Pseidozinātne

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Pseidozinātne ir metodoloģija, ticība vai prakse, kas tiek pasniegta, kā zinātniska, taču neatbilst zinātniskajai metodei; tai trūkst zinātniskā statusa pierādījumu, drošticamības vai kādā citā ziņā. Pirmoreiz šo terminu izmantoja 1843. gadā franču fiziologs Fransuā Magendī (François Magendie),[1] kurš tiek uzskatīts par eksperimentālās fizioloģijas un vivisekcijas pionieri.

Šim terminam ir raksturīga nievājoša pieskaņa. Tie, kuriem piedēvē nodarbošanos ar ‘’pseidozinātni’’ vai tās aizstāvību, parasti apstrīd šādu raksturojumu. Zinātnes filozofu vidū pastāv domstarpības par to, vai ir kādi uzticami un objektīvi kritēriji, pēc kuriem atšķirt ‘’pseidozinātni’’ no neakadēmiskās ‘’zinātnes’’.

Profesors Pols de Harts Hurds (Paul DeHart Hurd) apgalvo, ka lielu daļu no zinātniskās izglītības sastāda ‘’ iemācīšanās atšķirt zinātni no tādām pseidozinātniskām jomām, kā astroloģija, pūšļošana, okultisms un māņticība’’. Kā tiek mācīts noteiktos zinātnes ievadkursos, pseidozinātne ir jebkura mācība, kas virspusēji atgādina zinātni vai kuru tās aizstāvji pasniedz kā zinātnisku, bet kura tomēr neizpilda testējamības prasību vai būtiski novirzās no citiem fundamentāliem zinātniskās metodes aspektiem.

Pseidozinātnei raksturīgs nenoteiktu, pārspīlētu vai nepārbaudāmu apgalvojumu lietojums, pārlieka paļaušanās uz apstiprinājumiem un atspēkojumu ignorēšana, atvērtības trūkums citu ekspertu pārbaudēm un progresa trūkums teoriju attīstībā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Standarti zināšanu, metodoloģijas vai prakses zinātniskuma pārbaudei atšķiras katrā jomā. Tomēr pastāv vairāki pamatprincipi, kuriem piekrīt vairums zinātnieku, kā, piemēram, atkārtojamība un pārbaudāmība starpdisciplināros pētījumos. Šie principi nodrošina to, ka attiecīgos rezultātus var atkārtoti iegūt un izmērīt tādos pašos apstākļos, kas ļauj tālākos pētījumos noskaidrot, vai hipotēze vai teorija par apskatāmo parādību ir pareiza un ticama tā, lai to varētu izmantot arī citi cilvēki, ieskaitot pārējos zinātniekus un pētniekus. Nepieciešams, lai visa pētījuma gaitā tiek izmantota zinātniskā metode un kļūdas rašanās iespēja tiek ņemta vērā vai izslēgta pavisam, izmantojot dubultaklo metodi vai statistiskā ceļā izmantojot precīzus mērījumus un paraugu ņemšanas procedūras. Visus iegūtos datus, ieskaitot datus par eksperimenta/vides apstākļiem, ir rūpīgi jādokumentē, tādējādi nodrošinot kolēģiem iespēju veikto pētījumu pārbaudīt un veikt papildus eksperimentus vai pētījumus, kas apstiprinātu vai falsificētu rezultātus, kā arī ļautu izvērtēt citus svarīgus faktorus, kā, piemēram, statistisko nozīmīgumu, ticamības intervālu un kļūdas robežu.

