Rīgas Svētā Pētera baznīca

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas Svētā Pētera baznīca
St. Peter's Church.JPG
Rīgas Svētā Pētera baznīca (Rīga)
Rīgas Svētā Pētera baznīca
Koordinātas: 56°56′51″N 24°06′31″E / 56.94750°N 24.10861°E / 56.94750; 24.10861Koordinātas: 56°56′51″N 24°06′31″E / 56.94750°N 24.10861°E / 56.94750; 24.10861
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija Latvija, Rīga
Adrese Skārņu iela 19
Apkaime Vecrīga
Statuss Pabeigts
Pabeigts 1209
Ekspluatācijā no: 1974. gada
Pielietojums Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, spice 123,25 m
Skatu laukums 72 m
Liftu skaits 1
Emporis Nr. 111001

Rīgas Svētā Pētera baznīca (vācu: Petrikirche) ir augstākā Rīgas baznīca, kā arī ievērojams gotikas stila 13. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Svētā Pētera baznīca Atrodas Vecrīgā, Skārņu ielā 19. Uzcelta 1209. gadā, bet no 13. gadsimta saglabājušās tagadējās ēkas sānu jomu ārsienas un daži pīlāri interjerā. Līdz 1524. gadam tas bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, kopš 1991. gada Pētera baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīcas Rīgas Sv. Pētera draudzes luterāņu dievnams.

Reliģisko darbību Sv. Pētera baznīcā reglamentē Reliģisko organizāciju likums un citi normatīvie akti. Tā tiek izmantota kā kulta celtne, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vieta, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams apmeklētajiem. Ēka un zeme ap to ir Rīgas pilsētas īpašums.[1] Patlaban Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā draudze bez maksas izmanto vairākas baznīcas telpas, bet Latvijas valsts turpina finansēt baznīcas izpētes, konservācijas un restaurācijas darbus.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi Pētera baznīca rakstos minēta 1209. gadā - tā uzcelta kā tirgotāju dievnams un sanāksmju vieta. 15. gadsimtā baznīca tika būtiski papildināta (klāt piebūvēta altāru daļa, velves, 1491. gadā pabeigts 136 metrus augstais tornis). Pētera baznīcas tornī 1352. gadā tika uzstādīts pirmais publiskais pulkstenis Rīgā. Baznīcas tornī stāvēja sargs, kas brīdināja par draudošajām briesmām pilsētai vai ugunsgrēku.

1408.-1409. gados uzcēla jaunu altārdaļu ar pusloka apeju un piecām kapelām, izveidojot trīsjomu baziliku. Tās altāra daļu pēc Rostokas Sv. Marijas baznīcas parauga dižgotikas stilā uzcēla no turienes ataicinātā būvmeistara Johana Rumešotela vadībā. Baznīcas pārbūves un paplašināšanās darbi turpinājās visu 15. gadsimtu, sevišķi gadsimta otrajā pusē (1456.-1491. gados izbūvēja jaunu piramidālu torni).

1524. gadā baznīca smagi cieta tā sauktajos svētbilžu grautiņos - luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas Sv. Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri, pēc tam pārējos altārus, sienu rotājumus, svētbildes. Tika sadedzināta arī baznīcas kapelas altārglezna, kuru gleznojis pats Albrehts Dīrers (Dürer; 1471.-1528.) , kurš uzturējies Rīgā 1521.—1522. gados. Rīgas rāte 1524. gada novembrī aizliedza baznīcā rīkot dievkalpojumus un konfiscēja tās īpašumu. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas, ēka tika nodota luterāņu draudzei tās kulta vajadzībām.[2]

Pirmais tagadējā izskata tornis tika uzcelts 1491. gadā, (1456. gadā) bet 1666. gada 11. martā vairāk nekā 130 m augstais tornis vētrā pēc zibens spēriena sagāzās, tāpēc vēlāk 1671.-1690. gados būvmeistaru Ruperta Bindenšū un J. Jostena vadībā baznīca tika pārbūvēta, izbūvējot galveno fasādi, rietumu fasādi ar baroka stila portāliem. 1721. gadā tornī atkal iespēra zibens, izcēlās liels ugunsgrēks, liesmām apņemot visu ēku, un tornis atkal sabruka. Pavisam Pētera baznīcas tornī zibens iespēris 6 reizes. Torni 1743.-1746. gados uzcēla no jauna, un tā augstums bija 120,7 m (atjaunošana sākta ar Krievijas cara Pētera I personīgu rīkojumu, kurš pats esot piedalījies ugunsgrēka dzēšanā). Pētera baznīcas tornis līdz pat Otrajam pasaules karam bija augstākā koka celtne Eiropā. Par baznīcas ērģelnieku no 1767. līdz 1788. gadam strādāja J.S.Baha pēdējais skolnieks Johans Gotfrīds Mītels (Johann Gottfried Müthel).

