Progresējošā osificējošā fibrodisplāzija

Vikipēdijas lapa
Progresējošās osificējošās fibrodisplāzijas slimnieka Harija Istlaka skelets Filadelfijas muzejā

Progresējošā osificējošā fibrodisplāzija (angļu: Fibrodysplasia Ossificans Progressiva (FOP)), ko dažreiz sauc par Minhmeijera sindromu [1] vai akmens cilvēka sindromu (angļu: Stone man Syndrome),[2] ir ģenētiska slimība no miozītu grupas,[3] kuras rezultātā notiek muskuļu un saistaudu (cīpslu un saišu) pakāpeniska pārkaulošanās (osifikācija). Izveidojies kauls pēc savas uzbūves un īpašībām neatšķiras no pārējiem organisma kauliem. Ar laiku šis ārējais skelets pilnīgi iemūrē cilvēku, ierobežojot kustību. Kad tiek skarti žokļu muskuļi, barības uzņemšana un runāšana kļūst problemātiskas. Starpribu muskuļu osifikācija apgrūtina elpošanu.

Šī ir viena no retākajām slimībām pasaulē. Daudzi ārsti nesaskaras ar to medicīnas skolā vai saskaras tik maz, ka neatpazīst tās pirmos simptomus — lielus audu pietūkumus. Bieži tiek veiktas biopsijas, nevajadzīgas operācijas, uz ko organisms reaģē ar jaunu paātrinātu osifikāciju.[4]

Epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Progresējošā osificējošā fibrodisplāzija skar 1 no 1 000 000 — 2 000 000 iedzīvotājiem pasaulē, neatkarīgi no dzimuma un etniskās piederības. Slimībai ir gan sporādiska, gan iedzimta (mantota, ģimenes) forma, kura tiek pārmantota autosomāli dominantā ceļā. To izraisa ACVR1[5] gēna mutācija, kas kontrole ACVR1 proteīna receptorus organismā. ACVR1 proteīns piedalās kaulaudu un muskuļaudu augšanas procesa regulēšanā, kā arī skrimšļa osifikācijā no dzimšanas līdz pusaudža vecuma beigām, kad ķermenis pārstāj augt.[6] Vainīgo gēnu 2006. gadā atklāja Pensilvānijas medicīnas universitātes F.O.P. laboratorija, kas tika dibināta 1992. gadā.[7][8]

Slimības gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan FOP ir iedzimta, tās klīniskie simptomi sākas tikai pēc dzimšanas, tos nevar saskatīt pirmsdzemdību ultrasonogrāfijas kontroles laikā. Tomēr visiem skartajiem jaundzimušajiem ir viena kopēja iezīme — kāju īkšķu raksturīga deformācija (pirksti nošķiebti uz iekšu, un/vai pirksta falangu trūkums).[9]

Bērniem novēro neizskaidrojamas dabas, dažreiz sāpīgus, lielus audu pietūkumus, kas nepāriet nedēļām — parasti uz pleciem un muguras, dažreiz uz galvas, sasitumu (pat nelielu) vietās. Pavisam agrā bērnībā tie šķiet pārejam bez sekām, bet var arī jau tikt aizstāti ar pārkaulojuma zonām.

Kad bērns sāk patstāvīgi pārvietoties, ja kustību ierobežojoša osifikācija jau ir sākusies, viņš bieži nerāpo uz rokām un ceļgaliem, bet slīd uz priekšu sēdus. Tad pieceļas un staigā kā pārējie bērni.

Redzamā kaulu veidošanās parasti sākas pirmās dzīves desmitgades laikā, bet dažreiz vēlāk. Slimības progresēšanu veicina traumas, injekcijas, tetovēšana, kukaiņu kodumi, virālas infekcijas un pat ilgstoša piepūle. Piemēram, ilgstoša atvērtas mutes turēšana pie zobārsta var izprovocēt žokļu locītavu pārkaulošanās epizodi. Katrs slimības uzliesmojums ir ļoti sāpīgs. To laikā bieži kļūst nepieciešama morfija preparātu lietošana.

Šķiet, ka otra skeleta veidošanās atkārto embrioģenēzes kaulu veidošanās shēmu. Bojājumi bieži sākas kakla un plecu joslā, un progresē pa ķermeņa muguras pusi ekstremitāšu virzienā. Parasti pēdējie paliek brīvi krūšu kurvja muskuļi un roku pirksti. Dažiem slimība progresē strauji, citiem lēnāk. Tā "iesaldē" ķermeņus visdažādākās neparedzamās pozās.