20. gs. vidū Karls Popers ieteica falsificējamības metodi zinātnes atšķiršanai no ne-zinātnes. Tādi apgalvojumi, kā ‘’Dievs radīja Visumu’’ var būt patiesi vai aplami, taču nav iespējams izdomāt pārbaudes, kas varētu pierādīt to aplamību, tāpēc tie nav zinātniski; tie atrodas ārpus zinātnes redzesloka. Popers iedalīja ne-zinātni filozofiskajos, matemātiskajos, mitoloģiskajos, reliģiskajos un/vai metafiziskajos formulējumos no vienas puses un pseidozinātniskajos no otras puses, lai gan nepiedāvāja skaidrus kritērijus to atšķiršanai. Astroloģiju un psihoanalīzi viņš minēja, kā pseidozinātnes piemērus, bet Einšteina relativitātes teoriju kā zinātnes piemēru. Nedaudz vēlāk, Pols Tagards (Paul Thagard,1978) ieteica atšķirt pseidozinātni pēc tā, ka ilgstošā laika periodā tā ir mazāk progresējusi par alternatīvajām teorijām un tās aizstāvjiem nav izdevies pierādīt teorijas pamatotību un pielietojumu praksē. Mario Bunge (Mario Bunge) ieteicis ‘’ticības sfēru’’ un ‘’pētījumu sfēru’’ kategorijas, lai atšķirtu zinātni no pseidozinātnes.

Zinātnes filozofs Pauls Feirābends (Paul Feyerabend) iebildis, ka no zināšanu socioloģijas skatupunkta zinātnes un ne-zinātnes atšķiršana nav nedz iespējama, nedz vēlama. Atšķiršanu apgrūtina tas, ka, piemēram, iegūstot jaunus datus, gan zinātnes teorijas, gan metodes attīstās dažādā ātrumā. Bez tam specifiskie standarti, kas pielietojami vienā zinātnes jomā, var arī nederēt citās nozarēs. Tagards arī raksta no socioloģiskā skatupunkta un apgalvo, ka ‘’ noskaidrošana, ar ko zinātne atšķiras no pseidozinātnes, ir mēģinājuma pārvarēt sabiedrības nevērību pret īstenu zinātni filozofiskā puse. ’’ Skeptiķi, no kuriem visievērojamākie ir Ričards Dovkins (Richard Dawkins), Mario Bunge, Karls Sagans (Carl Sagan) un Džeimss Rendijs (James Randi), kā arī Gudro kustība (Brights movement) uzskata visas pseidozinātnes par to piekritējiem kaitīgām — vai nu uzreiz vai ilgstošā laika posmā. Šie kritiķi uzskata, ka pseidozinātnes rodas dažādu iemeslu dēļ, sākot ar vienkāršu naivumu zinātnes un zinātniskās metodes rakstura ziņā, beidzot ar tīšu maldināšanu finansiāla vai politiska labuma gūšanas nolūkos. Galējos gadījumos var tikt skarta cilvēku veselība, piemēram, fizikālās vai mentālās terapijas gadījumā vai arī nenovērtējot draudus drošībai. Tādos gadījumos, kad pastāv tieša kaitējuma iespēja pacientiem, klientiem, plašākai sabiedrībai vai videi, ir iemesls izvērtēt pseidozinātniskumu.

Pseidozinātnes koncepcija, kā naidīga bona fide (godīgai, patiesai) zinātnei, parādījās 19. gs. vidū. Viens no pirmajiem dokumentētajiem vārda ‘’pseidozinātne’’ lietojumiem atrodams 1844. g. ‘’Northern Journal of Medicine, I’’ 387. lpp.: ‘’ Tas pretējais jauninājumu veids, kas attiecas uz jomu, kas uzskatāma par pseidozinātni, sastāv vienīgi no, tā saucamajiem, faktiem, kurus vieno par principiem nomaskēti pārpratumi. ’’

