Reklāma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Reklāma (no latīņu: reclamare — skaļi saukt, izkliegt) ir materiāls, kura pamatmērķis ir pārliecināt vai rosināt cilvēkus patērēt noteiktu produktu, pakalpojumu, popularizēt kādu ideju vai indivīdu. Parasti reklāmas mērķis ir radīt pieprasījumu; citi mērķi var būt tēla uzlabošana, informācijas sniegšana par produktu utt. Reklāmas bieži sastopamas masu saziņas līdzekļos (televīzijā, radio, laikrakstos un žurnālos), kā arī dažādās publiskās vietās — reklāmu stendos, uz transporta līdzekļiem, veikalu skatlogos utt. Nozīmīga loma reklāmu biznesā ir arī Internetam.

1911. gada Encyclopædia Britannica reklāma, publicēta žurnālā National Geographic Magazine 1913. gada maijā

Reklāmas uzdevums ir radīt pieprasījumu pēc kādas preces, tāpēc reklāmām raksturīga produkta pozitīvo īpašību izcelšana vai pārspīlēšana un negatīvo īpašību noklusēšana.

Veiksmīga reklāma var radīt tik lielu zīmola atpazīstamību, ka zīmola nosaukumu sāk lietot kā sugas vārdu — piemēram, skočs (no "Scotch") vai kola (no "Coca-Cola"). Dažkārt nosaukums kļūst tik bieži lietots, ka tam vairs nav zīmola funkciju vai aizsardzības likumdošanā — piemēram, aspirīns (no "Aspirin").

Pēc likuma "reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un objektīvai, tā veidojama saskaņā ar godprātīgu reklāmas praksi", tā "nedrīkst mazināt sabiedrības uzticēšanos reklāmai, un tai jāatbilst godīgas konkurences principiem", un tajā "atļauts iekļaut tikai tādus paziņojumus vai vizuālos attēlus, kas nepārkāpj ētikas, humānisma, morāles, tikumības un pieklājības normas".[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji visizplatītākā reklāmas forma bija citu cilvēku ieteikumi, taču komerciāla rakstura ziņas un vēlēšanu kampaņas reklāmas ir atrastas pat Pompeju drupās. Modernā reklāma attīstījās līdz ar drukāšanas attīstību XV un XVI gadsimtā. XVII gs. sāka parādīties reklāmas Anglijas avīzēs, un gadsimta laikā reklāma kļuva ļoti populāra.

Reklāma ir tik veca, cik pati civilizācija, un agrākos laikos tā tika izmantota paziņošanai un informēšanai. Šīs reklāmas formas meklējamas jau Senajā Grieķijā un Romā. 15., 16. gs. Līdz ar drukāšanas attīstību parādījās arī modernā reklāma. 17. gs. reklāmas sāka parādīties Anglijas avīzēs 1843. gadā Volnijs Palmers Filadelfijā izveidoja pirmo reklāmas aģentūru. Sākumāi reklāmu aģentūras nodarbojās tikai ar reklāmlaukumu tirgošanu, bet 20. gs. sāka uzņemties atbildību arī par reklāmu saturu.[2]

Reklāmas pamatprinicipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reklāmas pamatprincipi ir:

  • reklāmai jāspēj saistīt patērētāja uzmanību;
  • tai jāspēj radīt un noturēt patērētāja interese par produktu;
  • patērētājam šī jātiecas piepildīt vēlmi iegūt produktu vai rīkoties kā citādi atbilstoši reklāmdevēja nolūkiem.

Reklāmai jābūt:

  • vienkāršai (lai patērētājs to spētu bez pūlēm saprast),
  • oriģinālai (lai tā saistītu patērētāja uzmanību daudzu citu vidū),
  • pievilcīgai (ar skaistumu, humoru, patērētājam tuvām izjūtām, uzskatāmu pamatojumu produkta kvalitātei),
  • realizētai piemērotā vietā un laikā,
  • atkārtotai.

Reklāmai jāizceļas uz konkurentu fona un jārosina patērētājs uz noteiktu rīcību.

