Rafaēls

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rafaēls

Rafaēla pašportrets
Pilnais vārds Rafaēls Sancio da Urbīno
Dzimis 1483. gada 28. martā vai 1483. gada 6. aprīlī
Valsts karogs: Itālija Urbino, Itālija
Miris 1520. gada 6. aprīlī (37 gadu vecumā)
Valsts karogs: Itālija Roma, Itālija
Tautība itālis
Nozares Gleznošana, grafika, arhitektūra, dzeja
Mākslas virziens Augstās Renesanses māksla

Rafaēls Sancio da Urbīno (itāļu: Raffaello Sanzio da Urbino, dzimis 1483. gada 6. aprīlī vai 28. martā, miris 1520. gada 6. aprīlī), pazīstams arī kā Rafaēls (Raphael), bija renesanses laikmeta itāļu gleznotājs un arhitekts. Rafaēls kopā ar Mikelandželo un Leonardo da Vinči tiek uzskatīti par vieniem no tā laika labākajiem māksliniekiem.[1]

Biogrāfija un darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnais periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rafaēls piedzima Urbīno pilsētā Lielajā piektdienā. Viņa tēvs Džovanni Sancio bija mazpazīstams gleznotājs. Rafaēlu, savu vienīgo dēlu, tēvs no bērnu dienām personīgi sāka apmacīt gleznošanā. Viņš arī atklāja Rafaēlā gleznošanas talantu. Pēc nedaudz gadiem Rafaēls jau palīdzēja tēvam veikt Urbino pilsētas pasūtījumus. Viņa tēvs, redzēdams, ka nevar vairs neko vairāk iemācīt, sūtīja Rafaēlu pie Pjetro Perudžino, tā laika izcilā gleznotāja. Uz Perudžo pilsētu Rafaēls pārcēlās domājams ap 1495. gadu. Tur viņš apguva Perudžino gleznošanas tehniku tādā mērā, ka praktiski nevarēja atšķirt Rafaēla darbus no viņa skolotāja darbiem. Pirmais zināmais Rafaēla patstāvīgais pasūtījums bija 1500.-1501. gadā uzzīmētā altārglezna priekš Andrea Baronki kapellas, Sant Agostino baznīcā Čitta di Kastello pilsētiņā netālu no Urbino. Šajā laikā viņš glezo altārgleznu Oddi kapellai, San Frančesko al Prato baznīcai Perudžo pilsētā (1502.-1504.g.), Jēzus krustā sišanu, altārgleznu San Domeniko baznīcai Čitta di Kastello pilsētā pēc Monda pasūtījuma (1502.-1503.g.) u.c. Šie darbi tika gleznoti spēcīgā Perudžino iespaidā.

Florences periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1504. gada Rafaēla darbība lielā mērā sāka saistīties ar Florenci, kur viņš bieži uzturējās. 1504. - 1508. gadus mēdz dēvēt par Rafaēla Florences periodu. Šeit viņš ieguva jaunus draugus un jaunus iespaidus. Rafaēlu iespaidoja Florences mākslinieku darbi, īpaši Leonardo da Vinči gleznošanas tehnika. Šajā laikā Rafaēls daudz strādāja, pilnveidojot savu gleznošanas stilu. Mākslinieks sāka petīt anatomiju, kustības mehāniku, sarežģītas pozas un rakursus, meklēja kompaktas, ritmiskas un sabalansētas kompozīcijas formulas. Viņš sintezēja savā daiļradē gan Leonardo da Vinči, gan Mikelandželo gleznošanas tehniku. Rafaēla gleznas kļuva dinamiskākas, gaismēnas izteiksmīgākas. Šajā laikā viņš radīja tādus darbus, kā "Madonna Granduka", "Madonna zaļumos", "Daiļā dārzniece", "Guldīšana kapā" u.c.