Līdz pat 1773. gada likumam ēka kalpoja arī kā apbedījumu vieta. Tikai laikā no 1701. līdz 1773. gadam baznīcas velvēs un dārza kapsētā apglabāti 3576 cilvēki.[3] Līdz 1940. gadam bija reģistrēta Latvijas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā kā Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības draudze, kuras praktiski visi locekļi kara gados pameta Latvijas teritoriju.

1941. gada 8. jūlijā avīzē "Tēvija" ievietotā fotogrāfija "Tā Rīgā dega boļševiku un žīdu aizdedzinātā Sv. Pētera baznīca"

Kārtējo reizi Pētera baznīca smagi cieta vērmahta uzbrukuma laikā 1941. gada 29. jūnijā, kad degot sabruka tornis, ēkas jumts, smagi cieta fasāde. Pēc kara ēka palika valsts īpašumā, tajā neielaižot nevienu ticīgo draudzi.

Pēc LPSR valdības rīkojuma 1954.-1984. gadā baznīca tika restaurēta: baznīcas atjaunošanas darbus uzsāka 1954. gadā, vispirms atjaunojot kārniņu jumtu, bet 1967. gadā uzsākot unikālā torņa rekonstrukciju (1968.-1973. gads). Tagadējais tornis ir 123,25 metrus augsts un sastāv no metāla konstrukcijām, tajā iebūvēts lifts, kas apmeklētājus uzved 72 m augstumā. Torņa atjaunošana tika pabeigta 1973. gada 29. jūnijā, tajā pašā datumā, kad tas gāja bojā pirms 32 gadiem. Ēkā iekārtoja izstāžu un koncertu zāli, muzeju, kā arī skatu torni, no kura ļaudis varēja vērot Rīgas panorāmu. Ekā atradās Arhitektūras un pilsētbūvniecības propagandas centrs.

1975. gadā tika iedarbināts no Armēnijas atvestais torņa pulkstenis, bet 1976. gadā tika uzsākta pulksteņa zvanu spēle, kas 5 reizes dienā atskaņo latviešu tautas dziesmas "Rīga dimd" melodiju. Pilnībā Pētera baznīca tika atjaunota 1983. gadā, taču restaurācijas darbi turpinājās arī vēlākajos gados.

Vidusjoma griesti sasniedz 30 metru augstumā un tos pārsedz jaunas velves. Atjaunotas kapenes, to skaitā baroka formās veidotā Zilās pilsoņu gvardes kapene. Uzstādītas senās kokā grieztās epitāfijas, kas pirms kara bija izvestas uz Poliju un tur tika saglabātas - epitāfiju restaurācija turpinās. 1995. gada 21. augustā zālē atklāja Sv. Pētera baznīcas restauratoriem veltītu plāksni. Līdzekļus kanceles būvei ziedoja vācbaltu atbalsta grupa Vācijā "Forderkreis". 1997. gadā sakristejā tika restaurētas E.Todes vitrāžas (vitrāžas māksliniece I.Kārkluvalka), sienas iesegtas ar atjaunotām holandiešu flīzēm (keramiķes I.Pētersone, D.Zvanītāja, I.Vipule).

1991. gada 29. jūnijā baznīcā tika atsākti dievkalpojumi, bet Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) uzsāka sarunas ar valsti par ēkas pārņemšanu savā īpašumā.[4]

Gailis un lode — šī rotājuma simbolika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plakanie vējrāži, arī ar gaiļa siluetu, ir pieskaitāmi pie senākajiem Ziemeļeiropas vēja rādītājiem — karogiem un pieder pie tā saukto pūķu karogu grupas. Pūķa karoga princips: vējrādis atrodas masta (karoga kāta) vienā pusē. Ja "karogu" veido gaiļa siluets, tad tas skatās pa vējam. Pētera baznīcai ir divi vēja rādītāji, kuri izgatavoti kā pūķu karogi. Tie atrodas celtnes austrumu daļā — viens vidusjoma jumta galā virs apsīdas, otrs — virs sakristejas. Abi ir vienādi un attēlo ejam svēto Pēteri ar atslēgu rokās. Kāpņu tornīšu arī rotā karodziņi, vienā no tiem izgriezts gada skaitlis "1723".

Baznīcas torņus vainago ne tikai gailis, parasti torņa nobeigumu papildina tieši smailes galā uzstādīta lode. Iespējams, ka šim rotājuma elementam sākumā bijusi tikai dekoratīva loma, taču vēlāk tā kļuvusi par piemiņas rakstu glabātuvi. Lodē ievietoti ruļļi ar ziņām par celtnes vēsturei un celtniekiem.

