Ričards Niksons

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ričards Milhauss Niksons
Richard Milhous Nixon
Nixon 30-0316a.jpg
Niksona oficiālā prezidentūras fotogrāfija
37. ASV prezidents
Amatā
1969. gada 20. janvāris — 1974. gada 9. augusts
Viceprezidents (i) Spiro Egņū (19691973)
Džeralds Fords (19731974)
Priekštecis Lindons Džonsons
Pēctecis Džeralds Fords
36. ASV viceprezidents
Amatā
1953. gada 20. janvāris — 1961. gada 20. janvāris
Prezidents Dvaits Eizenhauers
Priekštecis Elbens Bārklijs
Pēctecis Lindons Džonsons

Dzimšanas dati 1913. gada 9. janvārī
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Jorbalinda, ASV
Miršanas dati 1994. gada 22. aprīlī (81 gada vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Ņujorka, ASV
Politiskā partija Republikāņi
Dzīvesbiedrs(-e) Telma Ketrīna "Peta" Niksone
Profesija jurists
Reliģija kveikeris
Paraksts Richard M. Nixon signature.png

Ričards Milhauss Niksons (angļu: Richard Milhous Nixon; 1913. gada 9. janvāris1994. gada 22. aprīlis) bija ASV trīsdesmit septītais prezidents. Pirmais un līdz šim vienīgais ASV prezidents, kuram nācās atkāpties no amata. Viņa laikā ASV normalizēja attiecības ar PSRS un sāka diplomātiskās attiecības ar Ķīnu. Viņa popularitāti sekmēja ASV astronautu nolaišanās uz Mēness. Niksons zaudēja amatu Votergeitas skandāla dēļ - par ielaušanos Demokrātu partijas mītnē un cenšanos to noslēpt.

Niksons dzimis Jorbalindas pilsētā, Kalifornijas štatā, un interesējās par mūziku. 1930. gadu vidū nokārtoja advokāta eksāmenu. Pirms Otrā pasaules kara sākuma, 1940. gados, viņš pievienojās ASV flotei, bet kara laikā viņš Klusajā okeānā bija kapteiņleitnants. 1947. gadā viņu ievēlēja ASV kongresā. 1950. gadā viņš kļuva par Kalifornijas senatoru. Viņš tika izvēlēts par viceprezidenta kandidātu 1952. gadā, kad Republikāņu partijas prezidenta kandidāts bija Dvaits Eizenhauers. Eizenhauers uzvarēja vēlēšanās, līdz ar to 1953. gadā Niksons kļuva par viceprezidentu un šajā amatā pavadīja astoņus gadus, jo Eizenhauers tika ievēlēts uz otru termiņu. 1968. gadā Niksons tika ievēlēts par prezidentu un saglabāja amatu pēc 1972. gada vēlēšanām. Viņš atkāpās 1974. gadā.

Dzīves sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ričards Milhauss Niksons piedzima 1913. gada 9. janvārī Frensisa A. Niksona un Annas Milhausas Niksones ģimenē, tēva būvētā mājā Jorbalindas pilsētā, Kalifornijas štatā, ASV.[1] Viņa māte pēc reliģijas bija kveikere un viņa audzināšanā tika ievēroti vairāki kveikeru liegumi, tostarp dzeršana, dejošana un lamāšanās. Frensiss Niksons pēc kāzām no metodista kļuva par kveikeri. Ričardam Niksonam bija četri brāļi: Harolds (1909. — 1933.), Donalds (1914. — 1987.), Arturs (1918. — 1925.) un Eds (dzimis 1930.).[1]

Niksona ģimene saskārās ar finansiālām grūtībām.[1] Ģimenes rančo izputēja 1922. gadā un viņi pārcēlās uz Vitīras pilsētu, kur dzīvoja Niksona mātes radinieki. Frensiss tur atvēra pārtikas veikalu.[1]

Niksons apmeklēja Falertonas vidusskolu, bet vēlāk mācījās Vitīras vidusskolā, kuru absolvēja 1930. gadā, sekmju ziņā būdams otrais labākais savā klasē. Ierobežotās finanses lika Niksonam atteikties no studijām Hārvarda[2] vai Jēlas universitātē[3], tā vietā izvēloties Vitīras koledžu[4], vietējo kveikeru skolu, kurā viņš nodibināja draugu kopienu ar nosaukumu "Ortogoniešu kopiena". Niksons palīdzēja arī veikala darbiem[4] un bija svētdienas skolas skolotājs.