Romas periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1508. gada beigās, domājams pēc arhitekta Donato Bramantes uzaicinājuma, Rafaēls pārcēlās uz Romu. Un drīz pēc tam viņu pieņēma darbā pats pāvests Jūlijs II. Rafaēlam tika uzticēts apgleznot Vatikāna stancas (trīs nelielas zāles, apm. 8x10m.), kurās būtu jāparāda Katoļu Baznīcas varenību ideoloģiskajā un militārajā jomā. Romā, kur koncentrējās izcili mākslas šedevri, grūti pārsteigt ar ko jaunu, taču Rafaēla paveiktais pāvestam tā patika, ka pār jauno autoru sāka brāzties nemitīga pasūtījumu lavīna. No Rafaēla apgleznotjām stancām īpaši izceļama ir "Parakstu zāle" ar freskām "Disputa", "Atēnu skola", "Parnass" un "Gudrība, atturība un spēks", kas sibolizē teoloģiju, filozofiju, mākslu un jurisprudenci. Šajos darbos parādījās Rafaēla - monumentālista talants. Romas periods (1508.-1520. gadi) bija noslēdzošais Rafaēla darbībā. Tie bija viņa ziedu laiki. Mākslinieks pievērsās antīkā mantojuma tematikai. Bija aizgājis jauneklīgais biklums, priekšplānā izvirzījās episkums un vīrišķība. No 1514. gada Rafaēlam tika uzticēta Sv. Pāvila katedrāles celtniecība Romā. Bet no 1515. gada viņš tika iecelts par senlietu komisāru, un kļuva atbildīgs par antīko pieminekļu izpēti un aizsardzību. Rafaēls apzinājās, ka nevarēs pārspēt Mikelanželo anatomijas zināšanā un tajā pat laikā māksla nav tikai kailu ķermeņu attēlošana, bet ka tās sfēra ir plašāka. Viņš apzinājās savas stiprās puses un tajās neatpalika, bet par pārspēja lielos maksliniekus. Rafaēls neatklāja jaunas pasaules, kā Leonardo vai Mikelandželo un nemulsināja laikabiedrus ar savu meklējumu drosmi, bet viņš tiecās pēc augstākās sintezēzes, pēc jau iepriekš sasniegtā apvienošanas vienā veselumā. Un šo sintēzi viņš arī atrada un paveica. Ap 30 gadu vecumu Rafaēls kļuva par slavenību. Viņš radīja virkni monumentālu darbu. Pievēršoties antīkajai tematikai, Farnezina villai tapa freska "Galatejas triumfs" (1511.-1514.g.), kā arī uzmetumi Psihes zālei. Tika veikti darbi arī par Bībeles tematiku. Sant Agostino baznīcai Mikelandželo darbu iespaidā tapa freska "Pravietis Jesaja"(1512.g.). Var minēt arī altārgleznu "Krusta ceļš" (1515.-1517.g.), gleznas "Eceķiela vīzija" (1515.-1518.g.),"Erceņģelis Mihaels uzveic Luciferu" (1518.) u.c. Taču arī Romas periodā Rafaēls turpināja jaunavas Marijas tēmu. Un no daudziem šīs tematikas darbiem būtu jāizceļ "Madonna krēslā" (1513.-1515.g.) un "Siksta madonna" (1516.g.). Šajā laikā dadz tika gleznoti arī portreti. Kā nozīmīgākos varētu minēt darbus: "Pāvesta Jūlija II portrets", "Pāvesta Leo X portrets ar diviem kardināliem", "Grāfa Baldasares Kastiljones portets" u.c. No sieviešu portretiem izceļas "Donna Velata". šajā portretā Rafaels domājams atveidoja savu mīļoto meiteni, kuru viņš iesauca par Fornarinu. Viņa varētu būt par modeli arī vairākām citām Rafaēla gleznām. Bez glezniecības Rafaēls atstāja savu ieguldījumu arī itāļu arhitektūrā. Pēc viņa projekta veidota Sant Elidžo degli Orefici baznīca Romā. Viņa veidots interjers un mozaīkas atrodas arī Santa Marija del Popolo baznīcā Romā. Pēdējos gados Rafaēlam bija jāveic ļoti daudzi pasūtījumi, kas spieda viņu pieņemt darbā aizvien vairāk palīgu un organizēt lielu darbnīcu. Bet tas nozīmēja, ka gleznojumus vairs neveica viņš pats, bet gan autora ieceres realizēja palīgi, lielākā vai mazākā mērā tās pārveidojot. Rezultātā Rafaēla sekotāju darbos klasiskais dižrenesances stils nereti pamazām pārtapa manierismā, kur galvenais vairs nebija vienkārša, skaidra kompozicionāla forma, līdzsvarota mierīga izteiksme, bet virsroku ņēma efektīga poza, melīgs patoss, kurā kustības vai spēka izpausme kļuva par pašmērķi. Rafaēls nomira 1520. gada 6. aprīlī, 37 gadu vecumā. Apglabāts viņš tika Romas Panteonā. Viņa kapu rotā marmora madonnas statuja ar uzrakstu: "Šeit dus tas Rafaēls, kura dzīves laikā dižā daba baidījās būt uzvarēta, bet pec viņa nāves tā baidījās nomirt".

Gleznu galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Renesanses māksla (latviski)