Raimonds Salmiņš

Vikipēdijas lapa
Raimonds Salmiņš
Raimonds Salmiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1961. gadā
Jūrmala (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1991. gada 19. augustā
Karogs: Latvija Latvija, Rīga
Tautība latvietis
Nodarbošanās autovadītājs
Bērni Edgars un Ramona
Raimonda Salmiņa piemiņas akmens Kanālmalas apstādījumos.

Raimonds Salmiņš (1961—1991) bija viens no Barikāžu laika upuriem, nošauts Augusta puča laikā pie Rīgas Iekšlietu pārvaldes.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvoja Slokā, strādāja Jūrmalas Rakstnieku namā par šoferi. Kā Latvijas Tautas frontes biedrs piedalījās barikāžu aizstāvēšanā 1991. gada janvārī. Uzzinājis par Maskavā notikušo varas apvērsumu, 19. augusta vakarā Raimonds Salmiņš ar savu dienesta mikroautobusu "Latvija" kopā ar darba kolēģi Jāni Verpakovski devās uz Rīgu. Tajā laikā Rīgas OMON kaujinieki kopā ar Baltijas kara apgabala karaspēka vienībām ieņēma stratēģiski svarīgākās valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas, ieskaitot Rīgas Iekšlietu pārvaldes māju Aspazijas bulvāra un 13. janvāra iela krustojumā.[1]

Rīgas iekšlietu pārvaldes ieņemšanas laikā kaujinieki ar automātiskiem ieročiem tiešā tēmējumā sašāva garām braucošo R. Salmiņa vadīto mikroautobusu. Apšaudē nogalināja Raimondu Salmiņu un kājās ievainoja viņa līdzbraucēju. Aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka uzbrucēji nošauto šoferi izrāvuši no mikroautobusa. Nogalinātā ķermenī atrada 36 ložu trāpījumus. Pastāv uzskats, ka uzbrucēji noturējuši R. Salmiņa automašīnu par Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas mikroautobusu.[2] Bez tēva palika R. Salmiņa dēls Edgars (10) un meita Ramona (6).

Apglabāts dzimtas kapos Ragaciemā. Kanālmalas apstādījumos starp Bastejkalnu un Raiņa bulvāri atrodas akmens ar uzrakstu Raimonda Salmiņa piemiņai. Informācija par viņu atrodama 1991. gada barikāžu muzejā.

Apbalvojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Raimondu Salmiņu pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Valsts prezidents Valdis Zatlers ordeni nodeva glabāšanā viņa tuviniekiem.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mīļie, kas neatgriezās Arhivēts 2014. gada 31. janvārī, Wayback Machine vietnē. Aiva Kanepone 2011. gada 25. janvārī
  2. Varbūt tika nošauts kāda cita vietā Ināra Egle. 2008. gada 20. augustā
  3. Viestura ordeņa nodošana glabāšanā. Valsts prezidents varoņu tuviniekiem nodot nopelnītos apbalvojumus laikraksts "Latvietis" Nr. 119., 2010. gada 18. novembrī

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • barikades.lv, 1991. gada barikāžu notikumiem veltīta mājaslapa