Rīgas vagonbūves rūpnīca

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Rīgas Vagonbūves rūpnīca)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
AS Rīgas vagonbūves rūpnīca
Tips Akciju sabiedrība
Darbības joma mašīnbūve
Dibināts 2001. gads (1849. gads)
Galvenais birojs Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Galvenās personas Gatis Kamarūts
Produkti sliežu transportlīdzekļi un to remonts
Mājaslapa www.rvr.lv
Rīgas vagonbūves rūpnīca 2009. gadā
AR2-002 Viļņa, Lietuva
ER9M-390-1 Vilnius, Lietuva
DR1A-283M Paneriai, Lietuva
412-096 (ER31), Serbija

AS Rīgas vagonbūves rūpnīca (RVR) ir Latvijas uzņēmums, kas nodarbojas ar sliežu transporta ritošā sastāva ražošanu, modernizāciju un remontu, kā arī komplektējošo daļu ražošanu. Kopš 2014. gada 15. maija RVR īpašnieks ir SIA East-West Industrial Group. RVR birojs un ražošanas ēkas atrodas Rīgā, Brīvības gatvē 201.

Rīgas vagonbūves rūpnīca bija viena no lielākajām vilcienu rūpnīcām PSRS. RVR ražotie vilcieni tika eksportēti arī uz Dienvidslāviju, Bulgāriju un Kubu. Populārākas produkciju sērijas bija elektrovilcieni ER1, ER2, ER22 un ER9, kā arī tramvaji RVR-6. Rīgas vagonbūves rūpnīcā tika izgatavots arī pirmais PSRS ātrgaitas vilciens ER200. Lielā daļā bijušās PSRS teritorijas RVR ražotie vilcieni tiek lietoti vēl joprojām. Latvijā mūsdienās vēl izmanto ER2 elektrovilcienus.

Pēc PSRS sabrukuma rūpnīca veica nelielus pasūtījumus, nodarbojoties galvenokārt ar esošo vilcienu remontu un modernizāciju. Tika izlaisti arī daži jauni vilcieni.

RVR vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1895. gada 31. martā austriešu rūpnieks Oskars Freivirts (vācu: Oscar Freywirth) saņēma Krievijas imperatora atļauja dibināt vagonbūves un mehāniskās apstrādes rūpnīcu akciju sabiedrību "Fēnikss" (Phoenix). Rūpnīcas būvniecībai tika iegūta zeme Rīgā, blakus Rīgas—Pleskavas dzelzceļam. Projektam tika pieaicināts pazīstams Rīgas arhitekts Kārlis Johans Felsko. 1897. gada beigas rūpnīcā strādāja jau vairāk nekā 2 000 strādnieku. Rūpnīca specializējās preču, pasažieru, ledus vagonu un platformu ražošanā. 1902. gadā rūpnīcā tika izgatavoti aptuveni 7 000 vagoni.

1910. gadā pēc rekonstrukcijas rūpnīca palielināja saražotās produkcijas apjomu. 1913. gadā rūpnīcā tika izgatavoti 4 000 preču vagoni un 200 pasažieru vagoni, tai skaitā salonvagons Krievijas cara galmam un augstākās klases pasažieru vagoni Itālijai. Rīgas vagoni skaitījās vieni no labākajiem Krievijā. Pirmā Pasaules kara laikā rūpnīcas darbība tika apturēta. Uzņēmuma aprīkojums un daļa no rūpnīcas darbiniekiem tika evakuēti uz Ribinskas pilsētu Krievijā.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, laika posmā no 1919. līdz 1923. gadu rūpnīcas teritorijā atradās Dzelzceļu virsvaldes darbnīcas. 1923. gadā tika uzsākti rūpnīcas ēkas renovācijas darbi un darbs pie Latvijas dzelzceļa metālizstrādājumu pasūtījumu izpildes. Rūpnīcas tehniskais aprīkojums bija augstā līmenī. Tika pielietotas jaunas tehnoloģijas — tādas, kā tērauda elektriskā kausēšana. 1928. gadā no Padomju Savienības tika saņemts pasūtījums 1180 vagonu izgatavošanai, turklāt pēc Rīgas pilsētas valdes pasūtījuma tika izgatavoti 40 tramvaju vagoni.

1930. gados uz rūpnīcas "Fēnikss" bāzes tika nodibināta jauna akciju sabiedrība "Vairogs". Nozīmīgs notikums bija "Ford Motor Company" automobiļu montāžas licences saņemšana. 19371940. gadu laikā, neskaitot kara pasūtījumus, rūpnīcā tika izgatavotas 332 vieglās un vairāk nekā 1200 kravu automašīnas Ford, turklāt tika izgatavoti arī 200 autobusi. Šajā laika posmā tika pilnveidota vagonbūve un rūpnīca bija lielākais automašīnu ražotājs Baltijas valstīs.

