Radiouztvērēja jutība

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Radiouztvērēja jutība raksturo tā īpašību uztvert vājus signālus uz trokšņu fona. Skaitliski jutību nosaka kā minimālo uztvertā signāla līmeni Umin, pie kura ir nodrošināta apmierinoša informācijas uztveršana.

Radiotehnikā par kvalitātes kritēriju kalpo lielumu attiecība signāls pret troksni uztvērēja izejā. Šai attiecībai ir jābūt ne mazākai par 20 dB AM diapazonos un ne mazākai par 26 dB uztverot signālus radiouztvērēja izejā FM diapazonā stereo režīmā. Uztvērēja jutību var ierobežot ne tikai mazā attiecība signāls pret trokšņiem, bet arī nepietiekams pastiprinājums visā uztveršanas traktā. Tāpēc izšķir maksimālo jutību un reālo jutību.

Reālo jutību nosaka kā minimālo signāla ieejas līmeni, kurš nodrošina standarta izejas jaudu Psl ar doto attiecību signāls pret trokšņiem izejā. To panāk pie vienāda minimālā ieejas signāla līmeņa, kas dod izejā standarta izejas jaudu. To nosaka, ja visi pastiprinājumu regulatori ir maksimālā stāvoklī. Ārzemju aparātu ar izejas jaudu, kas lielāka par 10 W, tehniskajā dokumentācijā iesaka standarta izejas jaudu vienādu ar 0,5W. Uztvērēja jutību pēc sprieguma, izmantojot ārējo antenu, izsaka mikrovoltos μV vai ari milivoltos mV. Gadījumā, ja uztvērējs darbojas ar iebūvētu iekšējo antenu, tad, jutību nosakot, izmanto nevis spriegumu antenas ieejā, bet gan radioviļņu radīto lauka intensitāti.