Jurista karjera[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksons mācijās Djūkas universitātes Juridiskajā fakultātē. Viņš pabeidza mācības 1937. gada jūnijā kā grupas trešais labākais students. Pēc tam viņš atgriezās Kalifornijā un sāka strādāt Vingerta un Bjūlija advokātu biedrībā.[4] Kad Niksons piedalījās vietējā teātra atlasē 1938. gada janvārī, viņš satika vidusskolas skolotāju Telmu "Petu" Raijenu.[4] Viņi apprecējās 1940. gada 21. jūnijā.

1942. gada janvārī Ričards un Peta pārcēlās uz ASV galvaspilsētu Vašingtonu. Niksons sāka strādāt Cenu Administrācijas birojā.[4] Drīz viņš pameta darbu un tika iesaukts ASV flotē 1942. gada augustā.[4] Otrā pasaules kara laikā Niksons ieguva kapteiņleitnanta titulu.

Niksons atgriezās 1946. gadā, un kopš tā laika viņa sievai piedzima divas meitas: Trīsija (dzimusi 1946. gadā) un Džūlija (dzimusi 1948. gadā).[5]

Politiķa karjera pirms prezidentūras[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kongresmenis un senators[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksona attēls no viņa kongresmeņa laikiem

Pēc Otrā pasaules kara beigām Vitīras republikāņi piedāvāja Niksonam kandidēt uz kongresmeņa vietu 1946. gadā.[5] Niksons piekrita un pārspēja demokrātu Džeriju Vorhisu. Kopš tā laika Niksons bija Kalifornijas 12. kongresa apgabala pārstāvis.[5]

Niksons atbalstīja 1948. gada Tafta-Hārtlija aktu un piedalījās Izglītības un Darba komitejā.[5] Viņš bija arī Hertera komitejā, kā rezultātā viņš apmeklēja Eiropu, lai ziņotu par Māršala plāna sagatavotību.[5]

Niksons sev pievērsa uzmanību 1948. gadā, kad viņa Pretamerikānisko Darbību Komitejas Nama (HUAC) izmeklēšana atklāja spiegu Eldžeru Hisu. Niksons ticēja Vitakera Čembersa apgalvojumam par to, ka Hiss ir padomju spiegs. Niksons atklāja, ka Čemberss saglabāja dokumentu mikrofilmu reprodukcijas noslēpjot filmiņu ķirbī. Dokumenti vēlāk kļuva pazīstami kā "ķirbja papīri". Tika apgalvots gan, ka dokumenti bija pieejami tikai Hisam, gan arī, ka tos rakstījis kāds no Hisa rakstāmmašīnas. Hiss tika apcietināts 1950. gadā. Tā kā Hiss bija Frenklina Rūzvelta padomnieks, viņš kļuva par Rūzvelta oponentu varoni un Rūzvelta atbalstītāju ienaidnieku. Niksons guva vieglu uzvaru 1948. gada kongresa vēlēšanās.[5]

1950. gadā Niksons ieguva vietu ASV senātā, pārspējot demokrāti Helēnu Gejegenu Duglasu.[6] Kampaņa bija diezgan ķildīga. Niksons uzskatīja, ka bijusī aktrise pārāk daudz sliecas par labu kreisā spārna politikai un pateica, ka "viņa ir rozā līdz pat apakšveļai".[6] Duglasa atbildēja, nosaucot Niksonu par "Viltīgo Diku" (angļu: Tricky Dick).[6]

Kā senators Niksons kļuva par aktīvu vispasaules komunisma pretinieku. Viņš bieži ceļoja, runājot pret to, ko viņš nostādīja kā draudus.[6] Niksons arī kritizēja prezidenta Harija Trūmena rīcību Korejas kara laikā.[6]

Viceprezidents[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pateicoties viņa slavenajam pretkomunismam, 1952. gada jūnijā 39 gadus vecais Niksons tika izvēlēts kā Republikāņu partijas kandidāts viceprezidenta amatam. Prezidenta amatam kandidēja Dvaits Eizenhauers.[7] Septembrī The New York Times publicēja ziņu, apgalvojot, ka tie, kas kampaņai ziedo naudu, pērk ietekmi, apgādājot Niksonu ar slepenu naudas fondu personīgiem tēriņiem.[7] Niksons atbildēja paziņojot, ka šis fonds nav slepens un ar neatkarīga audita palīdzību pierādīja, ka visa nauda tiek izlietota vienīgi ar politiku saistītiem tēriņiem.[7] Tas gan nemainīja daudzu demokrātu un republikāņu viedokli, ka Niksonam būtu jāliedz kandidēt vēlēšanās.