Pēc Otrā Pasaules kara rūpnīca galvenokārt nodarbojās ar vagonu remontu un renovāciju, kā arī tanku un automobiļu apkopi. 1945. gadā Padomju Savienības valdība ar īpašu dekrētu noteica uzņēmuma virzību tālākā tautsaimniecības attīstībā. RVR tika saņemts valsts pasūtījums piepilsētas elektrovilcienu vagonu ražošanai PSRS pilsētu dzelzceļu tīklu apgādei. 1947. gadā tika izlaista pirmā tipa elektrosekcija, 1949. gadā tika uzsākta tramvaju vagonu MTV-82 ražošana. 1951. gadā saražotās produkcijas apjoms bija 300 elektrovilcienu un 76 tramvaju vagonu gadā. Līdz ar produkcijas apjoma palielināšanos, pieauga arī darbinieku skaits.

1966. gadā rūpnīcā tika uzstādīts elektrovilcienu motorvagonu ražošanas rekords - 569 vienību gadā. 1960. gadu beigās uzņēmumā jau tika nodarbināti 5963 darbinieki. Sākot ar 1970. gadu, tika uzsākta regulāra elektrovilcienu piegāde Bulgārijai un Dienvidslāvijai. 1974. gadā tika uzbūvēts ātrgaitas elektrovilciens ER200, kas spēja sasniegt ātrumu 200 km/h. Jaunā vilciena vagonu garums bija 26 metri, bet virsbūve bija izgatavota no alumīnija sakausējuma. 1978. gadā RVR tika izgatavoti jau 685 dzelzceļa un 241 tramvaja vagoni.

1991. gadā RVR kļuva par patstāvīgu uzņēmumu. 1993. gada 22. jūnijā rūpnīca tika pārveidota par valsts akciju sabiedrību. 1994. gadā tika saņemti pirmie pasūtījumi no Baltkrievijas. Baku un Odesas pilsētām tika izgatavoti divi jaunas, savienotās konstrukcijas TR2 tramvaji. Tika atjaunota sadarbība ar Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Krievijas un Bulgārijas dzelzceļiem.[1] Gandrīz 50 gadus RVR bija vienīgā elektrovilcienu, dīzeļvilcienu un tramvaju ražotāja PSRS teritorijā un viena no lielākajām Eiropā. Laikā no 1947. līdz 1993. gadam rūpnīcā tika izgatavoti vairāk nekā 20 347 elektrovilcienu, 1934 dīzeļvilcienu un 7744 tramvaju vagonu. Tā kā pasūtījumi bija maz, 1996. gadā Rīgas vagonbūves rūpnīca faktiski pārtrauca savu darbību. 1998. gada martā RVR tika atzīta par bankrotējušu.[1]

2000. gadā lielāko uzņēmuma daļu nopirka uzņēmumi Vairogs - M un Severstaļlat. Rūpnīcas korpusi tika izmantoti kā metālkonstrukciju noliktavas. 2001. gada 10. janvārī rūpnīcu nopirka uzņēmums Holdinga Kompānija FELIX un uz tās bāzes nodibināja AS Rīgas Vagonbūves Rūpnīca. Pārņemta arī RVR preču zīme.[1]

No 2001. līdz 2007. gadam Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas, Gruzijas un Somijas dzelzceļiem tika izgatavoti, remontēti vai modernizēti 850 vagoni un pārformēts 2505 elektrovilcienu, dīzeļvilcienu, kā arī kravas platformu riteņpāri. 2005. gadā RVR Baltkrievijai izstrādāja pilnīgi jaunu dīzeļvilcienu DR1B

2007. gada aprīlī 75 % RVR akciju piederēja Holdinga kompānija Felix, bet 25 % — SIA Vairogs K.[2] 2009. gada 31. decembrī par Rīgas vagonbūves rūpnīca 67 % akciju īpašnieku kļuva Kiprā reģistrēts uzņēmums Mysea Enterprises Limited. 24,75 % akciju saglabāja SIA Holdinga kompānija Felix, bet 8,25 % — SIA Vairogs K. 2010. gada 5. martā Mysea Enterprises Limited ieķīlāja bankā Latvijas Krājbanka sev piederošās RVR akcijas. 2011. gada 31. maijā RVR ieķīlāja Latvijas Krājbankā visu savu mantu.[3]

2009. gada decembra sākumā valstij pastarpināti piederošā AS Pasažieru vilciens izsludināja vilcienu iepirkuma konkursu, kura ietvaros būtu jāpiegādā 34 elektrovilcieni un 7 dīzeļvilcieni, kura lielu daļu finansētu Eiropas Savienības Kohēzijas fonds. Līguma otra daļa paredzēja šo vilcienu uzturēšanu 30 gadu periodā. Tajā piedalījās arī Rīgas vagonbūves rūpnīca sdarbībā ar Kanādas uzņēmumu Bombardier.[4] Par konkursa uzvarētāju tika atzīts Spānijas uzņēmums Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles S.A. (CAF) un 2012. gada 2. aprīlī ar to tika noslēgts līgums. CAF izvēlējās Rīgas vagonbūves rūpnīca kā apakšuzņēmēju. Neilgi pēc līguma parakstīšanas atklājās, ka vairāki līguma nosacījumi neatbilda valdības apstiprinātajai pozīcijai, un līgums tika pieprasīts pārslēgt līgumu ar atbilstošiem noteikumiem. 2012. gada 3. oktobrī paziņots, ka vienošanās starp Pasažieru vilciens un CAF par jauno vilcienu iegādi nav panākta.

