Restaurācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Restaurācija ir arhitektūras, mākslas, vēstures, arheoloģisku pieminekļu, kas laika gaitā mainījušies vai sabojāti, atjaunošana sākotnējā izskatā. Objekta restaurācija ir tā atjaunošana tā pilnīgā skaidrībā, vai vismaz priekšstatā par tā pirmējo stāvokli. Restaurācijas metodes pilnībā balstās uz cieņu pret oriģinālajiem materiāliem, arheoloģiskajām liecībām, oriģinālā projekta un autentiskiem dokumentiem.

Restaurācijas teorijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 18. gadsimta mākslas darbus pielaboja, tikai lai būtu skaisti un atbilstu saimnieka gaumei. Turklāt to darīja mākslinieki, kas nemaz nešauboties droši gleznoja pāri, ja ienāca prātā to darīt. Tā 4. Milānas koncils lika atjaunot dievišķos tēlus, bet ja tie pārāk sabojāti - sadedzināt. Ar gleznu pārgleznošanu nodarbojās tādi ievērojami mākslinieki kā J. Gosārts, K. Poloči, Gocolli un citi.

Situācija mainās ap 17. gadsimta vidu. Liela loma Zviedrijas pieminekļu aizsardzības likumam: 1666. gadā nosaka, ka visi pieminekļi, kas atrodas uz karaļa zemes ir īpašā viņa aizsardzībā, bet 1686. g. lēmumā par baznīcu senmantu saglabāšanu nosaka, ka jāuzskaita visas lietas, kas noderētu kā atmiņa no seniem laikiem un aizliedz brīvi rīkoties ar kulta priekšmetiem. 17. gs. tiek izgudrots arī pirmais tehniskais paņēmiens restaurācijā — gleznu dublēšana, 1660. gadā to veica Karls la Morlē.

Restaurācijas principi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veicot restaurācijas darbus jāievēro vairāki pamatpricipi: pirms darba uzsākšanas obligāti ir jāveic pieminekļa izpēte un jābūt tā raksturojumam, kas obligāti jāiegrāmato. Esošās vēsturiskās liecības nedrīkst izpostīt, nedrīkst tās falsificēt vai arī radīt no jauna, attālinoties no tās patiesā izskata. Kvalitatīvā restaurācijā jebkāda iejaukšanās ir vajadzīga pēc iespējas mazāk, turklāt jebkāda iejaukšanās balstās uz stingru cieņu pret estētisko, vēsturisko un psiholoģisko godprātību pret kultūras mantojumu. Visas metodes un materiāli, ko izmanto, obligāti jādokumentē.

Patiešām labu restaurācijas darbu secība būtu šāda: sagatavošanas darbi (iepazīšanās ar objektu, izmeklēšana un vēsturisko atskaišu sistematizācija, darbs ar literatūras vēsturi,darbs ar arhīvu materiāliem un to novērtējums, ikonogrāfisko materiālu pielāgošanas un sistematizācija,darbu sastādīšana vēsturiskās uzziņas analoģiju un to raksturojuma pielāgošana), pieminekļa natūrā izpēte (arhitektūras uzmērījumi, arhitektūras- arheoloģijas uzmērījumi: skices uzmetums, mēru veikšana, iegūto mēru rasējums, arhitektūras — arheoloģiskie pētījumi arhitektūras piemineklim, pamatnes izskata darbi pie arhitektūras - arheoloģijas pētījumiem: attīrīšana, noteikumu realizēšana un attīrīšanas fiksācija,zondāžas izrakumi), fotofiksācija izmeklēšanas laikā, dokumentu sastādīšana (projekta uzdevumi, mērķi u.c ), restaurācijas īstenošana dzīvē, fiksācija un restauratora pieredzes apkopojums.

Restaurācijas darbu kontroli Latvijā veic Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. To regulē likumdošana: 2003. gada 26. augustā Ministru kabineta noteikumi Nr.474 "Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu".


Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]