Pseidozinātnes atpazīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kāda nozare vai teorija var pamatoti tikt uzskatīta par pseidozinātnisku, kad (1) tā ir pasniegta, kā atbilstoša vispārpieņemtajām zinātnisko pētījumu normām; bet (2) praksē parādās, ka tā neatbilst šīm normām, jo īpaši, zinātniskajai metodei. Teorijas var tikt uzskatītas par pseidozinātniskām vairāku iemeslu dēļ. Karls Popers uzskatīja astroloģiju par pseidozinātni vienkārši tāpēc, ka tās apgalvojumi ir tik nenoteikti, ka tie nekad nevar tikt atspēkoti, turpretī Pols Tagards uzskata astroloģiju par pseidozinātni tāpēc, ka tās sekotāji gandrīz necenšas attīstīt savu teoriju un galīgi nepakļauj savu mācību kritiskai izvērtēšanai, salīdzinot ar citām teorijām, kā arī rīkojas selektīvi attiecībā uz pierādījumiem. Tagards apgalvo, ka kopumā pseidozinātnes vairāk fokusējas uz līdzībām nekā uz cēloņsakarībām.

Zinātne arī atšķiras no atklāsmes, teoloģijas vai garīguma ar to, ka tā piedāvā ieskatu fiziskajā pasaulē ar empīrisku pētījumu un pārbaužu palīdzību. Šī iemesla dēļ zinātniskais kreacionisms un saprātīgā radīšana (inteligent design) akadēmiskās zinātnieku kopienas skatījumā ir pseidozinātnes. Galvenie strīdus jautājumi attiecas uz evolūcija ietekmi uz dzīvo organismu attīstību, kopīgās izcelsmes ideju, Zemes ģeoloģisko vecumu, Saules sistēmas veidošanos un Visuma rašanos. Uzskatu sistēmas, kas balstās dievišķā zināšanu avotā, nav uzskatāmas par pseidozinātni, ja tās netiek uzdotas par zinātniskām vai ja tās neapstrīd vispāratzītas zinātnes patiesības.

Daži populārās zinātnes apgalvojumi un plaši izplatīti uzskati var arī neatbilst zinātnes kritērijiem. Populārā zinātne var padarīt robežu starp zinātni un pseidozinātni neskaidru vispārējai sabiedrībai un var būt saistīta arī ar zinātnisko fantastiku. Daudzi cilvēki, kas novirzās no zinātniskās metodes un neļauj kolēģiem pārskatīt savu pētījumu rezultātus, nodarbojas un interesējas par populāro zinātni. Ja kādas nozares apgalvojumus var eksperimentāli pārbaudīt un tie atbilst metodoloģiskajiem standartiem, tā nav ‘’pseidozinātne’’, lai cik savāda, pārsteidzoša vai neatbilstoša līdzšinējai pieredzei tā arī būtu. Ja apgalvojumi neatbilst esošajiem eksperimentālajiem rezultātiem vai vispāratzītai teorijai, bet metodoloģija ir atbilstoša, ir jārīkojas uzmanīgi; zinātne ir hipotēžu pārbaudīšana, kas var izrādīties aplamas. Tādā gadījumā darbs var tikt aprakstīts labāk nekā idejas, kas vēl nav vispāratzītas. Protozinātne ir jēdziens, ko reizēm izmanto, lai apzīmētu hipotēzi, kas vēl nav adekvāti pārbaudīta ar zinātnisko metodi, bet kas citādā ziņā ir konsekventa esošajai zinātnei vai arī, kas tajos punktos, kurā tā ir nekonsekventa, sniedz saprātīgu nekonsekvences aprakstu. Tā arī apraksta praktisku zināšanu krājuma pāreju zinātniskā teorijā. Tālāk aprakstītas sliktas zinātniskās domāšanas pazīmes.

Nenoteiktu, pārspīlētu un nepārbaudāmu apgalvojumu izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tādu zinātnisku apgalvojumu aizstāvēšana, kas drīzāk ir nenoteikti nekā noteikti un kuru pamatojumam trūkst specifisku mērījumu.
  • Netiek izmantotas operablas definīcijas (piem., sabiedriski pieejamas mainīgo, terminu vai intereses objektu definīcijas, kas ļautu arī citiem tās izmērīt vai pārbaudīt) (Skat. arī ‘’Atkārtojamība’’)
  • Netiek izmantoti saprātīgie parsimonijas principi, piem., netiek meklēts izskaidrojums, kas prasītu vismazāk papildus pieņēmumu, kad iespējami dažādi iespējamie izskaidrojumi (skat: ‘’Okama asmens’’).
  • Obskurantistu valodas izmantošana un nepareiza acīmredzami tehniska žargona izmantošana nolūkā nomaskēt savus apgalvojumus par zinātni.
  • Netiek aprakstīti ierobežojoši apstākļi. Vairumā labi pamatotu zinātnisku teoriju ir skaidri formulēti ierobežojumi, pie kuriem teorijas paredzējumi neizpildās.
  • Efektīvu kontroltestu, tādu kā placebo un dubultaklās metodes, trūkums eksperimentu izstrādē.