1952. gada 23. septembrī Niksons televīzijā teica slavenu aizstāvības runu. Viņš parādīja neatkarīgu fondu apskatu, kā arī personīgo finanšu apskatu.[7] Turklāt Niksons piebilda, ka demokrātu prezidenta kandidātam Adlejam Stīvensonam ir līdzīgs fonds. Runa kļuva pazīstama daiļrunības dēļ, piemēram, Niksons izteicās, ka viņa sieva Peta valkā nevis ūdeļādu, bet "respektablu republikāņu drānu" un, lai gan viņam uz kampaņas laiku piešķīra amerikāņu kokerspanielu vārdā Dambrete (angļu: Checkers), viņš to neatdos, jo tas patika viņa meitām.[7] Tā rezultātā runa kļuva pazīstama kā "Dambretes runa". Šī runa ieguva ievērību Republikāņu partijā un līdz ar to Niksons saglabāja iespēju kandidēt viceprezidenta amatam.[7] Eizenhauers un Niksons pārspēja savus pretiniekus, Stīvensonu un Alabamas senatoru Džonu Spārkemnu par 7 miljoniem balsu.[7]

Kā viceprezidents, Niksons paplašināja amata svarīgumu.[7] Kaut arī Niksonam bija maz formāla spēka, viņš guva mediju un partijas ievērību. Līdz ar to Ričards un Peta Niksoni bieži ceļoja uz ārzemēm, cenšoties atbalstīt ASV Aukstā kara laikā.[7] Ceļojumā uz Karakasu Venecuēlā, pretamerikāņu protestētāji apstādināja un uzbruka amerikāņu autokolonnai, ievainojot Venecuēlas iekšlietu ministru.[7] Niksons guva starptautisku ievērību pateicoties savam mierīgumam šī incidenta laikā.[7]

1959. gada jūlijā Eizenhauers aizsūtīja Niksonu uz Maskavu, kur viņam bija jāpiedalās ASV Nacionālās Izstādes atklāšanā.[7] 1959. gada 24. jūlijā, kad kopā ar Padomju Savienības līderi Ņikitu Hruščovu Niksons apskatīja ASV virtuves paraugu, abi iesaistījās strīdā, kas pazīstams kā "virtuves debate" - par to, kura virtuve un kura valsts iekārta ir labāka.[7]

Niksons bija pirmais ASV viceprezidents, kam vajadzēja kļūt par pagaidu prezidenta pienākumu izpildītāju un neoficiāli valdības vadītāju. Kad Eizenhaueram bija slikts veselības stāvoklis, Niksons vadīja Nacionālās Drošības sanāksmes: pirmoreiz 1955. gada 24. septembrī, kad Eizenhaueram bija sirdstrieka, otrreiz, kad Eizenhaueram bija ileīts 1956. gada jūnijā un trešoreiz, kad Eizenhaueram bija insults 1957. gada 25. novembrī.[7]

1960. un 1962. gada vēlēšanas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kenedijs un Niksons ASV pirmajās televīzijas debatēs

1960. gadā Niksons uzsāka savu prezidenta vēlēšanu kampaņu. Tā kā Eizenhauers jau bija aizvadījis divus termiņus kā ASV prezidents, viņš vairs nevarēja kandidēt trešo reizi. Uz Republikāņu partijas prezidenta kandidāta vietu bija vēl divi pretendenti: Berijs Goldvoters un Nelsons Rokfellers. Niksons viegli uzvarēja priekšvēlēšanās un par viceprezidenta kandidātu izvēlējās Henriju Kebotu Lodžu, jaunāko.[7] Niksona pretinieks no Demokrātu partijas bija Džons F. Kenedijs un visu kampaņas laiku vēlētāju atbalsts bija līdzīgs.[8] Niksons uzsvēra savu pieredzi, bet Kenedijs vēlējās "jaunas asinis" un apgalvoja, ka Eizenhauera-Niksona vadība pieļāva to, ka PSRS pārspēj ASV uzbrukuma raķešu ziņā. Kenedijs arī izmantoja 1960. gada stagnējošo ASV ekonomiku, apgalvojot, ka ir laiks "iekustināt valsti".

