Rīgas Zooloģiskais dārzs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas Zooloģiskais dārzs
Rīgas Zooloģiskā dārza galvenā ieeja}
Rīgas Zooloģiskā dārza galvenā ieeja
Atklāts 1912. gada 14. oktobris
Atrašanās vieta Mežaparks
Platība 0,199 km2
Dzīvnieku skaits 3270
Sugu skaits 486
Ekspozīcijas
Mājaslapa www.rigazoo.lv

Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs jeb Rīgas zoodārzs (RZD) - zooloģiskais dārzs Rīgā, Mežaparkā (Meža prospekts 1), Latvijas Republikā. Aizņem aptuveni 20 hektāru platību un tā kolekcijā ir 430 sugu 3000 dzīvnieki (neskaitot kukaiņus u.c. bezmugurkaulniekus), no kurām vairāk nekā 40 sugas iekļautas pasaules Sarkanajā grāmatā. Bez tam Rīgas Zoodārzam ir brīvdabas filiāle "Cīruļi”. Tā darbības pamatuzdevumus nosaka Pasaules zoodārzu un akvāriju stratēģija dabas saglabāšanā, tas piedalās dabas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un veic darbu vides izglītībā:

  • rādīt dzīvniekus apstākļos, kas pēc iespējas tuvināti dabiskajiem;
  • dzīvnieku kolekciju izmantot dabaszinātņu popularizēšanai;
  • veikt zinātniski pētniecisko darbu ar nolūku uzlabot ekspozīcijas, dzīvnieku turēšanas apstākļus, vairošanu un ārstēšanu.

Rīgas Zooloģiskā dārza direktori[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1933. gada 24. septembrī par dārza direktoru-rīkotāju ievēlēja Zemkopības ministrijas Mežu departamenta vecāko entomologu Laimoni Gailīti. 1941. gada 4. jūliju par Rīgas Zooloģiskā dārza direktora pagaidu vietas izpildītāju iecēla zoodārza veterinārārstu Arvīdu Vīksni. Laikā no 1952. gada decembra līdz 1960. gada aprīlim Zooloģiskajā dārzā cits citu nomainīja un amata pienākumus pildīja trīs direktori: Osvalds Bauers, Jēkabs Vecvagars un Rihards Stankevics. 1960. gada aprīli par Rīgas Zooloģiskā dārza direktoru iecēla Jevgēņiju Bobrovu no Maskavas Kažokzvēru institūta. Ar 1971. gada maiju direktora pienākumus sāka pildīt Visvaldis Makstenieks. No 1977. gada novembra līdz 1985. gada augustam Zooloģiskā dārza direktore bija Ruta Kazarova. No 1985. gada 1. augusta direktores pienākumus pildīja Ludmila Matajeva. No 1988. gada 11. novembra direktora pienākumus pildīja Zooloģiskā dārza darbinieku ievēlētais Juris Zvirgzds, kuru 1989. gada 24. augustā amatā nomainīja Ilgvars Pūkainis. Kopš 1995. gada zooloģiskā dārza direktora v.i., gadu vēlāk direktora un kopš 2004. gada Valdes priekšsēdētāja pienākumus pilda Rolands Greiziņš.

Rīgas Zoodārza vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideja par zooloģiskā dārza izveidošanu Rīgā sabiedrībā (presē) tika apspriesta jau XIX gs. beigās, taču pilsētas valde to noraidīja kā lieku greznību. Taču jaunais pilsētas mērs Georgs Armitsteds 1907. gadā ideju atbalstīja un zoodārza izveidošanu iekļāva pilsētas būvplānā, atvēlot tam teritoriju Ķeizarmežā. 1908. gada 29. septembrī apstiprināja biedrības "Rīgas Zooloģiskais dārzs" statūtus un biedrība uzņēmās līdzekļu vākšanu un organizatoriskos darbus. 1911. gada 13. aprīlī starp Rīgas pilsētas valdi un biedrību "Rīgas Zooloģiskais dārzs" noslēdza līgumu: biedrības pienākums bija atvērt Zooloģisko dārzu publikai ne vēlāk kā pēc pieciem gadiem, un nodrošināt vismaz 75 dzīvnieku sugu eksponēšanu, savukārt pilsēta uzņēmās finansiāli atbalstīt tā darbību. Zooloģiskā dārza plānu izveidoja pats Rīgas dārzu direktors Georgs Kūfalts, ēkas projektēja arhitekts Hermanis Zeiberlihs.

Par Rīgas Zooloģiskā dārza dibināšanas dienu kļuva 1912. gada 14. oktobris, kad pilsētas domnieks E. Betihers, pilsētas meža inženieris E.Ostvalds un biedrības priekšsēdētājs F.Bahs parakstīja aktu par zoodārza atvēršanu apmeklētājiem (atvēršanas brīdī dārzā varēja iepazīties ar 88 sugu dzīvniekiem). Rīgas Zoodārza valdi vadīja mācīts zoologs, virsskolotājs Kārlis Grevē, kura pakļautībā bija 10 dzīvnieku sargi un 13 citi darbinieki.

1914. gadā biedrībā "Rīgas Zooloģiskais dārzs" bija jau trīs simti mūža biedru (prominentākie bija Vidzemes gubernators N.A. Zvegincovs, pilsētas galva G. Armisteds, pilsētas dārzu direktors G. Kūfalts, nākošais pilsētas galva W. fon Bulmerinks, direktors valsts padomnieks G. Šveders u.c.), pateicoties sabiedrības atbalstam, uzceltas daudzas ēkas. Vairāk vai mazāk pārbūvētas līdz mūsdienām saglabājušās kantora ēka (Virses k-dzes ziedojums), galvenie vārti ar kases namiņiem, ziloņu māja (Zīriņa k-ga un Hibnera firmas ziedojums), pērtiķu māja (komercpadomnieka Fogeļzanga k-ga u.c. ziedojumi), u.c. Daudzus dzīvniekus dārzam dāvināja uzņēmēji, firmas, kuģu kapteiņi un privātpersonas. Pirmo ziloni dāvināja Zīriņa k-gs kopā ar Hibnera firmu, bet mežacūku — Turkestānas konsuls Vortmana kungs, Viņa Augstība Valsts Imperators Nikolajs II dāvāja sumbru pāri. 1914. gada laikā vien zoodārzam uzdāvināja 534 dzīvniekus.

Zoodārza attīstību pārtrauca 1. Pasaules karš. 1916. gada martā Rīgas pilsētas valde pārstāja to finansiāli atbalstīt. Daļu no dzīvniekiem pārdeva, daļu likvidēja. 1917. gadā Rīgā ienāca Vācijas impērijas armija, 37 vērtīgākie dzīvnieki tika aizvesti uz Vāciju, bet 1918. gadā Rīgas Zoodārzu slēdza. 1921. gadā Rīgas pilsētas valde nodeva tā īpašumus ar visām ēkām Sociālās apgādības nodaļai, kura te ierīkoja bērnu vasaras nometnes. Daudzas Zooloģiskā dārza mītnes, žogus, stiepļu pinumus demontēja un izmantoja citām vajadzībām, lauvu grotu izlauza, akmeņus sagatavoja aizvešanai.

1932.-1940.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1932. gada 2. novembrī pēc Zemkopības ministrijas Mežu departamenta vicedirektora Jāņa Robežnieka iniciatīvas izveidojās Rīgas Zoodārza atjaunošanas domubiedru grupa. 1933. gada 23. janvārī Robežnieks nosūtīja vēstuli pilsētas valdei, kurā lūdza izlemt jautājumu par zooloģiskā dārza dibināšanas nepieciešamību. Pilsētas valde 31. janvārī piekrita dārza dibināšanas nepieciešamībai. Sociālās apgādības nodaļa gan protestēja, jo bērnu koloniju pārcelšana izmaksātu dārgi. Sekoja strīdi, vēstuļu rakstīšana, līdz 1933. gada 1. jūlijā Rīgas pilsēta iznomāja Mežu departamentam daļu no bijušā zooloģiskā dārza gruntsgabala 34 052 kvadrātmetru platībā līdz ar ūdens lietošanas tiesībām Ķīšezerā par vienu latu lielu nomas maksu gadā. Atgūtajā teritorijā izvietoja 48 sugu 124 dzīvniekus (par Mežu departamenta līdzekļiem iegūti vienīgi divi lācēni, bet visi pārējie dzīvnieki bija privātpersonu dāvinājumi). Par spīti daudziem protestiem un citiem šķēršļiem[1], 1933. gada 24. septembrī atvērās jaunie Rīgas Zoodārza vārti (netālu no tagadējā 11. tramvaja galapunkta). Biedrību „Latvijas Zooloģiskais dārzs” oficiāli reģistrēja 1933. gada 19. decembrī[2] 1934. gada 1. maijā Mežu departaments nodeva zoodārzu biedrībai „Latvijas Zooloģiskais dārzs”.

Pakāpeniski dārzs atguva bijušo teritoriju un sāka atjaunot ēkas. 1935. gada 19. jūlijā pilsētas valde nolēma likvidēt bērnu vasaras kolonijas un nodot visu teritoriju uz 25 gadiem zooloģiskajam dārzam pēc 1. septembra. Tikai kantora ēkā saglabājās bērnu nams. Dārzs bija iedalīts četros darba un uzraudzības rajonos un katram sargam ierādīts savs rajons. Zooloģiskā dārza sargu cepures bija darinātas pēc mežsargu cepures parauga, ar burtiem „ZD” pierē. Ievērojot sargu grūto darbu, direkcija nolēma tiem sargiem, kas nokalpojuši ne mazāk kā vienu gadu, piešķirt divas nedēļas atvaļinājumu ar algu.[3] Jaunais zooloģiskais dārzs ātri kļuva ļoti populārs, apmeklētāju skaits auga (1933. g. — 40 000, 1934. g. — 143 000), tika būvētas ēkas, būri, iežogojumi, pārbūvētās un remontētas vecas ēkas, stādīti koki un krūmi, iegādāti jauni dzīvnieki. Iekārtošana un būvniecība notika gan ar pašu līdzekļiem, gan ar ziedotāju palīdzību. 1937. gadā biedrībā „Latvijas Zooloģiskais dārzs” bija 83 aktīvie, 2 mūža biedri un 12 goda biedri, bet pašā zooloģiskajā dārzā - 106 sugu dzīvnieki. 1939. gadā bija jau 112 sugu 311 dzīvnieki. Rīgas Zooloģiskais dārzs sadarbojās ar dārziem ārzemēs (t.sk. 1938. gada 1. jūlijā atvērto Kauņas zooloģisko dārzu un 1939. gadā atklāto Tallinas zoodārzu). Laba sadarbība izveidojās ar Kopenhāgenas zooloģisko dārzu (tā direktors Alvings pat ievēlēts par biedrības „Latvijas Zooloģiskais dārzs” goda locekli). 1938. gadā pabeidza tīģeru sprosta izbūvi un uzsāka pērtiķu mītnes pārbūvi, bet 1939. gadā pēc arhitekta A. Kalniņa projekta uzbūvēja lauvu mītni ar plašu brīvdabas novietni un 5 plašiem iekšsprostiem ar centrālo apkuri.

1940.-1990.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

RZD suvenīrnozīmīte (1972.)

1940. gadā pēc Latvijas okupācijas jaunā vara likvidēja biedrību "Latvijas zooloģiskais dārzs" un nodeva Zooloģisko dārzu Rīgas pilsētas Nekustamo īpašumu pārvaldei. Direktors-rīkotājs L.Gailītis iesniedza atlūgumu, vēlāk viņu arestēja un 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju. 1944. gadā dārzā bija 179 dzīvnieku sugas (1946. gadā ieviesa jaunas dzīvnieku sugu plāksnītes — krievu un latviešu valodā).

1947. gadā ierīkoja kažokzvēru sektoru. 1948. gadā publikas lietošanai nodeva akvāriju, kuru Jāņa Slokas vadībā iekārtoja pilnīgi no jauna bijušā restorāna ēkā. Priekšroku deva aukstūdeņu zivīm, tomēr atsevišķā nodaļā bija tropu zivis (gadu vēlāk eksotisko zivju nodaļu paplašināja). Izveidoja arī vietējo un eksotisko ūdensaugu kolekciju. Sāka veidot terāriju, tam bija divas nodaļas: lielajā terārijā jeb krokodilu mājā bez krokodiliem dzīvoja arī varāni, pitoni, bruņrupuči u.c.; bet mazajā terārijā izmitināja plašu rāpuļu kolekciju, tai skatā indīgās čūskaskobras, gjurzas un efas. 1951. gadā Rīgas Zooloģiskajā dārzā bija jau 114 putnu un 115 zīdītāju sugas. Zoodārzam plaši piesaistīja skolēnus, lai celtu to zināšanu līmeni - 1951./52. mācību gadā zoodārzā darbojās 90, vēlāk pat ap 200 t.s. jauno naturālistu. 1952. gada 5. martā Rīgas pilsētas Darbaļaužu Deputātu padomes izpildu komiteja apstiprināja Rīgas Zooloģiskā dārza nolikumu. Nolikums paredzēja, ka Zooloģiskais dārzs atrodas Kultūras pārvaldes pakļautībā un tā direktoru un vietniekus ieceļ vai atlaiž Izpildu komiteja, atbilstoši padomju ideoloģijai, paredzēja „radošā Padomju darvinisma popularizēšanu, padomju zinātnes un celtniecības sasniegumu pielietošanu un PSRS dabas bagātību parādīšanu” u.tml. Dzīvnieku kolekcija tika veidota saskaņā ar Izpildu komitejas apstiprinātu sarakstu. 1952. gadā zooloģiskajā dārzā iedibināja Putnu dienu tradīciju (kas populāra arī mūsdienās) ar putnu skati, kurā parādīti labākie putnu būrīšu veidi, LPSR Zinātņu akadēmijas ornitologi lasīja referātus un demonstrēja putnu gredzenošanu. Dārzā nodibināja Zinātnisko padomi, lai apspriestu zinātņu popularizēšanas, zinātniskās pētniecības, zootehniskā un veterinārā darba jautājumus. 50. gadu beigās sugu un eksponātu skaita ziņā Rīgas Zooloģiskais dārzs ieņēma otro vietu PSRS (pirmajā vietā bija Maskavas Zooloģiskais dārzs).

1972. gadā zooloģiskajā dārzā ieviesa "Zivju dienu" tradīciju ar konsultācijām un vietējo zivju skati, kas turpinājās arī vēlākos gados. 1979. gadā uzbūvēja lāču māju. Rekonstruēja veterināro ambulanci. Kopumā dārzā bija 367 sugu 2149 dzīvnieki. Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes Izpildkomiteja pieņēma lēmumu „Par Rīgas Zooloģiskā dārza rekonstrukciju, paplašināšanu un labiekārtošanu 1980.-85. gados”. Šis lēmums paredzēja t.s. „šefību” — 18 pilsētas rūpniecības uzņēmumi un transporta organizācijas uzņēmās atbildību par atsevišķu būvju un teritoriju remontu, uzturēšanu un labiekārtošanu. Pilsētas attīstības ģenerālplāns paredzēja paplašināt dārza teritoriju līdz 46 ha. No 1980. līdz 1985. gadam uzcēla t.s. kažokzvēru rajonu, flamingu māju, ķenguru un jaku mītnes, pēc rekonstrukcijas atvēra terāriju, nīlzirgu, kiangu mītnes. Izveidoja bakterioloģisko pētījumu laboratoriju. Kopš 1982. gada Rīgas Zooloģiskais dārzs sadarbojas ar t.s. sadraudzības pilsētu Kobes un Rostokas zooloģiskajiem dārziem. No Kobes zooloģiskā dārza saņēmām pirmos Japānas makakus, bet no Rostokas zooloģiskā dārza Kadjakas lāču mātīti. Sadarbība turpinās arī mūsdienās. 1987. gadā Zooloģiskajā dārzā izveidoja Ekoloģijas laboratoriju, kura 1988. gadā sāka realizēt Eiropas kokvardes reintrodukcijas programmu.

1991.-2009.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

90. gadu sākumā ievērojami samazinājās apmeklētāju skaits, jo Zoodārzu vairs neapmeklē daudzie atpūtnieki no bijušās PSRS (ja pēdējos padomju gados apmeklētāju skaits reizēm pārsniedza 700 000, tad tagad tas ir tikai 100 000 gadā). 1992. gada novembrī RZD tika uzņemts Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācijā (EAZA), bet 22. decembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu piešķirt Rīgas Zooloģiskajam dārzam "Nacionālā zooloģiskā dārza" statusu. 1998. gada 13. novembrī atklāta Tīģeru māja — plašākā un modernākā tāda veida celtne Eiropā, pirmā par firmu un privātpersonu ziedotajiem līdzekļiem uzceltā būve kopš 1930. gadiem, bet par ar Rīgas Domes piešķirtajiem līdzekļiem rekonstruēta Lauvu māja. 1999. gada 15. maijā atklāta Lauku sēta, kurā var iepazīt Latvijai raksturīgos mājdzīvniekus. Bet 2001. gada 25. maijā - Tropu māja ar 80 sugu dzīvniekiem. 2002. gadā izbūvēta mazo pandu mītne, izveidots tropu jūras akvārijs. 2004. gadā izveidoti un apdzīvoti aploki takiniem un polārlapsām. 2005. gadā uzsākti dzīvnieku barošanas demonstrējumi: publiski baro nīlzirgus, pelikānus, katas lemurus un trenē roņus. Atjaunota vēsturiskā ēka Baložu māja, kurā ierīkota Rīgas Zooloģiskā dārza vēstures krātuve.

Labturības problēmas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Organizācijas “Born Free Foundation” 2011. gadā veiktajā pētījumā, kura mērķis bija noskaidrot EK direktīvas 1999/22 īstenošanas rezultātus, tika secināts, ka Latvijas zooloģiskajos dārzos, tostarp Rīgas zooloģiskajā dārzā, dzīvnieku turēšanas apstākļi lielā mērā neatbilst direktīvas prasībām.[4] Direktīva paredz, ka zoodārziem jāpalielina loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas programmā un savvaļas dzīvnieku sugu saglabāšanā un aizsardzībā, kā arī jāuzlabo labturības standarti.[5]

Tika konstatētas vairākas problēmas, tostarp:

  • apmeklētājiem bija iespēja tieši piekļūt iespējami bīstamiem savvaļas dzīvniekiem, un vairumā zoodārzu nebija apzināts ar to saistītais risks un nebija norāžu, kas par to informētu apmeklētājus;
  • daudzi dzīvnieku nožogojumi bija nehigiēniski un radīja apdraudējumu dzīvnieku veselībai un labsajūtai;
  • bioloģiskās daudzveidības programma, kuras mērķis ir zoodārzos prioritāri audzēt apdraudēto sugu dzīvniekus, tika īstenota minimāli: vairums dzīvnieku zoodārzos tika klasificēti kā neapdraudēti gan Eiropas, gan Latvijas līmenī;
  • ieguldījums apmeklētāju izglītošanā un tās standarts vairumā zoodārzu bija zems: netika novērotas informatīvās norādes par daļu zoodārzā sastopamo dzīvnieku sugu, un daudzās norādēs informācija bija nepareiza vai nepietiekama;
  • daudzos dzīvnieku nožogojumos labturības standarti bija zemā līmenī;
  • tikai nelielā daļā nožogojumu dzīvniekiem bija pieejamas rotaļlietas vai barošanas ierīces;
  • vidēji vairāk nekā 76% nožogojumu vides iekārtojums bija nepietiekami izstrādāts: zoodārzos netika pietiekami gādāts par dzīvnieku bioloģiskajām, telpas un dabiskās uzvedības izpaušanas nepieciešamībām.[6]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 22. jūlijā Pilsētas valde saņēma kārtējo protesta vēstuli, kurā pieprasīts lauzt līgumu ar Zooloģisko dārzu, jo vasaras laikā kolonijā atpūšoties ap 800 bērnu. Tiek uzsvērts, ka „zvēru tuvums bērnu mītnēm sanitārā ziņā nevēlams, jo izplata [..] smaku. [..] Dārzā būs bufete ar reibinošiem dzērieniem, kas atstās demoralizējošu iespaidu [..]. Tāpat nebūtu taisnīgi, ja pilsēta [..] zvēriem dotu priekšroku pret bērniem.” Savukārt pilsētas domes komisija secināja, ka līgums ar Mežu departamentu nav apstiprināts Domē, tāpēc nav likumīgs. Uz to Mežu departaments atbildēja, ka ir ar mieru lauzt līgumu, ja pilsēta par saviem līdzekļiem segs visus izdevumus zooloģiskā dārza ierīkošanai, iežogos jaunu vietu un uzcels tādas pašas ēkas, kā arī nodrošinās tās ar ūdeni un elektrību, un kompensēs pārvākšanās izdevumus. - Zooloģiskais dārzs ceļā uz simtgadi.
  2. Dibinātāji bija Zemkopības ministrijas, Meža departamenta, Latvijas Universitātes, Rīgas pilsētas valdes, Izglītības ministrijas skolu departamenta un žurnāla "Mednieks un Makšķernieks" pārstāvji - statūti noteica biedrības mērķus: modināt un izkopt sabiedrības interesi par Latvijas un svešzemju dabu vispār un par dzīvnieku valsti it sevišķi; veicināt dabas un dzīvnieku aizsardzību; [..] dibināt iestādes dabas un tās dzīvnieku novērošanas un pētīšanas vajadzībām.
  3. Tas bija kas īpašs, jo starpkaru periodā pensijas un apmaksāti atvaļinājumi pienācās tikai valsts ierēdņiem, bet privātajā sektorā strādājošajiem kas tāds bija tikai izņēmuma gadījumos pēc darba devēja labvēlības.
  4. Latvijai asi pārmet sliktus apstākļus zoodārzos. TVNET.lv. Atjaunināts: 2014. gada 25. februārī.
  5. Padomes Direktīva 1999/22/EK (1999. gada 29. marts) attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos.
  6. THE EU ZOO INQUIRY 2011. An evaluation of the implementation and enforcement of EC. Directive 1999/22, relating to the keeping of animals in zoos. Born Free Foundation. Atjaunināts 2014. gada 25. februārī.

Informācijas avoti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]