Rīgas vagonbūves rūpnīca bija parādsaistības pret AS Latvijas Krājbanka vairāk nekā 10 miljonu eiro apmērā, un tās ievērojamu laiku netika pildītas. Pēc Latvijas Krājbanka bankrota tās likvidācijas administratori vēlējās atgūt RVR ieguldītos līdzekļus. 2013. gada oktobrī bija plānota Latvijas Krājbanka prasījuma tiesību pret RVR izsole, bet tā nenotika, jo neviens nebija iemaksājis noteikto nodrošinājumu. Tad bija plānots sākt RVR mantas izsoli pa daļām. 2014. gada 17. februārī nenotika RVR piederošo VRC Zasulauks akciju izsole, jo nebija pieteicies neviens pretendents. 2014. gada 15. maijā notika izole, kurā izsolītas Rīgas vagonbūves rūpnīca 100 % akcijas kā kustamās mantas lietu kopība kopā ar Latvijas Krājbanka piederošajām prasījuma tiesībām pret RVR 14 109 420,08 EUR apmērā.[5] Akcijas par 4,545 muljoniem EUR iegādājās SIA East-West Industrial Group, kura dibināta 2014. gada 8. maijā. East-West Industrial Group ir apvienojušies trīs investori: Latvijā reģistrētsinvestīciju uzņēmums SIA CBLM (25,09 %); Latvijas pilsonis Aleksandrs Brandavs (33,7%), kura uzņēmējdarbība ir saistīta ar pasažieru pārvadājumiem; Krievijas pilsonis Igors Sušencovs (41,22 %), kurš pārstāv Krievijas privātā kapitāla uzņēmumu grupu, kuras sastāvā ir smagās mašīnbūves holdings PTPA un tā pamata darbība saistīta ar cauruļvadu infrastruktūras elementu ražošanu, saldēšanas iekārtu ražošanu u.c.[6][7]

RVR Projekti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd RVR plāno sadarbībā ar Baltkrievijas uzņēmumu Белкоммунмаш ražot zemās grīdas tramvaju AKSM-843.[8] Tiek veikta arī ER2 vilcienu modernizācija.

Norit darbi arī pie jaunu sēriju izveides - ER22, ER29 un ER35. Šiem vilcieniem būs jauns dizains un tie tiks izgatavoti no alumīnija, plastmasas un stiklšķiedras. Jauno vilcienu pircēji varēs izvēlēties tā interjeru - ādas vai auduma.

RVR tramvaji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Vagonbūves Rūpnīca bija viena no vadošajām tramvaju rūpnīcām bijušajā PSRS teritorijā.

MTV-82[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji ražots Fabrikā Nr. 82 (Maskava, Krievija). MTV (Krieviski MTB) ir abreviatūrā un pilnais nosaukums ir "Maskavas Tramvaja Vagons" (Moskovskij Tramvajnij Vagon). Rīga tika ražots laika posmā no 1949. līdz 1961. un kopumā tika saražoti 1755 vagoni (~80% no kopējā saražoto vagonu skaitu). Galvenokārt izmantots Maskavā, Kijevā, Gorkijā, Sverdlovskā un Vladivostokā līdz 1983. gadam.[9]

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1945. gadā
  • Ražots - 1947. - 1961.
  • Izgatavoti - 2160 gab.
  • Sliežu platums - 1524 mm
  • Garums - 13611 mm
  • Platums - 2550 mm
  • Augstums (Jumts) - 3050 mm
  • Pašmasa - 17,5t
  • Maksimālais ātrums - 55km/h
  • Sēdvietas - 40
  • Pilnā ietilpība - 140 cilvēki

RVR-50[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izgatavots tikai vienā eksemplārā un tika izmantots tikai Maskavā. Izmantošanas periods nav zināms. RVR-50 sērijas tramvaji bija prototipi tramvajam RVR-6.[9]

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1950. gadā
  • Ražots - 1950. gadā
  • Izgatavoti - 1 gab.
  • Sliežu platums - 1524 mm
  • Garums - 13750 mm
  • Platums - 2600 mm
  • Augstums (jumts) - 3150 mm
  • Pašmasa - [Nav Zināma]
  • Sēdvietas - 36
  • Pilnā ietilpība - 111 cilvēki
  • Tramvaja skice

RVR-51[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izgatavots tikai vienā eksemplārā un tika izmantots tikai Maskavā. Izmantošanas periods nav zināms. RVR-51 sērijas tramvaji bija prototipi tramvajam RVR-6.[9]

