Reakcijas laikmets

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Par reakcijas laikmetu sauc laiku Eiropas vēsturē, kad valdīja spēcīga tieksme apspiest tās idejas, kas bija radušās Apgaismības un Lielās franču revolūcijas laikā, un atgriezties pie vecās iekārtas, kāda bija līdz 1789. gada Lielajai franču revolūcijai. Laikmeta reakcionārās tieksmes vispirms bija saskatāmas sociālpolitiskajā dzīvē. Gandrīz visu Eiropas valstu valdnieki centās atjaunot vai stiprināt savu varu, kas revolūcijas un Napoleona laikmetā bija satricināta. Muižnieki un garīdznieki pūlējās atgūt zaudētās priekšrocības un zemi, kas tiem bija atņemta, kā arī tiesības uz zemniekiem. Valdnieku, muižnieku un garīdznieku atbalstīti, centās atcelt iepriekšējā laikmeta reformas. Dažās zemēs atcēla tiesu spriedumus un neatzina saskaņā ar Napoleona kodeksu noslēgtās laulībās utt. Citās zemēs izdeva pavēli ģērbties pēc modes, kāda tā bijusi līdz Lielajai franču revolūcijai.

Reakcija sevišķi spilgti izpaudās garīgās kultūras laikā. Apgaismības laikmetam raksturīgais nacionālisms bija zaudējis pievilcību. Daudzos bija zudusi ticība, ka tikai ar prāta izkopšanu cilvēki kļūst labāki un viņu radītā sabiedriskā iekārta pilnvērtīgāka. Reakcijas laikmeta darbinieki galveno vērtību veltīja reliģijai, tikumībai un jūtu dzīves izkopšanai. Revolūcijas laikmetā daudzi bija pret reliģiju izturējušies vienaldzīgi, pat naidīgi kļuva reliģiozi. Vienlaikus stipri pieauga baznīcas un garīdznieku romantismu virziens. Pretēji iepriekšējā laikmeta klasicismam, kas literatūras darbos centās pēc domu skaidrības un dzejas darbu likumu ievērošanas, romantisms uzsvēra jūtu un fantāzijas nozīmi. Romantisma raksturs iezīmējās tādējādi, ka daudzās zemēs tā piekritēji guva saviem darbiem paraugus viduslaiku mākslā, sajūsminājās par viduslaiku iekārtu un aizrāvās ar tā cildināšanu.

Pret reakciju uzstājās progresīvie spēki, kas aizstāvēja attīstību — virzību uz priekšu. Tie saviem centieniem meklēja pamatu 18. gadsimtā Apgaismības un franču revolūcijas idejās. Šie reakcijas laikmeta progresīvie spēki ir liberālisms un nacionālisms.[nepieciešama atsauce]