Reklamēšanas metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Atkārtošana (nodrošina plašu atpazīstamību).
  • Norādes uz produkta popularitāti patērētāju vidē (ar cerību, ka patērētāji produktu sāks lietot "pūļa efekta" dēļ).
  • "Dalīšanās pieredzē" (par produkta labajām īpašībām stāsta eksperti vai citi patērētāji).
  • Spiediens (aicinājums iegādāties produktu, kamēr tas vēl pieejams).
  • Emociju izmantojums (glaimošana, iežēlināšana, baiļu radīšana utt.).
  • Asociācijas (centieni asociēt produktu ar kaut ko tīkamu, piemēram, glītiem modeļiem, skaistiem skatiem utt.).
  • Šokēšana.
  • Slēptie vēstījumi (parasti — radot asociācijas ar kaut ko seksuālu).

lobēšana

Reklāmu izvietošanas vietas un veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reklāmas var izvietot:

Citi reklāmu veidi:

Reklāmas iespējams izvietot gandrīz jebkur. Arī uzlīmes uz dārzeņiem vai augļiem uzskatāmas par reklāmu, tāpat kā jebkas, par ko reklāmdevējs maksā, lai nodotu patērētājam reklāmas ziņojumu.

Ierobežojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas likumdošana paredz, ka reklāmās nav pieļaujama kara vai vardarbības propaganda, diskriminācijas paušana, cilvēku nezināšanas izmantošana utt. Īpaši nosacījumi saistīti ar reklāmām, kuru mērķauditorija ir bērni.

Dažkārt noteikta veida reklāmas tiek aizliegtas "sabiedrības interesēs". Bieži šāda veida aizliegumi saistīti ar tabakas produktu reklāmām. Piemēram, Latvijas Republikas Saeima 1996. gadā pieņēma likumu, ka "tabakas izstrādājumu reklāmai jāinformē pircēji par smēķēšanas kaitīgumu, un šādai informācijai ir jāaizņem vismaz pieci procenti no reklāmas platības", turklāt aizliegts "tabakas izstrādājumu reklāmā attēlot personas smēķējot", "reklāmas nolūkos izsniegt (piegādāt) tabakas izstrādājumus bez maksas", kā arī reklamēt tabakas izstrādājumus noteiktās vietās ([1]).

Eiropas Parlaments un Padome 2003. gadā pieņēma direktīvu, kas aizliedz tabakas reklamēšanu drukātajos masu saziņas līdzekļos, radio un Internetā, kā arī tabakas uzņēmumiem sponsorēt pārrobežu pasākumus un aktivitātes. Eiropas Savienības dalībvalstīm ar šiem noteikumiem saistītie tiesību akti bija jāievieš līdz 2005. gada 31. jūlijam ([2]).

Seksualitātes izmantošana reklāmu veidošanā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalvina Kleina parfīma "Obsession" reklāma

Seksualitāti uzskata par vienu no efektīvākajiem mārketinga rīkiem. Pēcreklāmas pārdošanas pētījumi rāda, ka tās izmantošana nodrošina tūlītēju, turklāt noturīgu interesi par produktu. Seksualitātes izmantošana reklāmās gan saistīta arī ar zināmu risku, jo ar dzimumattiecībām saistīti daudzi tabu.

Seksualitātes izmantošana var būt gan ļoti atklāta, gan nemanāma, no atklātiem seksuāliem aktiem līdz kosmētikas lietošanai seksuāli pievilcīgo ķermeņa daļu izcelšanai. Šis pēdējais veids sastopams visos masu saziņas līdzekļu veidos. Šādi izmantoti tiek ne tikai ar attēlu saistītie masu saziņas līdzekļi; arī balsis mēdz izvēlēties pēc to seksuālā pievilcīguma.

Seksualitātes izmantošanu reklāmās bieži kritizē. Konservatīvi noskaņoti cilvēki, it sevišķi dažu reliģiju pārstāvji, bieži to uzskata par nepieklājīgu un nevēlamu. Daudzi dzimumu līdztiesības atbalstītāji savukārt norāda, ka šādas reklāmas degradē sievietes, padarot tās par seksa objektiem (sievietes reklāmās biežāk parādās seksuālā kontekstā nekā vīrieši).

Pēdējā laikā seksualitāti kā reklāmas līdzekli it sevišķi izmanto smaržu un apģērba, sevišķi džinsu, reklāmās. Tajās izmantoti provokatīvi attēli, kuru uzdevums ir radīt seksuālu uzbudinājumu, šokēt vai likt cilvēkiem izjust savas slēptās seksuālās vēlmes.

Reklāmās, it sevišķi tajās, kurās reklamēti dažādi aksesuāri, arvien biežāk parādās arī homoerotiskas tēmas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Reklāmas likums
  2. Trehan, M., Trehan, R. (2006). Advertising and Sales Management. India: V.K. Enterpises. 3.-4.p.