Pārlieka paļaušanās uz apstiprinājumiem un atspēkojumu ignorēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tādu apgalvojumu izteikšana, kas nepieļauj loģisku iespēju pierādīt to aplamību novērojumā vai fizikālā eksperimentā. (Skat. arī: ‘’Falsificējamība‘’)
  • Tiek pastāvēts uz viedokli, ka teorija paredz to, ko tā būtībā neparedz. Zinātniski apgalvojumi, kuri neko neparedz, labākajā gadījumā tiek uzskatīti par ‘’pieņēmumiem’’, bet sliktākajā — par ‘’pseidozinātni’’.
  • Uzstāšana uz to, ka apgalvojumiem, kuru aplamība nav pierādīta, jābūt patiesiem un otrādi (skat: ‘’Negatīvais pierādījums’’).
  • Pārlieka paļaušanās uz raksturojumiem, anekdotiskiem pierādījumiem vai personīgo pieredzi. Šādas liecības var būt noderīgas atklājuma izdarīšanas kontekstā (piem., hipotēzes radīšanā), bet tās nedrīkst izmantot par pamatojumu (piem., statistiskā hipotēzes pārbaudīšana).
  • Pseidozinātne bieži vien piedāvā datus, kas apstiprina tās apgalvojumus, bet noraida vai ignorē datus, kas ir pretrunā ar tās apgalvojumiem. Tas ir tendences uz selekciju piemērs, kas ir novirze no pierādījuma vai datiem, kas rodas nepareizas datu ievākšanas dēļ. To reizēm dēvē arī par selekcijas efektu.
  • Apgrieztā pierādījumu nasta. Zinātnē pierādījumi ir jāsniedz proponentam, nevis kritiķim. ‘’Pseidozinātniski’’ argumenti neņem šo principu vērā un pieprasa no skeptiķiem, lai viņi sniegtu kādu pierādījumu apgalvojuma (piem., par jaunas terapijas tehnikas efektivitāti) aplamībai, nevis tikai izteiktu pamatotas šaubas. Būtībā ir neiespējami pierādīt vispārēju noliegumu, tādēļ šī taktika nekorekti uzliek pierādījumu nastu uz skeptiķa nevis apgalvotāja pleciem.
  • Balstīšanās holismā pretstatā redukcionismam: pseidozinātnisku apgalvojumu aizstāvji, it īpaši organiskajā medicīnā, alternatīvajā medicīnā, naturopātijā un mentālajā veselībā, bieži vien ķeras pie ‘’holisma mantras’’, lai izskaidrotu atradnes, kas ir pretrunā ar viņu teoriju.

Atvērtības trūkums citu ekspertu pārbaudēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Izvairīšanās no kolēģu pārskata pirms rezultātu publicēšanas (tas saucas ‘’preses konferenču zinātne’’). Daži vispāratzītām zinātnes teorijām neatbilstošu apgalvojumu aizstāvji izvairās no savu ideju iesniegšanas kolēģu caurskatei, reizēm pamatojot šādu rīcību ar to, ka kolēģiem ir nosliece ticēt pastāvošajām paradigmām, bet reizēm ar to, ka apgalvojumu patiesumu nevar novērtēt ar standarta zinātniskajām metodēm. Norobežojoties no kolēģu revīzijas, šie aizstāvji palaiž garām iespēju saņemt kritisku vērtējumu no kolēģiem ekspertiem.
  • Dažas aģentūras, iestādes un publikācijas, kas dotē pētījumus, prasa no autoriem dalīšanos ar datiem tā, lai arī citi varētu neatkarīgi izvērtēt pētījuma aprakstu. Citu pētnieku nenodrošināšana ar adekvātu informāciju, lai viņi varētu atkārtot eksperimentu, veicina atvērtības trūkumu.
  • Kā atbilde uz prasību pēc datu vai metodoloģijas caurskatīšanas ir aizbildināšanās ar tiesībām uz slepenību vai patenttiesībām.

