Renegāts

Vikipēdijas lapa

Renegāts (latīņu: renegare noliegt) ir savas agrākās ticības vai politiskās pārliecības noliedzējs, atkritējs, pārbēdzējs.[1] Termins radies viduslaiku Ibērijā (Spānijā), apzīmējot cilvēkus, kuri bija pārgājuši citā ticībā, t.i. kristiešus, kas pieņēmuši islamu - ar negatīvu, nosodošu saturu.

Mūsdienās šim apzīmējumam ir plašāka nozīme, respektīvi, tā ir atteikšanās no savas pārliecības un iepriekšējiem uzskatiem vispār, piemēram, reliģijā, mākslā, politikā u.tml.

Šis termins visplašāk tiek lietots attiecībā uz politku, kur renegāts ir cilvēks, kurš ir mainījis savu pārliecību un pārgājis, kāda cita politiskā spēka, kustības nometnē. Parasti renegāts tiek vajāts, kritizēts par savu rīcību, jo īpaši, ja jaunā pārliecība ir opozicionāra iepriekšējai. Par renegātu cilvēks bieži vien kļūst vēloties iegūt noteiktas privilēģijas. Tāpat pēc zaudējuma karā, revolūcijas daudzi cilvēki personīgo ambīciju vai baiļu vadīti pieslienas uzvarētājiem. Renegāti baidoties no kritikas, atmaskojošas informācijas labprāt izvēlas kalpot jaunajai varai un vērsties pret kādreizējiem partijas, kustības, organizācijas biedriem. Vēsturē ir zināmi gadījumi, kad ir radies liels renegātu skaits, piemēram, starp bijušajiem NSDAP biedriem pēc Trešā reiha sakāves Otrajā pasaules karā. Līdzīgi arī pēc PSRS sabrukuma daudzi bijušie komunistiskās partijas biedri un režīmam uzticīgie kļuva par renegātiem jaunajos apstākļos.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Svešvārdu vārdnīca. / red. Guļevska D. - Norden: Rīga, 1996., - 643. lpp.