Rīgas Centrāltirgus

Koordinātas: 56°56′37″N 24°06′56″E / 56.9436215°N 24.1154220°E / 56.9436215; 24.1154220

Centrāltirgus ir centrālais un lielākais Rīgas tirgus, kas atrodas pilsētas centrā, Maskavas forštatē, uz dienvidiem no pilsētas kanāla (Kārļa baseina), pretim Rīgas Starptautiskajai autoostai. No citām pusēm to ierobežo Lastādijas, Emīlijas Benjamiņas un Vilhelma Purvīša ielas.

Mūsdienās tirgus ir iecienīta iepirkšanās vieta, kā arī interesanta apskates vieta tūristiem. Tas vēl joprojām ir viens no lielākajiem tirgus laukumiem Eiropas pilsētu centros, platībai ar tirgus statusu 2023. gadā veidojot 66 933 m².^[1] Aptuvenais tirgus apmeklētāju skaits svārstās no 40 000 līdz 160 000 dienā.^[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tirgus priekšteči[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš viduslaikiem galvenais Rīgas tirgus atradās Daugavmalā, aizņemot lielāko daļu Daugavas krastmalas līdzās Vecrīgai (tagadējā 11.novembra krastmala), tādēļ to nereti dēvēja par Daugavas tirgu jeb Daugavmalas tirgu. Šī atrašanās vieta tirgotājiem bija ērta, jo iepretim atradās Vecā Rīgas osta, kas daudzus gadsimtus bija galvenā Rīgas osta. Rakstos tirgus minēts jau 1571. gadā.^[3]

Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas 19.gadsimta vidū, atcēla apbūves aizliegumu to teritorijā, kas ļāva paplašināt tirgus teritoriju. Krastmalas teritorijā starp Jaunielu un Grēcinieku ielu izveidojās pārtikas tirgus, bet tam blakus, Kārļa ielas galā (tagadējā 13.janvāra iela) — sīkumtirgus jeb krāmu tirgus, dēvēts arī par Siena tirgus laukumu. To gan vēlāk, pēc 1882. gada pārcēla uz Elizabetes ielas galu (tagadējā Vilhelma Purvīša iela).^[4]^[5]^[6]^[7]

1860. gadā Rīgas rāte izdeva speciālus noteikumus homogēnai Daugavmalas teritorijas attīstībai starp Elizabetes ielu un Kārļa baseinu (tagadējais Pilsētas kanāls), kas mūsdienās ietver tagadējo Centrāltirgus teritoriju un Spīķeru kvartālu. Šajā teritorijā galvenokārt izveidoja mūra noliktavas preču kravu uzglabāšanai, kuras sliežu ceļi savienoja gan ar Rīgas dzelzceļa līniju, gan ostu.^[3]^[8]

Pēc jauno Rīgas dzelzceļa kravas staciju atklāšanas 1903. gadā (Rīga — Preču I) un 1907. gadā (Rīga—Krasta), kravu pārvadājumi vairs nenotika caur Spīķeru kvartāliem. Īsi pirms Pirmā pasaules kara, kvartāla sliežu pievadus likvidēja un noliktavu ēkas savai sākotnējai funkcijai vairs neizmantoja.^[8]

1909. gadā Rīgas pilsētas vadība izteica nepieciešamību par Centrālā tirgus ierīkošanu, tomēr šos plānus tā arī nerealizēja līdz Latvijas neatkarības pirmajiem gadiem. Vēlāk, starpkaru periodā, atbrīvojot vietu Rīgas Centrāltirgus būvniecībai un teritorijas attīstībai, vairākas Spīķeru kvartāla noliktavu ēkas pārbūvēja, kā arī vairākas — nojauca.

Celtniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lēmumu par pilsētas centrālā pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību Rīgas dome pieņēma 1922. gada 28. decembrī. Par jaunā tirgus "krusttēvu" uzskatāms Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājs Klāvs Lorencs. Tirgus projektu izstrādāja pilsētas arhitekta Pāvila Dreimaņa vadībā (inženieri V. Isajevs un G. Tolstojs, kā arī arhitekts P. Pavlovs). Tika pieņemts lēmums par tirgus ierīkošanu, no valdības atpērkot Pirmā pasaules kara ķeizariskās Vācijas armijas Kurzemē Vaiņodes dirižabļu lidostā atstātos gaisakuģu (cepelīnu) angārus,^[2] kuri kļuvuši par Rīgas Centrāltirgus galveno simbolu. Sākotnēji bija iecerēts cepelīnu angārus (katra angāra augstums bija 37,4 m, platums — 47,2 m, garums — 240 m) kā tirgus paviljonus saglabāt to oriģinālā izskatā, bet tie neatbilda moderna tirgus sanitārajām prasībām — lielais augstums radītu plašas temperatūras svārstības un trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma apsildīšanai un saimnieciskai ekspluatācijai, tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās, noslēdzošās fermu daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona (par angāru konstrukcijām Rīgas pilsēta samaksāja Valsts mantu uzņemšanas komisijai nepilnus 5 000 000 Latvijas rubļu). Zem paviljoniem izveidotas plašas preču glabāšanas noliktavas ar saldētavām un pazemes tuneļiem.