1960. gada vēlešanas bija pirmās ASV prezidenta vēlēšanas ar televīzijas debatēm. Pirmajā no četrām translētajām debatēm, Niksons vēl nebija pilnībā atkopies pēc slimības un lietoja maz grima, kas lika viņam izskatīties slimīgam un samulsušam, salīdzinājumā ar savākto Kenediju.[7] Niksona uzstāšanās debatē, daudzuprāt, bija viduvēja tādā vizuālā medijātelevīzija, tomēr daudzi radio klausītāji uzskatīja, ka Niksons uzvarēja.[9]

Novembra vēlēšanās Niksons zaudēja ar nelielu balsu starpību - 120 000 balsīm jeb 0,2 procentiem.[7] ASV vēsturnieki bieži strīdas, vai Niksons zaudēja televīzijas debašu ieviešanas dēļ. Bija baumas par balsu viltošanu Teksasā un Ilinoisā. Niksons neveiksmīgi apstrīdēja rezultātus šajos un vēl deviņos štatos. Kenedijs sekmīgi apstrīdēja Niksona uzvaru Havajās un līdz ar to, pēc pārskaitīšanas Kenedijam bija vairāk elektrotāta balsu nekā pēc vēlēšanu dienas.

Pēc zaudējuma Kenedijam Niksonu ģimene atgriezās Kalifornijā. Niksons tur strādāja par juristu un sarakstīja grāmatu "Six Crises", kas kļuva par dižpārdokli.[7] Tā bija viņa atmiņas par sešām dažādām politiskām krīzēm un aprakstīja politisko pieredzi, ko Niksons bija guvis gan kā kongresmenis, gan kā senators, gan kā viceprezidents. Grāmata nopelnīja uzslavas no kritiķu puses.

Es jūs tagad pametu kungi un jūs par to rakstīsiet. Jūs to interpretēsiet. Tās ir jūsu tiesības. Tomēr, kad es jūs pametu, es vēlos, lai jūs zinātu — tikai padomājiet, cik daudz jūs zaudēsiet. Jums vairs nebūs Niksona, ko spārdīt apkārt, jo, kungi, šī ir mana pēdējā preses konference un tā būs tā, kurā es esmu sagaidījis iespēju salīdzināt prātus ar jums.[10]

Ričards Niksons, 1962. gada 7. novembris

1962. gadā vietējie un nacionālie Republikāņu partijas līderi mudināja Niksonu piedalīties Kalifornijas gubernatora vēlēšanās un izaicināt toreizējo amata ieņēmēju Petu Braunu.[7] Par spīti sākotnējam atturīgumam, Niksons piedalījās vēlēšanās.[7] Tika uzskatīts, ka kampaņa tiek izmantota kā "pakāpiens augstākam amatam", sakarā ar viņa paša mazo interesi kļūt par Kalifornijas gubernatoru un iebildumiem no partijas galēji labējiem politiķiem.[7] Niksons Braunam zaudēja par apmēram 300 000 balsīm.[7] Daudzi šo zaudējumu uzskatīja par Niksona karjeras beigām.[7] Nākamās dienas rītā Niksons nāca klajā ar paziņojumu par savas politiskās karjeras beigām. Preses konferencē viņš norādīja, ka mediji atklāti atbalstīja Brauna kandidatūru.

Pēc šī zaudējuma Niksonu ģimene pārcēlās uz Ņujorku, kur Ričards Niksons iesaistījās juristu firmā "Niksons, Madžs, Rouzs, Gatrijs un Aleksandrs".[7] Lai gan viņš bija attālinājies no ļaužu redzeslauka, Niksonu joprojām cienīja Republikāņu partijā, pateicoties viņa politikas un starptautisko lietu zināšanām.[7] Niksons attaisnoja savu reputāciju šajā jomā, publicējot rakstu laikrakstā Foreign Affairs ar nosaukumu "Āzija pēc Vjetnamas", kā arī strādājot ar Republikāņu kandidātiem pirms 1966. gada kongresa vēlēšanām.[7]

Prezidentūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlēšanas (1968)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksons kampaņas laikā 1968. gadā, Filadelfijas štatā

Niksons nolēma atgriezties politikā un izteica vēlmi kļūt par Republikāņu partijas kandidātu 1968. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Viņš sevi atainoja kā stabilitātes garantu laikā, kad valsts bija "novirzījusies no kursa" un tauta bija neapmierināta. Niksons tika nominēts ASV prezidenta amatam.[11] Niksons centās izpatikt tautas grupai, ko viņš sauca par "kluso vairākumu". Tie bija sociāli konservatīvi amerikāņi, kam nepatika hipiju kultūra un pretkara demonstranti. Republikāņu viceprezidenta amata kandidāts Spiro Egņū arī kritizēja šīs cilvēku grupas un solidarizējās ar Niksona labējo pozīciju.[12]