Daži muskuļi nekad netiek skarti: acu un acu plakstiņu muskuļi, sejas muskuļi, mēle, barības vads, zarnas, diafragma. Miokards nekad nav iesaistīts. Sfinkteri arī necieš, tāpēc zarnu un urīnpūšļa kontrole nav traucēta.[9]

Dzirdes pavājināšanās piemeklē aptuveni 50% pacientu. Tā sākas bērnībā vai pusaudža gados un lēni progresē. Dzirdes zudums parasti ir saistīts ar vidusauss pārkaulošanos. Dažu pacientu dzirdes traucējumiem ir neiroloģisks raksturs.[10][11]

Neiroloģiskie traucējumi, tādi kā migrēna, jušanas traucējumi ekstremitātēs (rokās un kājās), neiropātiskas sāpes un mioklonijas, ir raksturīgi sievietēm pēc pubertātes iestāšanās. Demielinizācijas process centrālajā nervu sistēmā var piemeklēt abu dzimumu slimniekus.

No sekundāriem simptomiem novēro plaušu hipertenziju, intersticiālo plaušu slimību. Nepietiekams uzturs izpaužas kā sekas žokļu pārkaulošanās procesam un nespējai normāli uzņemt barību. Tā pati problēma ierosina zobu un mutes dobuma infekcijas.

Progresējošā osificējošā fibrodisplāzija pati par sevi nav cilvēku nāves cēlonis. Slimnieki mirst no komplikācijām: sirds un elpošanas nepietiekamības (54%),[12] pneimonijas (15%), kritieniem (11%).

Diferenciālā diagnoze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2005. gadā, no 138 Amerikas Pediatrijas akadēmijā (American Academy of Pediatrics) izjautātiem slimniekiem no 25 dažādām valstīm 87% sākumā tika uzstādīta nepareiza diagnoze.[13] Lielas nenorobežotas audu masas vairumā gadījumu liek domāt par audzējiem, arī ļaundabīgiem, visbiežāk tādiem kā

Apmēram 67% gadījumu slimniekiem tiek veikta biopsija. Apmēram 49% gadījumu tiek konstatēts slimības sāasinājums pēc šīs procedūras ne tikai audu parauga noņemšana vietā, bet arī citās ķermeņa daļās.

  • Traumas
  • Hallukss Valguss (Hallux valgus) - deformācija pie kājas īkšķa pamatnes.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Hilfsangebot für Betroffene». knw Kindernetzwerk e.V.
  2. ↑ Erica Palmer. «Living with Stone Man Syndrome: A BYU student shares her story», 2014. gada 25. febr..
  3. ↑ http://www.spkc.gov.lv/ssk/index2c76.html?p=24%2C13%2C153%2C268[novecojusi saite]
  4. ↑ INSERM US14-- ALL RIGHTS RESERVED. «Orphanet: Munchmeyer Syndrom». www.orpha.net.
  5. ↑ «ACVR1 gene: MedlinePlus Genetics». medlineplus.gov.
  6. ↑ «Fibrodysplasia ossificans progressiva: MedlinePlus Genetics». medlineplus.gov.
  7. ↑ The New York Times. Finally, With Genetic Discovery, Hope for Escape From a Prison of Bone. By Michael Mason. Published: May 9, 2006. http://www.nytimes.com/2006/05/09/health/09fop.html?_r=0
  8. ↑ Best Pract Res Clin Rheumatol. 2008. Fibrodysplasia ossificans progressiva. Kaplan FS (Departments of Orthopedic Surgery & Medicine, The University of Pennsylvania School of Medicine, c/o Hospital of The University of Pennsylvania, Philadelphia, PA, USA.), Le Merrer M, Glaser DL, Pignolo RJ, Goldsby RE, Kitterman JA, Groppe J, Shore EM. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/18328989?dopt=Abstract
  9. ↑ 9,0 9,1 «FOP Symptoms». International Fibrodysplasia Ossificans Progressiva Association: ifopa.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 5. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 26. maijā.
  10. ↑ http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2424023/ Best Pract Res Clin Rheumatol. Author manuscrip. 2009. Fibrodysplasia ossificans progressiva Frederick S. Kaplan, MD, Martine Le Merrer, MD, PhD, Professor of Genetics, David L. Glaser, MD, Robert J. Pignolo, MD, PhD, Robert Goldsby, MD, Joseph A. Kitterman, MD, Jay Groppe, PhD, and Eileen M. Shore, PhD
  11. ↑ Am J Audiol. 1999. Conductive hearing loss in individuals with fibrodysplasia ossificans progressiva. Levy CE, Lash AT, Janoff HB, Kaplan FS. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/10499116
  12. ↑ (angliski) Kaplan, et al., « Early Mortality and Cardiorespiratory Failure in Patients with Fibrodysplasia Ossificans Progressiva »[novecojusi saite] J Bone Joint Surg Am, 2010 Mar
  13. ↑ (angliski) Joseph A. Kitterman, Sharon Kantanie, David M. Rocke, Frederick S. Kaplan, « Iatrogenic Harm Caused by Diagnostic Errors in Fibrodysplasia Ossificans Progressiva » Pediatrics, 2005

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Progresējošā_osificējošā_fibrodisplāzija&oldid=3841673"