Rīcības teorija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Rīcības teorija ir socioloģiska perspektīva, kas fokusējas uz indivīdu kā subjektu un sociālas darbības redz kā apzināti veidotas tajā kontekstā, kuram ir piešķirta nozīme. Rīcības teorijas pamatā ir pieņēmumi, ka: 1) aktors ir spējīgs rīkoties ar apzinātu mērķi; 2) aktors ir spējīgs kontrolēt, ietekmēt vai darboties ar savu ķermeni; 3) individuālais aktors ir neatkarīgs attiecībā pret citiem aktoriem un vidi.

Ievads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīcības teorijas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta beigās. Pirmos konceptus definēja Makss Vēbers (Max Weber). Vēlāk tos turpināja attīstīt sociologi Talkots Parsons (Talcott Parsons), Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead), Alfreds Šutzs (Alfred Schutz) un citi. Attīstība notika dažādos virzienos – galvenokārt socioloģijā, filozofijā un psiholoģijā. Tās rezultātā izrietēja divas pieejas: racionālā un normatīvā. No mūsdienu autoriem izceļams ir Hans Joas, kurš piedāvā trešo pieeju rīcības teorijai – tās galvenais uzsvars ir uz cilvēka darbības radošumu. Joass uzsver, ka iepriekš apskatītie pieņēmumi ne vienmēr ir novērojami ikdienā, un tas ir fakts, kam piekāpjas pat pirmo teorijas konceptu pamatlicēji. Līdz ar to viņš analizē šo pieņēmumu problēmas, izsakot tos šādi – nodoms, ķermeniskums, socialitāte.

Nodoms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmkārt tas ir nodoms (intentionality) - ne vienmēr aktors rīkojas, apzinoties darbības mērķi un izvēloties atbilstošus līdzekļus tā sasniegšanai. Drīzāk tie kļūst konkrēti darbības laikā, aktoram aptverot pieejamos līdzekļus. Līdz ar to Joass apgalvo, ka situācijai ir liela nozīme, jo tā rada apstākļus, kas pieprasa konkrētu aktora rīcību. Savukārt tā ir aktora izvēle, kā viņš veiks savas darbības, un to ietekmēs viņa vērtības un uzskati. Šajā mirklī Joass redz izpaužamies radošumu.

Ķermeniskums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrkārt tas ir ķermeniskums (corporeality) - pretstatā racionālajai rīcības teorijai, kas aktora ķermeni uzlūko kā instrumentu, kurš ir disciplinēti kontrolējams, Joass izvirza apgalvojumu, ka ir apstākļi, kuros kontrole pār ķermeni vienkārši pazūd. Piemēram, pasīvais tīšums (Passive intentionality),kad aktors pakāpeniski pazaudē apziņu līdz aizmieg. Vai arī pamatots apziņas tīšuma zudums (Meaningful loss of intentionality), kad situācijas ietekmē aktors zaudē kontroli pār savu ķermeni un izplūst nevaldāmos smieklos vai asarās.

Socialitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Treškārt Joass pārskata socialitāti (primary sociality). Ja iepriekšējie teorijas pamatlicēji uzskatīja, ka aktors ir individuāls un spēj pieņemt lēmumus neatkarīgi no apkārtējiem aktoriem, tad Joass apgalvo, ka socialitāte ir iemesls aktora darbībai. Mēs nedzīvojam uz vientuļas salas, kur vienīgie procesi, kas notiek, ir tie, kurus es izraisu. Ikdienā mēs saskaramies ar daudz un dažādām situācijām, aktoriem, kas virza mūsu darbības, liekot no kaut kā atteikties, nospraust jaunus mērķus vai izvēlēties citus līdzekļus nodomātā sasniegšanai.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Joas, H, The Creativity of Action, University of Chicago Press, 1997.
  2. Joas H., Beckert, J. Action Theory. In: Jonathan H. Turner (ed.), Handbook of Sociological Theory. New York: Kluwer Academic, 2001, pp. 269-285.
  3. Interview with H. Joas "Action is the way in which human beings exist in the world", Berlin, 1999 (http://www.presencing.com/dol/interviews/Joas-1999.shtml).