Niksona kampaņai palīdzēja problēmas Demokrātu partijā.[11] Prezidents Lindons Džonsons, kurš bija aizņemts ar Vjetnamas kara risināšanu, paziņoja, ka nekandidēs vēlēšanās. Senators Roberts F. Kenedijs tika nogalināts Losandželosā, bet pret kandidātu Hūbertu Hampriju tika organizēti masu protesti 1968. gada Demokrātu Nacionālajā Sanāksmē.[11] Niksons tikmēr simbolizēja mierīgāku sabiedrību.[11] Niksons solīja mieru apgalvojot, ka "jauna vadība izbeigs karu un sasniegs mieru Klusajā okeānā". Viņš neminēja konkrētus plānus, kā izbeigt karu, liekot Hamprijam uzskatīt, ka viņam ir "slepens plāns".[11]

Cīņā starp Niksonu, Hampriju un Neatkarīgās partijas kandidātu Džordžu Volesu uzvarēja Niksons, par aptuveni pusmiljonu balsu pārspējot Hampriju un kļūstot par ASV 37. prezidentu.[11]

Pirmais termiņš (1968-1972)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vjetnamas karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksons dod prezidenta zvērestu 1969. gada 20. janvārī, savā inaugurācijas ceremonijā

Pēc kļūšanas par prezidentu Niksons ar savu komandu sāka domāt, kā izbeigt Vjetnamas karu.[11] 1969. gada jūlijā viņš apmeklēja Dienvidvjetnamu. Niksons tikās ar Dienvidvjetnamas prezidentu Nguenu van Thieu un ASV militārajiem vadoņiem.[11] Par spīti protestiem ASV, Niksons ieviesa tā saucamo "Niksona doktrīnu". Viņš vēlējās aizvietot amerikāņu kareivjus ar vjetnamiešu kareivjiem. Stratēģija tika saukta arī par "vjetnamizāciju".[11] Niksona vadībā amerikāņu skaits Vjetnamā pakāpeniski samazinājās no 543 tūkstošiem līdz nevienam 1973. gadā.[11] Lai gan vjetnamieši tika apgādāti ar modernu kara tehniku, viņu spēju cīnīties ierobežoja ASV kongresa lēmumi samazināt finansējumu, kuru dēļ finansējums bija neadekvāti mazs. Niksons ASV tika slavēts par "miera ieviešanu ar godu", kā arī par to, ka izbeidza ASV saikni ar Vjetnamas karu.


Niksons atļāva bombardēt Kambodžu 1969. gada martā. Misija tika nosaukta par Operāciju "Menu". Operācijas mērķis bija iznīcināt to, ko Niksons uzskatīja par Vjetnamas Atbrīvošanas Frontes štābu. Vēlāk tika bombardēta arī Laosa. Otrs operācijas uzdevums bija iejaukties Ho Ši Mina ceļā, kas šķērsoja Kambodžu un Laosu un bija Ziemeļvjetnamas galvenā loģistikas sistēma. Niksons apzinājās, ka viņš pagarinās nepopulāru karu un pārkāps Kambodžas neitralitāti. Televīzijas uzrunā 1970. gada 30. aprīlī viņš paziņoja par ASV kareivju iebrukumu Kambodžā, sauktu par Kambodžas kampaņu. Šis iebrukums, kā arī 4 studentu nogalināšana protestu laikā 4. maijā, pie Kentas universitātes Ohaio štatā noveda pie valsts mēroga studentu streika, kurā piedalījās vairāk nekā 4 miljoni studentu no vismaz 450 universitātēm, koledžām un vidusskolām.

Skolu integrācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksona vadības laikā notika pirmā lielā rasu integrācija valsts skolās Savienoto Valstu dienvidos, kopš segregācija skolās tika aizliegta 1954. gadā. Stratēģiski Niksons izvēlējās vidusceļu starp segregacionistu Džordžu Volesu un liberālajiem demokrātiem, kuru atbalsts integrācijai atsvešināja dažus "baltos" dienvidu demokrātus. Kopš tā laika viņa plāns kļuva pazīstams kā "Dienvidu stratēģija". Niksons ievēroja principu, ka likumi nedrīkst atšķirt rases. "Lai gan es uzskatu, ka segregācijas atļaušana ir nepareiza, uzspiesta integrācija skolās un dzīvesvietās ir tikpat nepareiza."[13]