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1951. gadā
  • Ražots - 1951. gadā
  • Izgatavoti - 1 gab.
  • Sliežu platums - 1524 mm
  • Garums - 13750 mm
  • Platums - 2600 mm
  • Augstums (jumts) - 3150 mm
  • Pašmasa - [Nav Zināma]
  • Sēdvietas - 36
  • Pilnā ietilpība - 111 cilvēki

RVR-55[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika izmantots tikai Maskavā. Izmantošanas periods nav zināms. RVR-55 sērijas tramvaji bija prototipi tramvajam RVR-6.[9]

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1955. gadā
  • Ražots - 1955. - 1956.
  • Izgatavoti - 10 gab.
  • Sliežu platums - 1524 mm
  • Garums - 13750 mm
  • Platums - 2600 mm
  • Augstums (jumts) - 3150 mm
  • Pašmasa - [Nav Zināma]
  • Sēdvietas - 36
  • Pilnā ietilpība - 98 cilvēki

RVR-57[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika izmantots tikai Maskavā. Izmantošanas periods nav zināms. RVR-57 sērijas tramvaji bija prototipi tramvajam RVR-6.[9]

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1958. gadā
  • Ražots - 1957. gadā
  • Izgatavoti - 3 gab.
  • Sliežu platums - 1524 mm
  • Garums - 13750 mm
  • Platums - 2600 mm
  • Augstums (jumts) - 3150 mm
  • Pašmasa - [Nav Zināma]
  • Sēdvietas - 36
  • Pilnā ietilpība - 98 cilvēki

RVR-6[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika ražots trīs variantos - RVR-6 (1960.-1966. gads, 918 gab.), RVR-6M (1966.-1974. gads, 1988 gab.) un RVR-6M2 (1974.-1987. gads, 3110 gab.). Galvenās atšķirības starp variantiem ir šādas - RVR-6M ir ar nedaudz palielinātu jaudu salīdzinājumā ar RVR-6. Savukārt ar RVR-6M2 parādās iespēja tos savienot 2-3 vagonu vilcienos (parādījās kontaktligzdas vagona priekšā un aizmugurē). Starp pirmajiem un pēdējiem RVR-6M2 modeļiem ir nelielas atšķirības, kas neļauj tos savā starpā savienot vilcienā (sākotnējais + pēdējais).

1972. gadā, līdz ar RVR logo nomaiņu (no ritenis ar spārniem un RVZ (kirilicā) uz RVR (tikai burtiem), mainījās arī logo atrašanās uz vagoniem - no vagona priekšas tas tika pārlikts uz labo sānu (tieši aiz priekšējām durvīm.[9]

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1960. gadā
  • Ražots - 1960. - 1987.
  • Izgatavoti - 6008 gab.
  • Sliežu platums - 1524 mm
  • Garums - 14080 mm
  • Platums - 2596 mm
  • Augstums (jumts) - 3148 mm
  • Sēdvietas - 39
  • Pilnā ietilpība - 197 cilvēki

Nerealizētās sērijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gados RVR sāka darbu pie jaunu tramvaju sēriju izveides, kuras netika realizēta PSRS sabrukuma un RVR darbības apturēšanas dēļ.

RVR-7[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 2 neiznīcināti eksemplāri. Viens ir Ņižņijnovgorodas tramvaju muzejā. Otrs ir Tveras 2. depo (izjaukts pa detaļām). 1974. gadā tika izgatavoti 2 vagoni, kurus divus gadus testēja Rīgā. Šo testu laikā tika veiktas daudzas modifikācijas tramvaja virsbūvē. 1976. gadā viens vagons tika izgatavots priekš izstādes "Интербытмаш-76" Maskavā. Pēc šīs izstādes visi ražotie vagoni nonāca Maskavā - Apakovas Depo. Ātri tika nolemts vagonus nogādāt Gorkojos, lai testētu vagonus uz sarežģīta reljefa līnijām. Šajā pašā gadā tika saražoti vēl 4 vagonu, kuri 1978. gadā arī tika nogādāti Gorkojos. 1978. gadā tika saražoti vēl 10 tramvaji, kuri nonāca Gorkojos un Kazaņā. Līdz ar šajā gadā ražotajiem tramvajiem tika izmainītas daudzas apgaismes ierīces gan salonā, gan ārējās.

1980. gadā viens vagons tika pārvest no Gorkijiem uz Kaļiņinu (tagad Tvera), lai tur turpinātu testus. 1982. gadā 6 vagoni no Gorkijiem tika nodoti Novosibirskai, lai tur veiktu nopietnas modifikācijas. Šajā pašā gadā Gorkojos pārtrauca izmantot RVR-7 tramvajus. Laika posmā no 1982. līdz 1985. gadam tika ražoti vēl 8 RVR-7 vagonu. Neskatoties uz uzlabojumiem jaunajos testos atklājas jaunas nepilnības. 1985. gadā tika apturēts projekts RVR-7.[9]

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1970. gadā
  • Ražots - 1974., 1976., 1978., 1982.-1985.
  • Izgatavoti - 24 gab.
  • Sliežu platums - 1520 mm
  • Garums - 15090 mm
  • Platums - 2600 mm
  • Augstums (jumts) - 3020 mm
  • Sēdvietas - 33
  • Pilnā ietilpība - 126 cilvēki
  • Tramvaja skice

TR-1[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Projekts TR-1 bija pirmais savienotā tramvaja projekts PSRS teritorijā. Šis projekts bieži tiek salīdzināts ar ER200 vilcieniem, jo šī projekta maksimālais sasniegtais ātrums ir virs 90 km/h. TR-1 nekad nav pametis Rīgu. Tas tika testēts Rīgā un atrodas RVR teritorijā.[9]. 2009. gadā RVR TR-1 tika nodots metāllūžņos.