Tirgus celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, vispirms nojaucot divas rindas Spīķeru kvartāla noliktavas ēku. Projekts paredzēja piecus paviljonus: lielāko (5000 m²) iecerēja vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet mazākos, katru pa 2592 m² — mazumtirdzniecībai. Pēc konstrukciju pielāgošanas haļļu augstums bija 20,5 m, platums — 35 m. Vareno ēku būvei izlietoti 6 miljoni ķieģeļu, 2460 tonnas dzelzs un 60 tūkstoši mucu cementa. Aprēķināts, ka ar visu tirgū iebūvēto betona, dzelzsbetona un ķieģeļu mūra masu varētu izveidot metru biezu un 20 m augstu sienu 1,75 km garumā. Visās ēkās bija centrālā apkure un elektriskā apgaismošana — tirgum tolaik ļoti moderni. Zem paviljoniem izbetonēja pagrabtelpas — 2 hektāru plašu apakšzemes pilsētiņu ar galvenajām un sānejām, kuras savienoja satiksmes eja 337 m garumā. 27 saldētavu kameras 1938. gadā spēja uzņemt līdz 310 000 kg preču. Centrāltirgus noliktavu 3 apakšzemes tuneļi bija savienoti ar izejām kanālmalā. Virszemē preces izcēla kravas liftos.^[9]

1926. gadā izrādījās, ka projektā nepieciešams veikt vairākus grozījumus un papildinājumus, kas pārsniedza iepriekš paredzētos izdevumus un būvdarbus pārtrauca. Tirgus celtniecību atsāka tikai 1928. gada pavasarī un pabeidza 1930. gada rudenī — 2. novembrī tirgu svinīgi nodeva ekspluatācijā. Vēl pirms tirdzinieku ievākšanās divos paviljonos no 26. aprīļa līdz 5. maijam sarīkoja 3. starptautisko automobiļu izstādi gadatirgu. Gaišie un plašie angāri tolaik bija vienīgās viegli iebraucamās platības Rīgā. Drīz pēc tam, no 10. līdz 12. maijam, paviljonos notika Latvijas mednieku biedrības rīkota izstāde. Telpas izmantoja arī politikai — 1930. gada 6. un 13. aprīlī tur noturēja LSDSP masu sanāksmes; 18. maijā Strādnieku—zemnieku frakcijas sapulci.

Pārtikas tirdzniecība Centrāltirgū sākās 1930. gada 10. novembrī. Pastāv uzskats, ka tas bija tajā laikā lielākais un modernākais tirgus Eiropā.

Pēc Centrāltirgus izbūves likvidēja tā priekšteci — vēsturisko Daugavmalas tirgu.

Okupācijas un Latvijas PSR laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju okupācija Centrāltirgus darbu būtiski skart nepaspēja. Savukārt Trešā reiha okupācijas režīma laikā tirdzniecība notika ļoti ierobežotos daudzumos un no 1941. gada 1. septembra — tikai ar kartītēm. Aizsākās tirgus teritorijas sakārtošana izmantošanai atbilstoši kara laikam. Divus Daugavai tuvāk stāvošos paviljonus pārveidoja par vērmahta 726. apgādes vienības automašīnu dzinēju remontdarbnīcu, bet aiz pagaidu sētas iekārtoja malkas uzglabāšanas laukumu Adam Opel vajadzībām.

Pēc padomju armijas ienākšanas, Centrāltirgus pakāpeniski atguva tirdzniecības vietas statusu. Vienlaikus, Centrāltirgus darbību pārveidoja pašos pamatos, jo mainījās īpašuma tiesības un saimnieciskās attiecības, izzuda vairumtirdzniecība.

1949. gadā Centrāltirgu pārdēvēja par Centrālo kolhozu tirgu, ko padomju prese slavēja kā labāko tirgu Padomju Savienībā. 1961. gada statistika liecina, ka tirgū gadā pārdeva līdz 200 000 tonnām gaļas, 768 000 litriem piena, ap 7 000 000 olu, vairāk nekā 9 000 tonnām kartupeļu, pāri par 8 000 tonnām dārzeņu un gandrīz 5 000 tonnas augļu. Pircēju skaits darba dienās svārstījās no 50 000 līdz 70 000, bet brīvdienās un pirmssvētku dienās sasniedza 100 000. Tirgus noliktavu telpās varēja uzglabāt pat līdz 700 tonnām produktu.^[9]

1983. gada 18. oktobrī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Centrālā kolhozu tirgus paviljonu kompleksu pasludināja par valsts nozīmes kultūras pieminekli.

Mūsdienu Latvija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, brīvā tirgus ieviešana bija būtisks pavērsiens Centrāltirgus attīstībā. Tirgus strauji atdzīvojās, katrs centās izmantot tirgu kā ienākumu gūšanas avotu. Šajā laikā Latvijā bija novērojams rūpnieciskās ražošanas sabrukums, arvien pieaugošs bezdarbs, lielas iedzīvotāju daļas materiālā stāvokļa pasliktināšanās, tomēr, neraugoties uz to, Rīgas Centrāltirgus joprojām bija populārākā tirdzniecības vieta Latvijā.^[2]

1997. gada 6. decembrī, UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļāva Rīgas vēsturisko centru, kurā ietilpst arī Centrāltirgus teritorija. Atzīstot teritoriju par visas pasaules sabiedrības kultūrvēsturisko mantojumu, veicināta tūrisma un ārvalstu investoru interese, kā arī radīta zināma problemātika centra teritorijas attīstībai — pašvaldībai, ēku un zemju īpašniekiem.^[10]

2019. gada 15. janvārī Centrāltirgū atklāja rekonstruēto Gastronomijas paviljonu, kas bija slēgts kopš 2016. gada rudens. Daļu no rekonstruētā paviljona aizņem jauna koncepta ēdināšanas zona, tādējādi samazinot iepriekšējo tirgus platību. Gastronomijas paviljona remonts ilga 2 gadus, projektam izmaksājot apmēram 1,7 miljonus eiro.^[11]