Niksons ieviesa likumu pēc tam, kad Augstākā Tiesa 1969. gadā aizliedza turpmākas likuma ieviešanas atlikšanas. Niksona komiteja par skolu desegregāciju, Džordža Šulca vadībā, bez ažiotāžas ieviesa vietējās multirasu komitejas, lai nodrošinātu pakļaušanos likumam bez vardarbības vai ārišķības. 1970. gada rudenī divi miljoni melnādainu bērnu dienvidu štatos sāka mācīties jaunizveidotos, pilnīgi integrētos skolu apgabalos. Vēsturnieks Dīns Kotlovskis uzskata, ka "Šajā ziņā Niksons bija izcilākais skolu desegregators ASV vēsturē".[14]

ASV kosmosa programma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksons apmeklē Apollo 11 astronautus karantīnā

1969. gada 20. jūlijā Niksons caur radio sazinājās ar Nīlu Ārmstrongu un Bazu Oldrinu, kamēr viņi atradās uz Mēness vēsturiskās Apollo 11 misijas laikā. Tas, turklāt, bija cilvēces tālākais telefona zvans (visas pārējās Apollo projekta misijas arī norisinājās Niksona prezidentūras laikā). 1972. gada 5. janvārī Niksons apstiprināja NASA Space Shuttle programmas izveidi. Šis lēmums spēcīgi ietekmēja amerikāņu centienus izpētīt kosmosu turpmākajās dekādēs.

Niksona vadības laikā NASA budžets tika samazināts. NASA administrators Tomass O. Peins izgudroja ambiciozus plānus, piemēram, izveidot pastāvīgu bāzi uz Mēness 1970. gadu beigās un aizsūtīt pirmos cilvēkus uz Marsu 1981. gadā. Šos plānus Niksons noraidīja.

Indijas-Pakistānas karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksona vadība atbalstīja Pakistānas prezidentu Jahju Hanu 1971. gada krīzes laikā Austrumpakistānā

Niksons atbalstīja ģenerāli Jahju Hanu no Pakistānas 1971. gada Indijas-Pakistānas kara laikā, par spīti nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem attiecībā uz bengāļiem (jo īpaši hinduistiem). Lai gan Niksons apgalvoja, ka viņa interesēs bija apturēt karu un nodrošināt Pakistānas interešu ievērošanu (ieskaitot cilvēktiesību jautājumos), patiesībā viņš baidījās no Indijas iebrukuma Rietumpakistānā, kā rezultātā Indija dominētu subkontinentā un, tā kā Padomju Savienība nesen bija noslēgusi draudzības līgumu ar Indiju[15], tas palielinātu PSRS ietekmi reģionā.[16] Viņš arī vēlējās pierādīt savu uzticamību kā partnerim Ķīnas Tautas Republikai, ar kuru tika rīkotas sarunas par satuvināšanos un kuru viņš vēlējās apmeklēt dažus mēnešus vēlāk.

Prezidents Niksons un viņa nacionālās drošības konsultants Henrijs Kisindžers noliedza ziņas par pakistāniešu genocīdu Austrumpakistānā (mūsdienu Bangladeša) un riskēja ar konfrontāciju ar Maskavu, lai demonstrētu savu sīkstumu.[17] Daudzi, tostarp Kisindžers,[18] ir teikuši, ka ārpolitikas "noliekšanās" uz Pakistānas pusi vairāk bija saistīta ar Niksona personīgo patiku pret diktatoru un ka atbalsts Pakistānai radās sentimentālu apsvērumu un aizspriedumu pret indiešiem dēļ.[19] Niksona vadība bija arī atblidīga par nelegālu ieroču piegādi Pakistānas armijai, par spīti kongresa[20] un iedzīvotāju[21] iebildumiem.

Niksona lēmums palīdzēt Pakistānai par katru cenu lika viņam sūtīt ar atomieročiem apgādāto kuģi USS Enterprise uz Indijas okeānu, lai piedraudētu Indijas armijai. Lai gan tas neko daudz nemainīja kara gaitā, tiek uzskatīts, ka šis solis bije iemesls Indijas atomprogrammas sākšanai.[22] Krīzes laikā Niksons bieži sauca Indijas premjerministri Indiru Gandiju par "vecu raganu" privātās sarunās ar Henriju Kisindžeru, kurš savukārt izteica rasistiskus komentārus par indiešiem.[23] Beigās Niksona ārpolitikas iniciatīvas izgāzās, jo mēģinājumi iespaidot Ķīnu tika rīkoti neivērojot ASV sabiedrotās Pakistānas intereses, kuras pārstāvji uzskatīja, ka ASV nepietiekami iesaistījās Bangladešas neatkarības novēršanā.[24]