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1988. gadā
  • Ražots - 1988. gadā
  • Izgatavoti - 1 gab.

TR-2[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Projekts TR-2 bija mēģinājums atjaunot projektu TR-1 piešķirot tam nedaudz savādāku variantu. TR-2 atšķirība no TR-1 bija par vienu posmu mazāk. Bet citas iezīmes palika līdzšinējās - izmēri, jauda, ātrums. Viens tramvajs vēl 1997. gadā tika testēts Rīgā (uz 4. maršruta). Otrs tramvajs jau no 1994. gada tika izmantos Baku. Rīgas tramvajam bija divu veida strāvas noņēmēji - stangas tipa (izmantots Rīgā) un pantogrāfs (lai tramvaju varētu izmantot testos Odesā).

Pēc atgriešanās no Odesas un nelieliem uzlabojumiem tramvaja nākošais mērķis bija piebiedroties otram TR-2 tramvajam Baku. Bet tik tālu tramvajs nenonāca un tagad tas atrodas - Maskavas Lokomotīvju Remonta Rūpnīcā.[9]. Bija plānots ka TR-2 atgriezīsies Rīgā, bet tas nenotika un visticamāk TR-2 tika norakstīts metāllūžņos Maskavā.

Tehniskie parametri

  • Projektēts - 1994. gadā
  • Ražots - 1994. gadā
  • Izgatavoti - 2 gab.

TR-1 četrasu versija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā ar TR-2, vismaz ideju līmenī tapa arī šīs sērijas četrasu tramvajs. Tā kā šis modelis nekad netika realizēts tam nav piešķirts modeļa nosaukums (netika uzbūvēts pat prototips. Šis tramvajs bija paredzēts kā viena posma tramvajs.

RVR vilcieni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

AR-1[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienvagona automotrise, kura tika plānota dzelzceļa līnijām ar mazu pasažieru skaitu. Virsbūve un ratiņi tika unificēti no dīzeļvilciena DR1. Vilciena katrā galā atradās mašīntelpa ar dzinēju JaMZ-238 (240 ZS) un hidropārvads GMP-240. Vienīgās divas automotrises uzbūvētas 1969. gadā, izmēģinātas posmā Krustpils—Daugavpils, pēc tam gadu ekspluatētas Ukrainā Ļvovas dzelzceļā, tad nosūtītas atpakaļ uz RVR nepilnību novēršanai, vēlāk novirzītas uz Krievijas Oktobra dzelzceļu darbinieku pārvadāšanai.

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1969. gads
  • Izgatavoti - 2 gab.
  • Sēdvietas - 90
  • Maksimālais ātrums - 100 km/h

AR-2[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienvagona automotrise, ražota 1997. gadā. Tika uzstādīts zemvagona dzinējs Cummins ar Voith hidropārvadu. AR2 bija savādāks priekšgals nekā AR1, salonā tika uzstādīti polsterēti sēdekļi, kā arī luminiscences spuldzes. AR2-01 tiek izmantota Latvijas dzelzceļā, strādnieku pārvadāšanai posmā Jelgava—Krustpils (pasažieru pārvadājumiem tika izmantota līdz 2007. gada oktobrim). AR2-02 atšķīrās no AR2-01 ar logiem, tā tiek izmantota Lietuvā.

Tehniskie paramatri

  • Ražots - 1997. gads
  • Izgatavoti - 2 gab.
  • Sēdvietas - 76
  • Maksimālais ātrums - 120 km/h

DR-1 / DR-1P / DR-1A / DR-1B[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

DR1 tika ražots no 1963. gada. Sākotnēji tas bija ar apaļu priekšgalu, bet no DR1-09 tika ražoti kantaini priekšgali. Sērijveida dīzeļvilcienu ražošana sākās 1967. gadā. DR1P tika ražots no 1970. gada, tam bija startģeneratora piedziņa. DR1A tika ražots no 1976. gada, kaut gan eksperimentālais vilciens tika izgatavots jau 1973. gadā. DR1A-168 un DR1A-318—332 tika saražoti ar savādāku priekšgalu (DR1A-168 bija zemāks prožektora novietojums). DR1A tika ražoti līdz 1998. gadam, no 2005. līdz 2011. gadam tika ražoti dīzeļvilcieni DR1B Baltkrievijas dzelzceļiem, to priekšgals un mašīnista kabīne ir līdzīgi Latvijas modernizētajiem ER2T elektrovilcieniem. Vilcienos tika uzstādīti Zvezda M756B dīzeļdzinēji, hidropārvads GDP-100.

