Ragnaroks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Tors un Midgarda čūska.

Ragnaroks (sennorvēģu: Ragnarök - 'dievu liktenis') ir pasaules bojāeja un pēdējā kauja senskandināvu mitoloģijā. Ragnarokā āsiem Odina vadībā jācīnās pret uguns milžiem, jotuniem un dažādiem briesmoņiem Loki vadībā. Ragnarokā ies bojā gandrīz visa pasaule. Tā notikumi sīki aprakstīti Poētiskajā Edā un Jaunākajā Edā.

Notikumi, kas ievada Ragnaroku[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Ragnaroka tuvošanos liecina:

Saskaņā arī senskandināvu mitoloģiju Ragnaroku ievadīs Fimbulvintra — trīs ziemas pēc kārtas (starp tām nav vasaru), kuru laikā sāksies ķildas, naids un kari. Vilks Skolls pēc ilgas pakaļdzīšanās norīs sauli, bet viņa brālis Hati — mēnesi. No debesīm izzudīs zvaigznes. Zeme nodrebēs tik stipri, ka koki tiks izgāzti ar visām saknēm, sagrūs kalni un pārtūks visas ķēdes un saites, atbrīvojot Loki un viņa dēlu Fenriru.

Dziedās trīs gaiļi: sarkanais gailis Fjalars modinās milžus, zeltītais gailis Gullinkambi dievus, bet rūsganais mirušos Hēlā.

Milzu čūska Jormunganda pacelsies no okeāna gultnes un dosies uz sauszemi. Viņa saindēs zemi un debesis. Austrumos jotunu armija, ko vadīs Hrims, pametīs Jotunheimu un Nāglfarā (kuģī, kas darināts no mirušo nagiem) dosies uz kaujaslauku Vigridu. No ziemeļiem uz Vigridu dosies Loki un Hēla (kā arī viņas valstības iemītnieki). No dienvidiem tuvosies Mūspellas uguns milži, ko vadīs Surts. Aiz viņiem sabruks Bivrests. Viņiem pievienosies arī Garms.

Vigridā1 sapulcēsies visi jotuni, Hēlas iemītnieki, Fenrirs, Jormunganda, Garms, Hēla, Surts un uguns milži. Heimdals, redzot tuvojamies ienaidnieku, pūtīs Gjallarhornu, un tā skaņu varēs dzirdēt visās deviņās pasaulēs. Pamodīsies dievi, un Odins Sleipnira mugurā dosies uz Mīmira avotu lūgt padomu Mīmiram.

Nodrebēs Igdrasils, un līdz ar to arī debesis, zeme un Hēla. Āsi un einheriji ietērpsies kaujas drānās un Odina vadībā dosies uz Vigridu.

1 Kā alternatīva pēdējās kaujas vieta nosaukta Oskopnira. Pirmā minēta "Dziesmās par Vaftrudniru", savukārt otrā — "Dziesmās par Fāfniru".

Kauja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Bojāejai lemto dievu cīņa", F. V. Heine (1882)

Odins dosies cīnīties ar Fenriru, Tors — ar Jormungandu. Freirs cīnīsies ar Surtu, taču kritīs pirmais, jo savu zobenu atdevis Skirmiram, lai varētu apprecēt Gerduru. Tīram izdosies nogalināt Garmu, taču viņš mirs no ievainojumiem. Heimdals stāsies pretī Loki, abi mirs. Tors ar Mjelniru nogalinās Jormungandu, taču, paspēris deviņus soļus, mirs no viņas indes. Odinu pēc ilgas cīņas aprīs Fenrirs, taču Fenriru nogalinās Odina dēls Vidars, kurš to pārplēsīs uz pusēm. Surts aizdedzinās visas deviņas pasaules, un zeme iegrims jūrā.

Notikumi pēc Ragnaroka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc iznīcības no jūras pacelsies jauna zeme. Ragnarokā nebūs iznīcināta Idavelas pļava. Saule, pirms to aprīs Skolls, būs dzemdējusi meitu, kura jaunajā pasaulē pildīs saules lomu.

Būs izdzīvojuši daži dievi: Odina brālis Vili, viņa dēli Vidars un Vali, Tora dēli Modi un Magni, kas mantos Tora veseri Mjelniru, un Hēnirs, kurš pareģos nākotni. No Hēlas atgriezīsies Baldrs un Hēds, kuri apmetīsies Valhallā.

Paslēpjoties Igdrasilā (cita versija: Hodmimiras birzī), būs izdzīvojuši arī divi cilvēki — Liva un Livtrasirs, kuri pielūgs jauno dievu panteonu (dievu valdnieks būs Baldrs).

Dievi mitināsies Gimli, celtnē, kas daiļāka par sauli.

Saskaņā ar Jaunāko Edu mirušo dvēseles dosies vai nu uz debesīm (Andlangu vai Vidblēnu), vai uz Nastrondu, kurā neiespīd saulesgaisma un kuras sienas un jumts darināti no čūskām, kurām ir tik daudz indes, ka tās telpas iekšienē satek upēs. Nastrondā mitināsies zvērestu lauzēji, slepkavas un laulības pārkāpēji. Ragnarokā nebūs gājis bojā arī Hvērgelmīrs, kurā mitināsies pūķis Nidhjegs (kurš sūks mirušo asinis).