Ķīna[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ričards Niksons tiekas ar Ķīnas Komunistiskās partijas vadītāju Mao Dzedunu (kreisajā pusē)

Attiecības starp Rietumvalstīm un Austrumu bloku dramatiski mainījās '70. gadu sākumā. 1960. gadā Ķīnas Tautas republikas un tās galvenās sabiedrotās Padomju Savienības attiecības sašķēlās. Kad strīds starp valstīm sasniedza kulmināciju 1969. un 1970. gadā, Niksons izmantoja konfilktu, lai Aukstajā karā Rietumus izvirzītu vadībā. Niksona vadībā ASV uzlaboja attiecības ar Ķīnu, lai iegūtu stratēģisku pārsvaru pār PSRS. 1971. gadā Ķīna izdarīja draudzīgu žestu, uzaicinot vizītē ASV galda tenisa komandu. Vizīti nosauca par "pingponga diplomātiju" (angļu: Ping Pong Diplomacy).

1971. gada jūlijā Niksons slepenā vizītē uz Ķīnu aizsūtīja valsts sekretāru Henriju Kisindžeru, pēc kā pārsteidza pasauli paziņojot, ka pats dosies apmeklēt Ķīnu. Niksons ar savu sievu Petu devās uz austrumu valsti 1972. gada februārī. Niksonam un Dzedunam bija tiešas pārrunas par valstu sadarbību. Apmeklējums sāka jaunu ēru Ķīnas-ASV attiecībās.[11] Niksons arī paziņoja, ka viņš "uzskata, ka pastāv tikai viena Ķīna un Taivāna ir Ķīnas province".[25] Baidoties no iespējamas ķīniešu-amerikāņu alianses, Padomju Savienība piekrita ASV aicinājumam mazināt spriedzi.

Padomju Savienība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksons izmantoja starptautiskās vides uzlabošanos, lai sludinātu kodolmieru. Pēc veiksmīgā Ķīnas apmeklējuma Niksons devās uz Padomju Savienību, kur tikās ar tās vadītāju Leonīdu Brežņevu.[11] Viņš sāka intensīvas sarunas ar Brežņevu, un šajā "samitā" tika noslēgtas vienošanās par lielāku savstarpējo tirdzniecību un diviem vēsturiskiem ieroču kontroles līgumiem: SALT I, pirmo vispusīgo ierobežošanas paktu, kuru parakstīja abas valstis,[11] kā arī Antibalistisko Raķešu Līgumu, kas aizliedza ienākošu raķešu bloķēšanas sistēmu attīstību.[11] Niksons un Brežņevs paziņoja par jaunu "mierīgas sadzīvošanas" ēru, kurā sadarbība (franču: détente) aizvietotu Aukstā kara naidīgumu.[26]

Lai iegūtu ASV atbalstu, gan Ķīna, gan PSRS samazināja atbalstu Ziemeļvjetnamai un ieteica Hanojai nomierināties.[27] Niksons vēlāk izskaidroja savu stratēģiju:

Es ilgi uzskatīju, ka jebkuras miera iniciatīvas Vjetnamā neatņemams elements bija, ja iespējams, savā pusē iegūt PSRS un Ķīnu. Lai gan satuvināšanās ar Ķīnu un saspīlējuma mazināšana ar Padomju Savienību bija mērķi paši par sevi, es arī apsvēru to par veidu kā izbeigt karu. Ļaunākajā gadījumā, Hanoja varētu justies mazāk pārliecināta, Vašingtonas darīšanu ar Maskavu un Pekinu dēļ. Labākajā gadījumā, ja abi lielie komunistu spēki nolemtu, ka viņiem ir lielākas zivis ko cept, Hanoja būtu spiesta sākt sarunas par mums pieņemamu vienošanos.[28]

—Ričards Niksons

Vēlēšanas (1972)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elektorāta balsojums pa štatiem:

1972. gadā norisinājās kārtējās prezidenta vēlēšanas. Par Niksona galveno oponentu, Demokrātu partijas kandidātu, izvēlējās Džordžu Makgovernu, kurš sāka pretkara kampaņu. Par Niksona kandidatūru nobalsoja apmēram 47 miljoni vēlētāju, bet par Makgovernu — apmēram 29 miljoni.[29] ASV vēlēšanu sistēma paredz, ka uzvarētāju nosaka nevis kopējais par viņu nobalsojušo skaits, bet gan vēlēšanu kolēģijas balsojums. Kolēģijas pārstāvju skaits štatā ir atkarīgs no kopējā iedzīvotāju skaita, un par prezidentu ievēl to, kurš ir savācis vairākumu elektoru balsu. Niksons uzvarēja 49 štatos no 50, savukārt Makgoverns uzvarēja Masačūsetsas štatā un Kolumbijas apgabalā.[29] Tas deva Niksonam 520 elektorāta balsis no 538.[29] Vienu balsi ieguva Libertiešu partijas pārstāvis Džons Hosperss, par kuru nobalsoja elektors, kuram bija uzdots balsot par Niksonu.[30] Tā bija viena no pārliecinošākajām ASV prezidenta vēlēšanu uzvarām.