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1963.—1998. gads, 2005.—2008. gads, 2011. gads
  • Izgatavoti - 344 gab. (DR1 - 53, DR1P - 74, DR1A - 201, DR1B - 16)
  • Vagonu skaits vilcienā - 3 (DR1B), 4, 6
  • Sēdvietas - 632 (līdz DR1A-145) / 648 (no DR1A-146) (6 vag.)
  • Maksimālais ātrums - 120 km/h

ER-1[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Projektēts Maskavas un Ļeņingradas (Sanktpēterburga) piepilsētas līnijām. Pirmo vilcienu (ER1-01) iesauca par "Komsomoļskij" un to izmantoja uz Maskavas - Klinas līnijas līdz 1990. gadam. Rīgā ER1 tika ražoti līdz 1960. gadam. Nākošos divus gadus to ražoja Kaļinas rūpnīca. Vilcieni vēl joprojām tiek izmantoti Krievijā un Ukrainā.

Vilcienu ražošanas apjoms 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā strauji palielinājās. 1957. gadā tika saražoti 50 vagoni, 1958. gadā 80, 1959. gadā 498, bet 1960. gadā jau 705 (kopā ar Kaļinā ražotajiem).[9]

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1957. - 1962. gads
  • Izgatavoti - 259 gab. (un 4 atsevišķi galvas vagoni)
  • Vagonu skaits vilcienā - 10
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 1050
  • Garums - 19600 mm
  • Platums - 3480 mm
  • Maksimālais ātrums - 130km/h
  • Paātrinājums - 0,6m/s2
  • Bremzēšana - 0,8m/s2
  • Līdzstrāvas

ER-2 / ER-2T / ER-2R[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: ER2

ER2R ir ar savādāku bremzēšanas sistēmu nekā ER2. Šī pati bremzēšanas sistēma tika izmantota arī ER2T. Sākotnēji ER2 bija ar vecā (apaļā) dizaina galvas vagoniem, bet 1974. gadā, sākot ar ER2—1028, tika radīts jauns (kantains) dizains, padarot galvas vagonus garākus - 21,5 m, nevis 19,6 m. ER2T bija uzlabotie ER2R modeļi, tie tika ražoti laikā no 1987. - 1997. gadam un ražošana apstājas pie ER2T-7249. Kopš 1990. gada tika izgatavoti tikai 6 vilcieni ar 14 vagoniem. 2003. gadā tika izgatavots pēdējais vilciens ER2T-7251 pēc Gruzijas pasūtījuma ar jaunu dizainu. Vilcieni vēl joprojām tiek izmantoti daudzās bijušajās PSRS valstīs.[9]

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1962. — 2003. gads
  • Izgatavoti - 1101 gab. (ER2 - 850; ER2R - 89; ER2T - 162)
  • Vagonu skaits vilcienā - 4, 6, 8, 10, 12, 14
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 1050
  • Garums - 19600 mm (ER2T - 21500 mm)
  • Platums - 3480 mm
  • Maksimālais ātrums - 130km/h
  • Paātrinājums - 0,6m/s2
  • Bremzēšana - 0,8m/s2
  • Līdzstrāva

ER-3[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

ER-3 bija elektrovilciens ar automašīnistu. Faktiski ER3 bija tikai projekta apzīmējums elektrovilcienam ER2A-413, kurš no rūpnīcas tika izlaists ar automašīnista sistēmu. Elektrovilciens tika uzbūvēts 1963. gadā. Automašīnista sistēmā bija daudz kļūdu, tāpēc pēc pāris gadiem izmēģinājumu ekspluatācijas šī sistēma tika noņemta. Iespējams, automašīnista sistēma sākotnēji bija arī 1974. gadā uzbūvētajam ER200-1.

ER-6[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgais šīs sērijas vilciens tika izgatavos jaunas bremžu sistēmas testam (izmantota sākot ar ER2R sērijas vilcieniem). Bāzēts uz ER-1. 1965. gadā vienīgais ER-6 vilciens tika pārbūvēts par ER-1 un tālāk kalpoja ar apzīmējumu ER1/6-01. Tika izmantots līdz 1990tajiem gadiem (pēdējās ziņas ir par izmantošanu 1996. gadā).[9]

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1959. gads
  • Izgatavoti - 1 gab.
  • Garums - 19600 mm
  • Platums - 3480 mm
  • Līdzstrāvas

ER-7[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

ER-7 bija pirmais maiņstrāvas elektrovilciens PSRS. Uz ER7 bāzes tika būvēts elektrovilciens ER9 - ER7 modernizētā versija. 1961.—1963. gadā visu vilcienu motorvagoni tika modernizēti, un vilcieni saņēma sērijas apzīmējumu ER7K. Rezerves detaļu trūkuma dēļ visi elektrovilcieni tika norakstīti 1972. gadā. ER7 tika ekspluatēti Gorkijas dzelzceļā.

