Rabīniskais jūdaisms

Rabīniskais jūdaisms (ivritā: "Yahadut Rabanit" - יהדות רבנית) ir jūdaisma veids, kas radās pēc Jeruzalemes tempļa pilnīgās iznīcināšanas 1. gadsimta 70. gados. Faktiski, visi mūsdienu reliģiskie ebreji, neskatoties uz atšķirībām, ir rabīniskā jūdaisma sekotāji. Vienīgi, savulaik spēcīgais, taču mūsdienās gandrīz izzudušais karaītisms, noliedz rabīnu uzsvaru uz orālo Toru, kā tā definēta Mišnā un Talmūdā, un seko tikai rakstītajai Torai.

Izcelsme

Babilonas Talmūds

Ņemot vērā, ka upurēšana Jeruzalemes templī, un citi tradicionālie rituāli, pēc 70. gada vairs nebija iespējami, laika posmā starp otro un sesto gadsimtu rabīni romiešu Palestīnas provincē un sasanīdu Babilonijā radīja Mišnu un Talmūdu, kas izveidoja tādu jūdaisma formu, kas ebreju diasporā var pastāvēt arī bez Tempļa.

Rabīniskais jūdaisms uzsver mutvārdu Toras nozīmi. Paralēli rakstītajai Torai, ko Mozus saņēma no Dieva Sinajā, viņš esot saņēmis arī mutvārdu Toru, kas gadsimtiem ilgi tika nodota nākamajām paaudzēm, taču netika pierakstīta. Mutvārdu Tora ir saturējusi ikdienas uzvedības noteikumus, kā arī sīkāk izskaidrojusi rakstīto Toru. Mozus esot šīs zināšanas nodevis citiem ebreju cilšu vadoņiem. Atsauces uz šādu kārtību rodamas Otrās Mozus grāmatas 18. nodaļā un Ceturtās Mozus grāmatas 11. nodaļā.

Pēc tempļa nopostīšanas un represijām, kam tika pakļauti ebreji un viņu ticība, radās briesmas, ka šīs mutvārdu zinības varētu izzust, tāpēc mūsu ēras pirmajos gadsimtos tās tika pierakstītas, kodificētas un izskaidrotas. Tāpēc Talmūds ir tikpat svēts un obligāts, kā Tora.