Progresa trūkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Manuskripts par astroloģiju, mācību par cilvēku
  • Nenotiek papildus pierādījumu iegūšana par labu saviem apgalvojumiem. Terenss Hains (Terence Hines) raksturo astroloģiju kā mācību, kas pēdējo divtūkstoš gadu laikā gandrīz nemaz nav mainījusies. (skat. arī: ‘’Zinātniskais progress‘’)
  • Paškorekcijas trūkums: zinātniskajos pētījumos gadās kļūdas, taču laika gaitā tās tiek izskaustas. Turpretī ir teorijas, kas var tikt nosauktas par pseidozinātniskām, jo tās palikušas nemainīgas, par spīti pretrunīgajiem pierādījumiem. Darbā ‘’Zinātnieki pret Veļikovski’’ (Scientists Confront Velikovsky,1976, Cornell University) aplūkotas daži šī jautājuma aspekti, tāpat minami arī Tomasa Kūna (Thomas Kuhn) darbi, piem., ‘’Zinātnes revolūciju struktūra’’ (The Structure of Scientific Revolutions, 1962), kurā arī aplūkoti daži no pseidozinātņu aspektiem.

Strīdus jautājumu personalizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ciešas sociālās saites un granfalūnisms, autoritāras personības, disidentu apspiešana un grupas domāšana var veicināt tādu uzskatu pieņemšanu, kuriem nav nekāda racionāla pamata. Nolūkā apstiprināt savus uzskatus grupai ir nosliece uzlūkot savus kritiķus kā ienaidniekus.
  • Zinātniskās kopienas apsūdzēšana piederībā kādai sazvērestībai, kuras nolūks ir apspiest rezultātu nākšanu gaismā.
  • Uzbrukums jebkura kritiķa motīviem vai raksturam (skat. ‘’Ad hominem aplamība’’).

Maldinošas valodas lietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Terminu izmantošana, kas atgādina zinātnisko žargonu, lai liktu saviem pierādījumiem izskatīties ticamākiem un pārliecinātu neekspertus par savu apgalvojumu patiesumu, lai gan tie var būt aplami vai bezjēdzīgi. Piemērs: ilgi neatklātais apmāns ar ūdens nosaukšanu par dihidrogēna monoksīdu (DHMO), kurš tika pasniegts kā galvenā visindīgāko šķīdumu sastāvdaļa, lai parādītu, cik viegli vispārējā publika ir maldināma.
  • Pastāvošo terminu izmantošana neparastos veidos, tādējādi apliecinot neinformētību par galvenajiem atklājumiem attiecīgajā nozarē.

Demogrāfiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālais Zinātnes fonds (National Science Foundation) apgalvo, ka ASV ‘’ pseidozinātniski’’ uzskati ieguva plašāku izplatību 1990-os, sasniedza kulmināciju 2001. gadā un kopš tā laika to izplatība ir nedaudz mazinājusies; tomēr ASV pseidozinātniski uzskati ir joprojām izplatīti.[2] Rezultātā, kā vēsta NSF ziņojums, ir izveidojusies situācija, kad sabiedrībā trūkst zināšanu par pseidozinātnisko uzskatu izplatību un pseidozinātniskas prakses tiek vispārēji piekoptas. Bunge apgalvo, ka ‘’ Sabiedriskā aptauja par zināšanām par zinātni ASV parādīja, ka 1988. gadā 50% pieaugušo amerikāņu noraidīja evolūcijas teoriju un 88% ticēja astroloģijai kā zinātnei. ’’ Citi pētījumi apliecina, ka aptuveni trešdaļa pieaugušo amerikāņu uzskata astroloģiju par zinātnisku.

