnējs Lejasprūsiskais dialekts, kurā runāja galvenokārt Sembas pussalas zemnieki. Sākotnēji tā bija divvalodīgu ģimeņu otrā valoda, vēlāk, pēc 1709.—1711. gada Lielā mēra, izkonkurēja prūšu valodu. Turpmāk prūšu nosaukums sāka saistīties ar vācu zemes Prūsijas iedzīvotājiem (18. gs. sākumā Brandenburgas markgrāfs pasludināja sevi par karali Prūsijā (König in Preußen), bet kopš Polijas pirmās dalīšanas — Prūsijas karali (König von Preußen)).

Visu laiku ritēja šo zemju kolonizācija ar ieceļotājiem no Vācijas, kas pēc kārtas un dzīvesveida neatšķīrās no vietējiem iedzīvotājiem, tā veicinot etnisko un valodas sajaukšanos, pakāpeniski asimilējot senprūšus. 17. gs. fiksēts pēdējais savā valodā runājošais senprūsis, bet valoda izzuda ap 18. gs. sākumu.[1] Taču nosaukums palika — līdz pat mūsdienām Prūsijas izcelsmes vāciešus dēvē par prūšiem un tie šō savu patību cenšas saglabāt, atšķiroties no bavāriešiem, frīziem u.c. vācu grupām.

Mūsdienas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūši nav miruši, viņi joprojām ir dzīvi. Jautājums ir par to, cik lielā mērā viņi paši sevi apzinās kā prūšus. Esmu ticies ar prūšu organizāciju priekšstāvjiem, kuri lielāko tiesu gan neveiksmīgi, ir mēģinājuši panākt savas prūsiskās identitātes atdzīšanu Vācijā. Šobrīd prūšu cerības saistās ar latviešiem un lietuviešiem — saviem tuvākajiem radiniekiem. Mūsu pētījumiem savā ziņā ir arī ētiskais, morālais aspekts — palīdzēt saviem etniskajiem brāļiem un māsām, kurus vēsture iedzinusi pa vidu starp būtību un nebūtību un kas nespēj tikt ārā paši saviem spēkiem.[6] — Valdis Muktupāvels, Letonikas centra vadītājs.

Vācijā darbojas biedrība „Tolkemita”, kuras biedri ir bijušie Austrumprūsijas iedzīvotāji un viņu pēcteči. Daudzi no viņiem uzskata sevi par senprūšu tiešiem pēctečiem. Biedrība regulāri izdod rakstu krājumus, rīko zinātniskas konferences, kas veltītas senprūšu un Austrumprūsijas vēstures, kultūras un valodas jautājumiem. Vācu un lietuviešu valodnieki Ginters-Krafts Skalvīns un Lets Palmaitis, pamatojoties uz saglabātajiem senprūšu valodas pieminekļiem, mūsu gadsimta astoņdesmitajos gados ir izveidojuši senprūšu valodas rekonstrukciju — jaunprūšu valodu.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]