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1957. gads, 1960.—1962. gads
  • Izgatavoti - 4 gab. + 1 galvas sekcija
  • Vagonu skaits vilcienā - 10
  • Maksimālais ātrums - 130 km/h
  • Paātrinājums - 0,6m/s2
  • Bremzēšana - 0,8m/s2
  • Maiņstrāva (25 kV)

ER-10[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie ER-10 sērijas izveides darbojās trīs fabrikas - RVR, Kaļiņinas vagonbūves rūpnīca un RER (Rīga). Vilcieni tika izmantoti no 1960. līdz 1974. gadam. Katrā vilcienā bija tikai 4 vagoni, bet divus šādus vilcienus varēja apvienot vienā. ER-10 sērijas vilcieni varēja apkalpot tikai stacijas ar augstām platformām, jo durvīm nebija kāpnes. Pirmais PSRS teritorijā ražotais vilciens ar 3 durvīm katrā vagona pusē.[9]

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1960. - 1961. gads
  • Izgatavoti - 6
  • Vagonu skaits vilcienā - 4
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 486
  • Garums - 24500 mm
  • Platums - 3480 mm
  • Maksimālais ātrums - 130km/h
  • Paātrinājums - 0,6m/s2
  • Bremzēšana - 0,8m/s2
  • Līdzstrāva

ER-11[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bāzēts uz ER22. Galvas-motor- un motorvagonus ražoja Rīgas vagonbūves rūpnīca, bet piekabvagonus - Kaļinskas vagonu rūpnīca. No rūpnīcas vienīgais ER11 sastāvs tika nodots Baltkrievijas dzelzceļam, bet vēlāk nodots Gorkijas dzelzceļam. 1971. gadā galvas un piekabvagoni pārveidoti par ER22, un tie tika nodoti citiem dzelzceļiem, bet motorvagoni tika norakstīti un nodoti atpakaļ uz RVR.

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1965. gads
  • Izgatavoti - 1 gab.
  • Vagonu skaits vilcienā - 4, 8
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 992 (8 vag.)
  • Garums - 24500 mm
  • Platums - 3450—3480 mm
  • Maksimālais ātrums - 130 km/h
  • Paātrinājums - līdz 0,72 m/s2
  • Maiņstrāvas

ER-12[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz ER12 tika izmantoti impulsu strāvas pārveidotāji, līdzīgi kā modernizētajos elektrovilcienos ER2I, ļaujot ietaupīt elektroenerģiju līdz 12%. Visi ER12 elektrovilcieni nr.6001, 6002, 6003 tika piegādāti Igaunijas dzelzceļam. 1990. gadu vidū visi vilcieni pārveidoti par sērijas ER2 elektrovilcieniem (vietējais apzīmējums ER2S).

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1976., 1981. gads
  • Izgatavoti - 3 gab.
  • Vagonu skaits sastāvā - 4, 6, 10
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 1050 (10 vag.)
  • Garums - 19600 mm
  • Platums - 3480 mm
  • Maksimālais ātrums - 130 km/h
  • Paātrinājums - 0,71 m/s2
  • Līdzstrāvas

ER-200[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgais PSRS ātrgaitas vilciens. Vēl joprojām tiek izmantots un Maskavas - Sanktpēterburgas līnijas. Pirmo vilcienu izgatavoja 1974. gadā, otru - 1991. gadā. 1988. gadā tika izgatavoti divi jauni galvas vagoni, lai aizvietotu jau nolietotos. Līdz ar šo divu vagonu izgatavošanu tika nolemts pasūtīt vēl vienu ER-200 vilcienu. Pat ja vilcienu izgatavoja 1974. gadā regulāra satiksme sākās tikai 1984. gadā. 2006. gadā šie vilcieni uz līnijas ir tikai piektdienas un visu ceļu veic 3 stundās 55 minūtēs. Sakarā ar jaunās ātrgaitas šosejas Maskava - Sanktpēterburga izveidi šī ātrgaitas līnija varētu zaudēt nozīmi. 4 vagoni no sākotnēja ER-200 sastāva jau atrodas Krievijas Dzelzceļa Muzejā. 2009. gada martā un aprīlī visi ER-200 vagoni tika renovēti un ar maiju atkal ir uz līnijas. ER-200 tiks izmantoti līdz jauno ātrgaitas vilcienu Sapsan iegādi, pēc tam tie kļūs par piepilsētas vilcieniem.[9]

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1974. un 1991. gads
  • Izgatavoti - 2
  • Vagonu skaits vilcienā - 8, 10
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 416 - 544
  • Garums - 26000 mm
  • Platums - 3480 mm
  • Maksimālais ātrums - 200km/h
  • Paātrinājums - 0,2m/s2
  • Līdzstrāvas