Pētera baznīcai, kopš tās gotiskā 15. gadsimta torņa līdz 1941. gadam, bijuši seši vēja rādītāji — gaiļi. Šo vējrāžu īsa hronoloģija ir šāda:

  • 1491. gadā pēc torņa pabeigšanas uzstāda pirmo gaili.
  • 1538. gadā, kad tiek apšūts tornis ar vara plātnēm, šo gaili remontē. Tajā pašā gadā to atkal uzliek smailē.
  • 1576. gadā spēcīga vētra gaili saliec, tāpēc to noņem.
  • 1577. gada 13. jūlijā uzstāda jaunu, otro gaili.
  • 1577. gada 4. oktobrī "neparasti stiprs vējš to nopūš" no torņa.
  • 1578. gada 11. jūlijā uzliek jauno lodi, stieni un trešo gaili. Tas ir 1612. gadā Rīgas panorāmā ("Mollīna gravīrā") attēlotais skrejošais gailis.
  • 1651. gadā, pēc 73 gadu ilgas kalpošanas, stipri bojātu, to noņem.
  • 1651. gada 14. maijā uzliek ļoti lielu apzeltītu ceturto gaili.
  • 1659. gada 17. novembrī spēcīga vētra astoņos no rīta to kopā ar lodi norauj no stieņa un nosviež baznīcas pagalmā.
  • 1660. gada 26. jūlijā tornī tiek uzlikts jauns apzeltīts piektais gailis, kurš atrodas torņa smailē, līdz tas 1666. gadā sabrūk.
  • 1688. gadā Ruperts Bindenšū vaicā rātei, ko uzstādīt Pētera baznīcas torņa smailē — zvaigzni, kā paredzēts Jostena projektā, vai gaili. Pēc diviem mēnešiem viņš demonstrē torņa modeli, kuru rotā pilsētas mazais ģerbonis, divas atslēgas, krusts un valdnieka kronis. Smailes pašā augšā — gailis. Rāte to neakceptē, bet uzdod izgatavot jaunu modeli, kuru vainagotu vienīgi lode un gailis. Bindenšū izstrādā zīmējumu, kurā redzams smailes galā stāvošs gailis. Galīgajā variantā, kuru rāte pieņēma, bija iecerēts uz stieņa likt tupošu gaili.
  • 1690. gada 10. maijā no pulksten astoņiem līdz deviņiem no rīta tornī uzliek sesto gaili.
  • 1709. gadā šim vēja rādītājam remontē gaiļa saliekto asti.
  • 1746. gada 9. oktobrī Johans Vilberns smailē uzliek pēc 1721. gada ugunsgrēka atjaunoto lodi un gaili. Tos uzver uz iepriekšējā torņa stieņa, kurš pēc iztaisnošanas un izlabošanas atkal iebūvē jaunā torņa konstrukcijā.
  • 1941. gada 29. jūnijā gailis, lode un stienis, tornim gāžoties, nokrīt zemē. Gruvešos tie tiek uzmeklēti un pēc tam saglabāti. Tagad gailis un lode ir restaurēti un eksponēti Pētera baznīcā. Savukārt stienis jau trešo reizi ir iebūvēts torņa galā.
  • 1970. gada 21. augustā uz tā uzlika jaunu, septīto gaili, kas ir iepriekšējā darinājuma precīza kopija.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atrauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Līdz netiks pieņemts īpašs likums par Sv. Pētera baznīcas statusu, kurš pagaidām ir likumprojekts Likumam par Svētā Pētera baznīcu.
  2. Atšķirībā no citām baznīcām, Sv. Pētera baznīca nekad netika piederējusi arhibīskapam, bet gan Rīgas rātei, tas ir, pilsētai, nevis Baznīcai.
  3. Spārītis O. Vai kapsētā jānoņem cepure? // Avots. 12.1988.
  4. LR Augstākās Padomes 1992. gada 12. maija lēmums Par Latvijas Republikas likuma "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām" spēkā stāšanās kārtību paredzēja, ka Rīgas Doma baznīcas un Sv.Pētera baznīcas tiesiskais statuss un īpašumtiesības tiks noteiktas ar īpašiem likumiem, jo šīm ēkām nebija tiesisko mantinieku - draudzes 2. Pasaules kara laikā bija emigrējušas un pēc kara to darbība netika atjaunota un LELB nav šo draudžu tiesību mantiniece, jo šīs draudzes nebija Latvijas luterāņu baznīcas virsvaldes pakļautibā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]