Pseidozinātnes komentatori novēro šādu parādību visās jomās; piemēram, pseidomatemātikā, ko pārstāv nematemātiķi vai matemātiķi un kurā tiek veiktas it kā matemātiskas darbības, bet kuras kopumā tādas nav, jo neatbilst precīzajiem standartiem, kas parasti tiek izmantoti matemātiskajās teorēmās.

Klīniskā psiholoģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neirologi, klīniskie psihologi un citi akadēmiķi ir noraizējušies par, viņuprāt, pseidozinātnisku mācību izplatību psihoterapijā un populārajā psiholoģijā, kā arī tādu terapijas veidu izplatību, kā neirolingvistiskā programmēšana, EMDR, atdzimšana (rebirthing), reparentings, scientoloģija un primālā terapija, kas arī tiek uzskatītas par pseidozinātnēm un kuras piekopj valdības pārstāvji, profesionāļi un vispārējā publika. Viņi apgalvo, ka zinātniski nepamatotie, bet populārajā psiholoģijā izmantotie terapijas veidi var kaitēt jutīgiem sabiedrības pārstāvjiem, mazināt atzītu terapijas veidu ietekmi un lielā mērā to izplatība veicina nepareizu priekšstatu par cilvēka smadzenēm un prātu iesakņošanos sabiedrībā. Norkross ar kolēģiem pētīja zinātnes/pseidozinātnes jautājumu, apjautājot ekspertus par to, kuras teorijas vai terapijas veidi, viņuprāt, ir noteikti apšaubāmas, un rezultātā tika noskaidroti 14 šādi virzieni.

Psiholoģiskie izskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noslieci uz pseidozinātniskiem uzskatiem izskaidro psiholoģija, it sevišķi sociālā psiholoģija. Cilvēku nosliece meklēt apstiprinājumus nevis atspēkojumus (tendence uz apstiprinājumu), tendence uz psiholoģiski ērtiem uzskatiem un tendence pārmērīgi vispārināt ir tie iemesli, ko psiholoģija piedāvā vispārizplatītās pieķeršanās pseidozinātniskai domāšanai izskaidrošanai. Saskaņā ar Beieršteinu (Beyerstein, 1991)[nepieciešama atsauce] cilvēki ir disponēti uz asociācijām, kas balstās tikai līdzībās, un bieži vien nepareizi nosaka cēloņu seku sakarības. Lindemans[nepieciešama atsauce] apgalvo, ka bieži vien pseidozinātne ‘’daudz vieglāk’’ apmierina cilvēku sociālās vajadzības (piemēram, ‘’ izzināt sevi un pasauli, izjust kontroli pār sekām, justies piederīgam, izjust pasaules labvēlību un uzturēt augstu pašapziņu’’) nekā zinātnes sniegtā informācija. Bez tam pseidozinātniskie skaidrojumi vispārēji netiek analizēti racionāli, bet gan empīriski. Darbojoties pēc citādiem noteikumiem, pretstatā racionālai domāšanai empīriskā domāšana skaidrojumu atzīst par pamatotu, ja tas ir ‘’personiski funkcionāls, apmierinošs un pietiekams’’, ja tas piedāvā pasaules aprakstu, kas vairāk atbilst personiskajam pasaules redzējumam, nekā zinātnes sniegtais un ja tas samazina potenciālā darba apjomu, kas nepieciešams sarežģītu notikumu un rezultātu izprašanai.

