Rakstība

Rakstība ir kādas valodas rakstisku sazināšanās līdzekļu kopums, kas ietver rakstu zīmju sistēmu un lietošanas metodi kopā ar galvenajiem principiem valodas formu fiksēšanai. Rakstību veido alfabēts, grafika un ortogrāfija.^[1]

Kādas valodas lietotā rakstība un pārmaiņas tajā var būt vēsturiski izveidojušās vai arī noteiktas ar reformām. Rakstības tiek gan pārveidotas, lai atspoguļotu izmaiņas runātajā valodā, gan arī atspoguļo senāku valodas stāvokli, kas rada sarežģītas attiecības starp runāto un rakstīto valodu.

Latviešu valodas rakstība sākta veidot 16. gadsimtā uz viduslejasvācu rakstības pamata, lietojot latīņu alfabētu (rokrakstā antikvu, iespieddarbos — gotiku). Vēlākos gados, pilnveidojoties latviešu literārajai valodai, tā vairākkārt reformēta.

Rakstības izcelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā zināmā rakstība pasaulē ir šumeru rakstība, kuru vēlāk lietojušas visas Senās Divupes tautas. Tā radās ap 3500. gadu p.m.ē. no piktogrammām — dažādu lietu un parādību vienkāršotiem zīmējumiem, kas attīstoties kļuva par logogrammā — stilizētiem zīmējumiem, kas apzīmē vārdu vai morfēmu.

Rakstības izveidošanās pamatā bija praktiska nepieciešamība. Senās Divupes, tāpat kā citu upju ieleju civilizāciju saimnieciskās sistēmas pamatā bija lauksaimniecība. Tā balstījās uz sarežģītu kanālu sistēmu, kuras pareiza darbība prasīja lielu cilvēku masu kopīgu darbu, tātad arī precīzu centralizētu plānošanu un regulēšanu. Tas savukārt radīja nepieciešamību pēc pastāvīgas administrācijas. Lai administrācija varētu pildīt savus pienākumus, bija nepieciešama rakstība, kas Senajā Divupē pirmo rakstīto dokumentu veidā parādījās vēl 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Tas bija vēl viens cilvēces attīstībā nenovērtējams jaunievedums, ko varētu uzskatīt arī par tehnoloģiju, kura izmantošanā zināšanu uzkrāšana, to izplatīšana tālāk sabiedrībā un nodošana nākamajām paaudzēm kļuva par vairāk vai mazāk organizētu un stabilu sistēmu.

No šumeriem rakstības koncepciju visai drīz pārņēma Senā Ēģipte, Persija, Sīrija. Tiesa, ap 3400. gadu p.m.ē. ēģiptieši patstāvīgi izveidoja savu atsevišķu numerācijas sistēmu, kas balstījās uz vieninieku un desmitnieku kombinētu apzīmējumu. Tā, ja agrāk lai apzīmētu skaitli 34, bija nepieciešams ievilkt 34 svītras, tad kombinētajā vieninieku desmitnieku sistēmā bija vajadzīgas vairs tikai 7 zīmes (3 desmitnieki + 4 vieninieki).

Rakstība bija nepieciešama ne tikai praktiskām lietām. Tā deva iespēju attīstīties arī literatūrai. Vecākais no zināmajiem literatūras darbiem, Gilgameša eposs, ir radīts ap 2500. gadu p.m.ē. Šumerā.

Savukārt, labi organizēta valsts pārvalde nebija iespējama bez likumiem un valdnieka rīkojumiem. Senākais zināmais likumu krājums ir Babilonijas valdnieka Hammurapi (1792.—1750. gadā p.m.ē.) likumi.