ER-22[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bāzēts uz ER10 un bijušās S sērijas vilcieniem. Prototips uzbūvēts jau 1960. gadā. ER22 sērija izmantota līdz 2002. gadam.[9]

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1965. - 1976. gads
  • Izgatavoti - 70 gab. (ER22 - 66; ER22M - 2; ER22V - 2)
  • Vagonu skaits vilcienā - 4, 8
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 968 - 988
  • Garums - 24500 mm
  • Platums - 3450 - 3480 mm
  • Maksimālais ātrums - 130km/h
  • Paātrinājums - 0,72 m/s2
  • Palēninājums - 0,8 m/s2
  • Līdzstrāvas

ER-25[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

ER25 tika būvēti 1970. un 1980. gados priekš Bulgārijas dzelzceļiem, kur tie saņēma sērijas apzīmējumu 32 (ER25 uzlabotajai versijai (1988—1991) bija apzīmējums 33.). Bāzēts uz ER2 un ER9, tomēr bija cits priekšgals un pie mašīnista telpas, līdzīgi kā ER31, bija bagāžas telpa. Sliežu platums 1435 mm.

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1968. — 1991. gads
  • Vagonu skaits vilcienā - 4
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 300
  • Garums - 25090 mm
  • Platums - 2810 mm
  • Maksimālais ātrums - 130 km/h
  • Paātrinājums - 0,5 m/s2
  • Palēninājums - 0,8 m/s2
  • Maiņstrāvas

ER-29[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

ER29 bija pirmais elektrovilciens ar palielinātām tamburām un vagonu garumu 21500 mm. Uz ER29 tika izmantota rekuperatīvā bremzēšanas sistēma. Vienīgais ER29 vilciens izgatavots 1985. gada decembrī, tika izmēģināts Lietuvā, pēc tam līdz 1990. gadu vidum tika ekspluatēts Ukrainas Dienvidrietumu dzelzceļā. Patlaban tiek plānota vilciena atjaunošana.

  • Ražots - 1985. gads
  • Izgatavoti - 1 gab.
  • Vagonu skaits vilcienā - 6
  • Garums - 21500 mm
  • Maksimālais ātrums - 130 km/h
  • Maiņstrāvas

ER-9 / ER-9P / ER-9E / ER-9T / ER-9M[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

ER-9P izgatavots no 1964. gada un tam ir nedaudz savādāks dzinēja izvietojums nekā ER-9. Kopš 1974. gada ER-9P ražoja ar jauno (kantaino) dizainu. ER-9M ražots no 1976. gada un tiek izmantoti citi materiāli nekā pirms tam ražotajos ER-9 sērijas vilcienos. ER-9E ražots no 1981. gada ar savādāku dzesēšanas sistēmu. ER-9T ražots kopš 1988. gada un atšķiras ar riteņiem. ER-9K jeb EM-9 ir bāzēts uz ER-9T, bet ražots citur. ziņu nav[9] Par ER9ET un ER9TM ziņu nav.

Tehniskie parametri

  • Ražots - 1962. - ???
  • Vagonu skaits vilcienā - 4, 6, 8, 10, 12, 14
  • Sēdvietas (viss vilciens) - 1050
  • Garums - 19600 mm
  • Platums - 3480 mm
  • Maksimālais ātrums - 130km/h
  • Paātrinājums - 0,6m/s2
  • Bremzēšana - 0,8m/s2
  • Maiņstrāvas

Projektētās (nerealizētās) versijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

ER-5[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1958. gadā pēc PSRS Satiksmes ministrijas uzdevuma tika projektēts elektrovilciens ER-5. Tam bija plānotas 3 durvis katrā vagona pusē, rekuperatīvi-reostatiskā bremzēšanas sistēma, kā arī vagona garums 24,2 m un izeja tikai uz augstajām platformām.

Tehniskie parametri (plānotie)

  • Vagonu skaits vilcienā - 4, 8
  • Garums - 24200 mm
  • Maksimālais ātrums - 130 km/h
  • Līdzstrāvas

ER-24[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elektrovilciens ER-24 tika projektēts 1980. gados. Tolaik RER bija grūtības izgatavot vilces elektrodzinēju ar spriegumu 1500V, un kurš būtu domāts priekš elektriskās bremzēšanas, bet uz ER24 bija plānoti 750V sprieguma dzinēji. ER24 projektēšana tika pārtraukta 1991. gadā. Vēlāk uz ER24 bāzes Demihovas mašīnbūves rūpnīca uzbūvēja sērijas ED2T elektrovilcienu.

Tehniskie parametri (plānotie)

  • Vagonu skaits vilcienā - 8, 12
  • Maksimālais ātrums - 130 km/h
  • Līdzstrāvas

Vilcienu sērijas bez detalizētas informācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par šīm RVR ražotajām vilcienu sērijām ir ļoti grūti atrast informāciju.

Vilcienu sērijas bez fotomateriāliem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir divas RVR ražotas vilcienu sērijas ar grūti atrodamiem gan foto gan cita veida materiāliem. Tās ir ER-11 un ER-31.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]