Radošums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Leonardo da Vinči ir populārs ar saviem radošajiem darbiem

Radošums (radītspēja) jeb kreativitāte ir spēja radīt jaunas idejas vai konceptus. No zinātniska viedokļa, radošas domas rezultātā rodas gan oriģināla, gan piemērota ideja. Ikdienas uztverē radošums vienkārši ir māka radīt ko jaunu. Lai gan vairāki cilvēki uzskata, ka radošums ir iedzimts, citi apgalvo, ka to var iemācīt.

Ungāra Mihāja Čīksentmihāji koncepcijā[1] radošuma sistemātiskais modelis sastāv no trim komponentiem:

  1. Domēna joma, kas sastāv no noteikta simbolisku noteikumu un procedūru kopuma. Piemēram, fizika vai matemātika — tie ir domēni.
  2. Lauks — ietver visus indivīdus, kas ir kā domēnu sargi. Viņu pienākums ir izšķirt, vai jaunā ideja vai produkts ir ietverams domēnā vai nē. Piemēram, glezniecībā tie ir pasniedzēji, kolekcionāri, mākslas kritiķi, mākslas galeriju īpašnieki u.c.
  3. Indivīds.

Radošums rodas, kad indivīdam, izmantojot kādus no domēnu simboliem, rodas jauna ideja vai produkts, kas tiek atzīts un iekļauts domēnā. Nākamā paaudze to jau uztvers kā domēna sastāvdaļu. Spilgts piemērs ir džezs, kuru profesionāli mūziķi sākotnēji neuzskatīja par nopietni vērā ņemamu mūzikas veidu, bet tad mūziķi biežāk to sāka iekļaut savās koncertprogrammās un pašlaik džezs ir līdzvērtīga profesionālās mākslas joma. Tas ir saņēmis "lauka" atzinumu un iekļauts mūzikas domēnā.


Psihologs Roberts Šternbergs (Robert J. Sternberg), skaidrojot kreativitātes jeb radošuma raksturu, izmanto gan ieguldījuma teoriju( balstās uz ideju, ka radoši cilvēki ir tie, kas „pērk lēti un pārdod dārgi, t.i., attīsta idejas, kuras ir nezināmas vai nepopulāras, bet tām piemīt izaugsmes potenciāls, pēc tam šo ideju var pārdod tālāk), gan radošuma sasaisti ar lēmumu pieņemšanu.

Ieguldījuma teorijas pamatā ir sešu savstarpēji savienotu komponentu saplūšana:

  • intelektuālās spējas (palīdz redzēt problēmas jaunā skatījumā);
  • zināšanas (jāpārzina nozare, kurā vēlas radīt jaunumu, tāpat dziļas zināšanas par nozari neļauj domāt radoši, pamatā ir iesakņojošies uzskati);
  • domāšanas stils (svarīgi domāt jaunos virzienos);
  • personība (spēja pārvarēt šķēršļus, vēlme riskēt, vēlme pieļaut daudznozīmīgus viedokļus);
  • motivācija (kreativitātes esence, idejai lielāka veiksme, ja mīl to, ko dara un vairāk fokusējas uz darba procesu, nevis rezultātu);
  • apkārtējā vide.

Šiem komponentiem piemīt loma kreatīvas domāšanas lēmumu pieņemšanā, notiek šo komponentu mijiedarbe, kas uzlabo radošo domāšanu, tāpat viena komponenta vājumu (piemēram, apkārtējā vide) var neitralizēt cita komponenta stiprums (piemēram, motivācija).

Viens no galvenajiem radošās domāšanas priekšnoteikumiem ir tas, ka kreativitāte lielā mērā ir lēmums, ko var pieņemt jebkurš, bet tikai daži cilvēki tiešām pieņem šo lēmumu, jo uzskata, ka kreativitātes izmaksas ir pārāk augstas. Sabiedrības lomā kreativitātes attīstībā ir saistīta ar atlīdzības pieauguma noteikšanu un izmaksu samazināšanu. Prasme ģenerēt jaunas idejas ir nepietiekami, sākumā ir jāpieņem lēmums izmantot savas spējas, lai veidotu idejas, analizētu tās un tad pārdot idejas citiem. Bieži vien jaunās idejas sabiedrībā tiek noraidītas. Tipiski cilvēki vēlas, lai viņu radītās idejas patiktu arī citiem, bet tūlītēja kādas idejas atzīšana bieži var norādīt uz to, ka šai idejai nav kreatīvs raksturs. [2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Csikszentmihalyi, Mihaly (1990) "Creativity. Flow and the Psychology of Discovery and Invention" ISBN 0-06-092043-2
  2. R. J. Sternberg "The Investment Theory of Creativity"