Zinātnes un pseidozinātnes robežas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frenoloģija sākotnēji tika uzskatīta par zinātni

Robeža zinātnes un pseidozinātnes starpā ir ļoti strīdīga un analītiski grūti nosakāma, pat pēc vairāk nekā gadsimtu ilgas diskusijas zinātnes filozofu un dažādu nozaru zinātnieku pārstāvju starpā un pat par spīti vispārējai zinātniskās metodes pamatkritēriju atzīšanai. Pseidozinātnes koncepts balstās domā, ka zinātniskā metode ir nepareizi interpretēta vai pielietota attiecībā pret pastāvošo paradigmu, taču daudzi zinātnes filozofi pastāv uz to, ka dažādās zinātnes nozarēs dažādos laikos tika atzītas dažādas metodes. Pauls Feirābends, piemēram, apstrīd, vai vispār ir iespējams novilkt skaidru robežu zinātnes, ‘’īstās’’ zinātnes un ‘’protozinātnes’’ (viņa ieviests termins) starpā, it īpaši, ja pastāv ievērojama kulturālā vai vēsturiskā distance. Pastāv labi pazīstami gadījumi, kad dažas teorijas, kas sākotnēji tika atzītas par pseidozinātniskām, vēlāk zinātniskā kopiena atzina par pamatotām, piemēram, kontinentālais dreifs, kosmoloģija, lodveida zibens, un radiācijas homeostāze. Kā cits piemērs minama osteopātija, kas saskaņā ar Kimbelu Atvudu (Kimball Atwood) ‘’ vairākuma pārstāvju gadījumā atteicās no saviem pseidozinātniskajiem pirmsākumiem un pievienojās racionālās veselības aprūpes pasaulei’’ . Toties citas mācības, tādas kā frenoloģija vai alķīmija sākotnēji tika uzskatītas par nopietnām zinātnēm, taču mūsdienās ir atzītas par pseidozinātni. Pie kam pastāv tādas protozinātnes, kā, piemēram, tādas kulturālas, tradicionālas vai senas prakses, kā akupunktūra un ķīniešu tradicionālā medicīna, kas neatbilst mūsdienu zinātnes principiem, bet, kas nav pseidozinātnes, jo to aizstāvji nepretendē uz to zinātniskumu atbilstoši mūsdienu zinātniskās metodes standartiem. Lerijs Loudens (Larry Laudan) apgalvo, ka ‘’pseidozinātnei’’ nav nekādas zinātniskas nozīmes un šo terminu izmanto lielākoties, lai izteiktu mūsu emocijas: ‘’Ja mēs vēlamies piederēt saprātīgo cilvēku daļai, mums ir jāizmet tādi jēdzieni, kā ‘’pseidozinātne’’ un ‘’nezinātnisks’’, no mūsu vārdu krājuma; tās ir tikai tukšas frāzes, kas tikai izsaka mūsu emocijas’’. Tāpat arī Ričards Maknellijs (Richard McNally) apgalvo, ka: ‘’Jēdziens ‘’pseidozinātne’’ ir kļuvis par kaut ko vairāk nekā tikai lipīgu liekvārdu ātrai oponenta atvairīšanai mediju ierakstu fragmentos’’ un ka: ‘’ Kad medicīnas nozares privātuzņēmēji aizstāv savu jaunatklājumus, mums nevajadzētu tērēt savu laiku, lai noteiktu, vai viņu teiktais ir klasificējams kā pseidozinātne. Drīzāk mums būtu viņiem jājautā: ‘’Kā jūs zināt, ka jūsu izgudrojums/atklājums darbojas? Kādi ir jūsu pierādījumi?’’ Terminam ‘’pseidozinātne’’ ir arī politisks pielietojums, kas met ēnu uz jebkādiem zinātnes strīdīgajiem jautājumiem. Imre Lakatoss (Imre Lakatos), piemēram, atzīmē, ka PSRS KP savulaik apgalvoja, ka Mendeļa ģenētika ir pseidozinātne un tās aizstāvjus, ieskaitot tādus atzītus zinātniekus, kā Nikolaju Vavilovu, nosūtīja uz Gulagu un ka ‘’Rietumu liberālajā iekārtā’’ tiek liegta runas brīvība tādos jautājumos, ko tā uzskata par pseidozinātni, sevišķi tajos punktos, kur tie ir pretrunā ar vairākuma viedokli.

