Prževaļska zirgs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Prževaļska zirgs
Equus ferus przewalskii (Poliakov, 1881)
Prževaļska zirgs
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Nepārnadži (Perissodactyla)
Dzimta Zirgu dzimta (Equidae)
Ģints Zirgi (Equus)
Suga Savvaļas zirgs (Equus ferus)
Pasuga Prževaļska zirgs (Equus ferus przewalskii)
Izplatība

Przewalski's Horse area.png
Teritorijas, ko apdzīvo Prževaļska zirgs savvaļā

Prževaļska zirgs (Equus ferus przewalskii) ir zirgu dzimtas (Equidae) savvaļas zirgu pasuga. Prževaļska zirgu mēdz dēvēt arī par Āzijas savvaļas zirgu vai Mongolijas savvaļas zirgu. Prževaļska zirgs nav nekad bijis pieradināts un mūsdienās ir vienīgais izdzīvojušais "īstais" savvaļas zirgs. Mongoļi savu savvaļas zirgu sauc par "tahj" (тахь). Mongolijas savvaļas zirgs ir mongoļu nacionālais kultūtvēsturiskais simbols[1].

Prževaļska zirga DNS sastāv no 66 hromosomām, turpretī mājas zirgam ir 64 hromosomas. Ja abus saskrusto, tad pēcnācējam ir 65 hromosomas. Atšķirībā no zirgu krustojumiem ar ēzeļiem un zebrām, Prževaļska un mājas zirga kumeļš ir auglīgs, un tam var būt pēcnācēji.

2005. gadā pasaules zoodārzos bija apmēram 1 500 Prževaļska zirgu, bet savvaļā jau kopš 20. gadsimta 60-tajiem gadiem vairs nedzīvoja neviens īpatnis. Šajā gadā, Mongolijas valdībai sadarbojoties ar Londonas zooloģisko biedrību, savvaļā tika palaisti 248 Prževaļska zirgi, kas bija lielākā dzīvnieku grupa kopš 1992. gada, kad tika uzsākta populācijas atjaunošana Mongolijas stepēs[2]. Prževaļska zirgu izglāba rūpīgs zoodārzu darbs. Tie 1 500 zirgi zoodārzos bija pēcnācēji 31 Prževaļska zirgam, kas bija paglābušies pasaules zoodārzos 1945. gadā. Savukārt šie pēdējie trīsdesmit zirgi bija pēcnācēji 1900. gadā savvaļā sagūstītajiem 15 Prževaļska zirgiem.

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prževaļska zirgs maina ziemas kažoku pret vasaras

Prževaļska zirgi ir neliela auguma, īsākām kājām nekā mājas zirgi. Augums skaustā 1,32-1,42 m[3], auguma garums 2,1 m, astes garums 90 cm, svars apmēram 300 kg. Tie ir kompakti un spēcīgi būvēti, ar lielu galvu. Krēpes ir paīsas un stāv vertikāli. Prževaļska zirgiem ir raksrurīgs savvaļas dzīvnieku it kā pludinātais krāsojums - zirgi ir dzeltenīgi vai sārti brūni, uz muguras, kakla un galvas krāsa ir tumšāka, bet pavēderē un kāju iekšpusēs tā ir gaišāka. Purns ir miltaini gaišs. Krēpes un aste ir tumši brūnas, kā arī kājas līdz ceļiem ir izteikti tumši brūnas. Bieži uz kājām tāpat kā zebrām ir smalkas tumši brūnas horizontālas svītras[1]. Pāri mugurai pa mugurkaulu stiepjas šaura, tumši brūna svītra. Astes pamatne ir gaiša, un svītra it kā turpinās astes saros - astes centrs ir tumšāks nekā astes sānu sari, uz leju aste viscauri paliek tumši brūna.

Prževaļska zirgiem ir vasaras un ziemas kažoks. Vasarā tas ir īss un gluds, ziemā - garš, biezs un silts. Pazodē spalva ir īpaši gara, veidojot it kā bārdu. Ziemas dienās, kad temperatūra ir ļoti zema, ģimene saspiežas cieši kopā, ar galvām uz iekšpusi[4]. Vidū atrodas kumeļi un vājākie dzīvnieki, kas tiek sildīti ar pārējo elpām.

Ieradumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prževaļska zirgi kā visi zirgi ir sociāli dzīvnieki un dzīvo nelielos harēmos, kurus pārvalda viens ērzelis un alfa ķēve, harēmā ir vēl citas ķēves un to jaunākie kumeļi. Katrai ģimenei ir sava neliela teritorija vai pareizāk būtu teikt ap katru ģimeni ir telpa, kurā citas ģimenes netiek ielaistas. Tā kā zirgi ganoties nepārtraukti migrē, tad nevar runāt par patstāvīgu teritoriju. Periodā, kad nav pārošanās sezona, harēmi var ganīties diezgan tuvu viens pie otra. Ērzeļi iezīmē sava harēma telpu ar fekāliju čupām. Ja kāda ķēve urinē, tad ērzelis nekavējoties dara to pašu tajā pašā vietā, it kā atzīmējot savas tiesības uz ķēvi. Nakts laikā harēms saspiežas ciešā pulciņā un guļ apmēram četras stundas, kādam no pieaugušajiem paliekot par sargu.

Ķēves sasniedz dzimumbriedumu divu gadu vecumā, bet parasti sev partneri meklē tikai trīs gadu vecumā. Jaunie ērzeļi dzimumbriedumu sasniedz tikai trīs gadu vecumā. Apmēram gada vecumā tie tiek padzīti no ģimenes, un līdz brīdim, kamēr ērzeļi izveido savu harēmu, tie dzīvo "vecpuišu" baros.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

15. gadsimtā Johans Šiltbergers pirmo reizi aprakstīja Prževaļska zirgu savā Mongolijas ceļojuma diensgrāmatā. Ceļojumu viņš veica kā mongoļu hana gūsteknis[5]. Bet savu nosaukumu "Prževaļska zirgs" Mongolijas savvaļas zirgs ieguva 19. gadsimtā, kad to no jauna atklāja poļu izcelsmes cariskās Krievijas ceļotājs, ģenerālis Nikolajs Prževaļskis (1839-1888). Nikolajs Prževaļskis bija dabas pētnieks, un, balstoties uz senajiem aprakstiem un leģendām, devās ekspedīcijā uz Mongoliju, lai atrastu zirgu, kuru neviens nebija redzējis. Ģenerālis zirgu atrada 1881. gadā, atklājot divus nelielus barus Tahīnšara kalnos Gobi tuksneša malā[6].

1900. gadā Karls Hagenbeks sagūstīja 15 zirgus, kurus izvietoja Eiropas zoodārzos. No šiem sagūstītajiem dzīvniekiem ir veidojusies šodienas Prževaļska zirgu populācija. 1969. gadā nomira pēdējais savvaļā dzīvojošais zirgs. Uz vairāk nekā 30 gadiem tas tika pasludināts par izmirušu. Pēc 1945. gada Prževaļska zirgs bija izdzīvojis tikai divos zoodārzos - Minhenes un Prāgas. Kara laikā vācu armija izšāva lielo un labi attīstīto Prževaļska zirgu baru Ukrainā Askanijas Novas rezervātā.

1977. gadā Jans un Inge Boumani nodibināja Prževaļska zirgu aizsardzības fondu, kas izstrādāja zirgu populācijas atjaunošanas programmu, veidojot zirgu apmaiņu starp zoodārziem. 1992. gadā Mongolijas stepēs tika palaisti pirmie 16 zirgi. Zirgi labi iedzīvojās, un to skaits pakāpeniski tika pavairots. Līdz 2005. gadā dzīvnieku reģistrā vārdi "izmiris" tika nomainīti pret vārdiem "izdzīvošana ir apdraudēta"[7]. Zirgi mūsdienās apdzīvo teritorijas 1998. g. dibinātajā Hustaja grēdas nacionālajā parkā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]