Rainis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jānis Pliekšāns
Jānis Pliekšāns
Personīgā informācija
Dzimis 1865. gada 11. septembrī
"Varslavāni", Dunavas pagasts, Kurzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1929. gada 12. septembrī (64 gadi)
Rīgas Jūrmala, Latvija Valsts karogs: Latvija
Dzīves vieta Rīga
Tautība latvietis
Literārā darbība
Pseidonīms Rainis, Jānis Jasēns Plikšis, Pēterpilietis, Petrapilietis, Bezdarbis, Jasietis, Henricus Lettus[1]
Nodarbošanās rakstnieks, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks, politiķis
Valoda latviešu valoda
Slavenākie darbi "Fausta" tulkojums, "Zelta zirgs", "Pūt, vējiņi"
Augstskola Pēterburgas universitāte
Šis raksts ir par latviešu rakstnieku. Par citām jēdziena Rainis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, (dzimis 1865. gada 11. septembrī [v.s. 30. augustā] Ilūkstes apriņķa Dunavas pagasta Varslavānos, miris 1929. gada 12. septembrī Majoros) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību.[2] Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem. Latvijas PSR Tautas dzejnieks (1940).

Dzīvesgājums

Jānis Pliekšāns 15 gadu vecumā.

Jānis Pliekšāns ir dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagastā Sēlijas dienvidaustrumos latviešu zemnieka Krišjāņa Pliekšāna (ap 1828–1891) un viņa sievas Dārtas (ap 1828–1899) ģimenē. Jānim bija divas māsas : Līze (1854-1897) un Dora (pēc laulībām Pliekšāne-Stučka 1870-1950)[3]. Viņa tēvs nomāja un apsaimniekoja pusmuižas, tādēļ ģimene bieži mainīja dzīvesvietu, un Jāņa bērnība pagāja vairākās Sēlijas (Tadenavas, Randenes, Berķeneles) un Latgales (Vasiļovas un Jasmuižas) muižiņās. Viņš mācījās Grīvas vācu skolā (tagad — Raiņa Daugavpils 6. vidusskola; 1875—1879) un Rīgas pilsētas ģimnāzijā (tagad — Rīgas 1. ģimnāzija), kuru beidza 1884. gadā.

Uzreiz pēc ģimnāzijas beigšanas Jānis Pliekšāns iestājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, jau studiju laikā viņš sāka rakstīt laikrakstam „Dienas Lapa”. No 1889. līdz 1891. gadam Pliekšāns strādāja par jurista palīgu Viļņā un Jelgavā. 1891.-1895. gadā viņš bija avīzes "Dienas Lapa" redaktors un aktīvs sabiedrisks darbinieks. 1896. gadā viņš īslaicīgi dzīvoja Jelgavā un Berlīnē, pēc tam strādāja par notāru Paņevežā, kur 1897. gada maijā tika apcietināts sakarā ar apsūdzību par piederību slepenai pretvalstiskai organizācijai "Jaunā strāva". Atrodoties Liepājas un Rīgas cietumā, Rainis atsāka darbu pie J. V. Gētes „Fausta” latviskošanas un ar Aspazijas palīdzību to pabeidza 1898. gadā. Pēc tiesas sprieduma viņš uz pieciem gadiem tika izsūtīts uz Pleskavu un Slobodsku (1897—1903), kur 1897. jūlijā salaulājās ar dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (Elzu Rozenbergu).

Izsūtījuma laikā Rainis turpināja nodarboties ar pasaules literatūras klasisko lieldarbu tulkošanu latviešu valodā un izdeva pirmo dzejoļu krājumu „Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903). Pēc atgriešanās no trimdas Rainis dzīvoja Jelgavā, Jūrmalā un Rīgā. Rainis aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijā, šajā laikā viņš izdeva otro dzejas grāmatu „Vētras sēja” un sacerēja drāmu „Uguns un nakts”.

Baidoties no jaunām vajāšanām, 1905. gada 31. decembrī Rainis bija spiests emigrēt uz Šveici. Emigrācijas laikā Lugāno tapušas viņa lugas „Zelta zirgs” (1909), „Indulis un Ārija” (1912), „Spēlēju, dancoju” (1915) un traģēdija „Jāzeps un viņa brāļi” (1906-1914)[4]. 1916. gadā poēmā "Daugava" Rainis kā viens no pirmajiem aicināja veidot neatkarīgu Latvijas valsti.

Raiņa kapavietas memoriāls, Raiņa kapi

1920. gadā Rainis kopā ar Aspaziju atgriezās Latvijā un no jauna aktīvi iesaistījās politikā. No sociāldemokrātu saraksta viņš tika ievēlēts Satversmes sapulcē (1920) un pirmajās trīs Saeimās (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs, Nacionālā teātra direktors (1921—25), izglītības ministrs (1927). Šajā laikā viņš sarakstīja vairākus dzejoļu krājumus, traģēdiju „Ilja Muromietis”, lugu prozā „Mīla stiprāka par nāvi” un drāmu „Rīgas ragana”.

No 1926. gada 15. septembra abi rakstnieki dzīvoja Rīgā, Baznīcas ielā 30.