Forera efekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Forera efekts (pazīstams arī kā personīgā novērtējuma aplamība jeb Barnuma efekts pēc amerikāņu izklaides biznesa miljonāra P. T. Barnuma novērojuma, ka ‘’mums ir kaut kas ikvienam’’) ir novērojums, ka cilvēki savas personības aprakstus novērtē kā ļoti precīzus, ja uzskata, ka tie ir izveidoti tieši viņiem, lai gan patiesībā tie ir virspusēji un pietiekami vispārēji, lai atbilstu gandrīz ikvienam. Forera efekts daļēji izskaidro, kāpēc sabiedrībā tik plaši atzīti tādi uzskati un prakses, kā astroloģija, pareģošana un dažu veidu personības testi.

Līdzīgs efekts ir subjektīvais novērtējums. Subjektīvais novērtējums parādās tad, kad divi savstarpēji nesaistīti vai pat gadījuma rakstura notikumi tiek uztverti kā saistīti kādas ticības, gaidu vai hipotēzes dēļ. Tādējādi cilvēki meklē saistību starp savu paštēlu un sava horoskopa detaļām.

Forera demonstrācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1948. gadā psihologs Bertrams R. Forers saviem studentiem izdalīja personības testu.[3] Pēc testa izpildes viņš pateica, ka katrs no viņiem ir saņēmis unikālu personības analīzi, kas balstīta testa rezultātos, un ka viņiem vajag novērtēt 5 punktu skalā (0 — galīgi nemaz, 5 — pilnībā), cik ļoti rezultāti atbilst viņu pašu domām par sevi. Patiesībā katrs no viņiem saņēma vienu un to pašu skaidrojumu: ‘’Jums vajadzīgas citu cilvēku simpātijas un atzinība, tomēr sliecaties būt paškritisks. Lai gan jums piemīt šādi tādi trūkumi, kopumā jūs spējat tos kompensēt. Jums piemīt vērā ņemams potenciāls, ko jūs vēl neesat īstenojis. Būdams disciplinēts un spējīgs uz paškontroli ārēji, iekšēji jums ir nosliece uz raizēm un nedrošību. Laiku pa laikam jūs māc šaubas vai esat pieņēmis pareizo lēmumu un vai esat rīkojies pareizi. Jums patīk zināma deva pārmaiņu un dažādības un jūs kļūstat neapmierināts, ja sastopaties ar ierobežojumiem un šķēršļiem. Jūs arī uzskatāt sevi par neatkarīgu domātāju un jūs nepieņemat citu domas bez apmierinošiem pierādījumiem. Bet jūs esat atklājis, ka nav sevišķi gudri būt pārāk atvērtam pret citiem. Reizēm jūs esat ekstraverts, laipns un sabiedrisks, bet citkārt jūs esat introverts, piesardzīgs un distancēts. Daži no jūsu centieniem ir visai nereāli.’’ Vidējais novērtējums bija 4,26, bet tikai pēc pēc vērtējumu iesniegšanas Forers atklāja, ka katrs students ir saņēmis vienu un to pašu raksturojumu, ko viņš bija apkopojis, izmantojot dažādus horoskopus.

Efektu nosakošie mainīgie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlākie pētījumi apliecināja, ka cilvēki sniedz augstākus precizitātes novērtējumus, ja izpildās šādi nosacījumi:

  • Cilvēks uzskata, ka analīze attiecas tikai uz viņiem;
  • Cilvēks paļaujas uz testētāja autoritāti;
  • Analīzē iekļautas pārsvarā pozitīvas īpašības.

Pseidozinātnes uzskaitījums (nepilns)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turpmākai lasīšanai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Magendi Magendī bio (angliski)
  2. [1] NSF statistika (angliski)
  3. [2] Forera tests (angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]