Otrais termiņš (1972-1974)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšlietu politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksons 1972. gada jūlijā

Lai gan Niksona laikabiedri bieži viņu uzskatīja par konservatīvu, mūsdienās Niksona iekšlietu politika tiek uzskatīta par drīzāk liberālu.[31] Kaut gan virzīšanās tuvāk labējiem spēkiem sākās 1970. gados, Niksons, tāpat kā Dvaits Eizenhauers un Džeralds Fords, lielā mērā valsti vadīja saskaņā ar keinsisma liberālajiem principiem par iekšlietām, jo īpaši, fiskālo politiku.[32] Kā prezidents, Ričards Niksons ieviesa algas un cenu ierobežojumus,[33] indeksēja sociālos pabalstus sakarā ar inflāciju un izveidoja Papildinātos Drošības Ienākumus (angļu: Supplemented Security Income).

Viņš arī bija plānojis ieviest vispārēju minimālo darba algu un ieviest vispārēju veselības aprūpi, tomēr tas viņam neizdevās.[32] Federālajam reģistram pievienoto lapu daudzums ik gadu dubultojās Niksona prezidentūras laikā. Prezidents Niksons izskauda zelta standartu, izveidoja Dabas Aizsardzības Aģentūru (angļu: Environmental Protection Agency), kā arī Darba Drošības un Veselības Administrāciju (angļu: Occupational Safety and Health Administration), atbalstīja parku mantojuma programmu un ieviesa Filadelfijas plānu, pirmo nozīmīgo federālo diskriminācijas izskaušanas programmu un krietni palielināja federālo darbinieku algas. Sakarā ar rasu nesaskaņām pirms Niksona prezidentūras, kuras dažkārt pārauga vardarbībā, sākumā tika uzskatīts, ka Niksona politiku jautājumos par rasu attiecībām iespaidojusi doktrīna, kuru sauca par "maigu ignorēšanu" (angļu: benign neglect). Kā Republikāņu partijas vadītājs, Niksons palīdzēja to attīstīt, tomēr savu 1972. gada prezidenta vēlēšanu kampaņu rīkoja atsevišķi no partijas. Tā rezultātā Republikāņu partija tika mazāk kritizēta Votergeitas skandāla dēļ. Niksons bija pirmais prezidents, kura laikā Baltais nams ik dienas organizēja preses konferenci un veidoja paziņojumu medijiem. To pārņēma visi sekojošie prezidenti.

Niksons tiek uzskatīts par mūsdienu imperiālās prezidentūras, kurā prezidentam ir liela vara pār valdības politiku un lēmumiem, ieviesēju. '70. gados Niksons atteicās tērēt miljardiem ASV dolāru federālajos tēriņos un paplašināja Vadības un Budžeta Biroja varu. Tā rezultātā kongress 1974. gadā apstiprināja budžeta un tēriņu atsaukšanas kontroles aktu, līdz ar to aizliedzot Niksonam vienpusīgi atsaukt naudas tēriņus.

Valdības sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niksona vadības laikā ASV tika dibinātas vairākas valdības aģentūras, tostarp, Dabas aizsardzības aģentūra, Nacionālā okeānu un atmosfēras administrācija, Nacionālā dzelzceļa pasažieru korporācija, Narkotiku realizēšanas administrācija, Papildināto drošības ienākumu programma un Minoritāšu biznesa attīstības aģentūra. Pasta departments tika slēgts kā valsts aģentūra un pārorganizēts kā valstij piederoša korporācija, ASV Pasta dienests. 1971. gadā Niksons piedāvāja izveidot četrus jaunus valdības departmentus, kas aizstātu tobrīdējo struktūru: departmentus, kuri tiek organizēti efektīvam un iedarbīgam valsts dienestam, aizvietojot tematiskās bāzes kā tirdzniecība, darbs, transports, lauksaimniecība, u.c.. