Rūdolfs Jirgens (1869—1944) bija latviešu pedagogs un psihologs. Latvijas Universitātes pedagoģijas goda doktors (1937), pedagoģiskās psiholoģijas profesors (1937—1938).
Dzimis 1869. gada 12. oktobrī Taurupes pagasta "Kalna Jurēnos". Mācījās Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, 1894. gadā beidza Pēterburgas Vēstures un filoloģijas institūtu, bija skolotājs Astrahaņas ģimnāzijā (1895—1901). Savu pirmo zinātnisko rakstu "Valodas attīstīšanās" viņš publicēja 1892. gadā Tērbatas Universitātes studentu rakstu krājuma «Pūrs» otrajā sējumā.
Berlīnes Universitātē studēja filozofiju, mākslas vēsturi un sabiedriskās zinātnes (1901—1903). Pasniedzējs Berlīnes Universitātes austrumu valodu seminārā (1903).
Umaņas ģimnāzijas skolotājs (1914—1921).[1]
Pēc atgriešanās dzimtenē Jirgens bija Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības skolotāju sagatavošanas kursu vadītājs (1921—1922).
Latvijas Universitātes seno valodu lektors (1922—1924), pedagoģijas un bērnu psiholoģijas docents (1924), papildinājās Hamburgas Universitātē (1925). 1937. gadā viņu ievēlēja par profesoru pedagoģijas psiholoģijā.
Pensionējās 1938. gada 1. jūlijā.[2]
Miris 1944. gada 11. maijā, apglabāts Meža kapos.[3]
"Valodas attīstīšanās" (1892) — teorētisks sintakses apskats, kurā valodas evolūcijas aspektā iztirzāti vārdu locījumi, teikuma locekļi, vienkārši un salikti teikumi. Šajā rakstā lietoti tādi mūsdienu termini kā kongruence, paralakse, hipotakse u. c.
.svg){kind=small}