Rainis miris 1929. gada 12. septembrī savā vasarnīcā Majoros un apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas vēlāk nosaukti Raiņa vārdā.

Politiskā darbība

Viens no redzamākajiem Jaunās strāvas pārstāvjiem, aktīvs LSDSP biedrs. Kā politiķis panākumus neguva: jau no Satversmes sapulces laikiem Rainis izcēlās ar nespēju motivēt savu viedokli, kā rezultātā vispārējās debates pārvērtās par savstarpējiem apvainojumiem un diskusijām.[5] Sāpīgi pārdzīvoja J. Čakstes iecelšanu prezidenta amatā, jo uzskatīja šo posteni par sev paredzētu — pēc balsojuma demonstratīvi pameta Satversmes sapulces namu un nonāca konfliktā ar LSDSP vadību.[6] Konflikts ar LSDSP tika izbeigts tikai tad, kad 1926. gada decembrī Rainis tika lūgts kļūt par izglītības ministru.

Darbība izglītības ministra postenī

1927. gada 27. aprīlī tika parakstīti 81. panta kārtībā izdotie noteikumi par Latviešu folkloras krātuvi, kuri nosacīja, ka pie Pieminekļu valdes pastāv Latviešu folkloras krātuve, kuras uzdevums ir veicināt latviešu dzīves pieminekļu — tautas dzejas un citu tradīciju — krāšanu un atvieglot to pētīšanu, vācot, kārtojot, uzglabājot un publicējot latviešu tautas dziesmas, pasakas, teikas, mīklas, sakāmvārdus, ticējumus, ierašu aprakstus utt. Šo kultūras iestādi pārzina un tās darbību vada trīs cilvēku liela speciālistu kolēģija. Tās locekļus iesaka Pieminekļu valde saziņā ar LU Filoloģijas un filozofijas fakultāti, bet ieceļ izglītības ministrs.

1928. gada 10. janvārī Ministru prezidents Skujenieks un ministrs Pliekšāns parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par Nacionālo operu. Noteikumi paredzēja, ka opera atrodas Izglītības ministrijas pārziņā. Tās direktoru ieceļ Ministru kabinets uz izglītības ministra priekšlikumu. Direktora palīgu — inspektoru ieceļ izglītības resora vadītājs.

Ar Raiņa atbalstu notika Brīvdabas muzeja nodibināšana un uzsākta Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošana, tika rīkota beļģu mākslas izstāde Rīgā un latviešu mākslas izstādē Stokholmā.[7]

Ievērojamākie darbi

  • 1897 — J.V.Gēte. Fausts (tulkojums no vācu valodas)
  • 1903 — Tālas noskaņas zilā vakarā
  • 1905 — Vētras sēja
  • 1907 (publ.) — Uguns un nakts
  • 1909 — Zelta zirgs (tulkots "The Golden Horse" 2012)
  • 1909 — Klusā grāmata
  • 1910 — Ave sol!
  • 1911 — Tie, kas neaizmirst
  • 1911 — Indulis un Ārija
  • 1912 — Gals un sākums
  • 1912 — G.E. Lesings "Natans Gudrais" (tulkojums no vācu valodas)
  • 1913 — Pūt, vējiņi!
  • 1916 (publ. 1919) — Daugava. Sērdieņu dziesma
  • 1917 — Krauklītis
  • 1919 — Jāzeps un viņa brāļi
  • 1919 (publ.) — Spēlēju, dancoju
  • 1922 — Iļja Muromietis
  • 1927 — Mīla stiprāka par nāvi

Literatūra

Raiņa piemineklis Rīgā, Esplanādē
  • Birkerts A. J. Rainis dzīvē un darbā, Rīga, 1930;
  • Bundals J. Mīlas problēmas ģēnija prizmā, Rīga, 1935;
  • Krauliņš К., Raiņa dzīve un darbība, Rīga, 1953;
  • Sokols E., Rainis, Rīga, 1962;
  • Hausmanis V., Tautas dzejnieks Rainis, Rīga, 1968;
  • Hausmanis V., Raiņa daiļrades process, Rīga, 1971;
  • Hausmanis V., Raiņa dramaturģija, Rīga, 1973;
  • Priedītis A. Mans Rainis. Rakstu krājums, Daugavpils, 1996;
  • Rainis laikabiedru atmiņās, Rīga, 1985;
  • Kursīte J., Raiņa dzejas poētika, Rīga, 1996;
  • Kalniņš J. Rainis — derīgais un nederīgais, Rīga, 1999.
  • Indulis Ronis. Noklusētās sensācijas par 20. gadu Latviju. // Nedēļa. 35/2003.
  • Дауге П., Ян Райнис. Певец борьбы, солнца и любви. М., 1920;
  • Добровенский Р., Райнис и его братья, Рига, 2000
  • Краулинь К., Ян Райнис, М., 1957:
  • Сокол P., Жизнь и творчество Яна Райниса, Рига, 1957;

Skatīt arī

Atsauces

Ārējās saites

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Edmunds Ziemelis
Latvijas izglītības ministrs
1926. gada 19. decembris1928. gada 23. janvāris
Pēctecis:
Augusts Tentelis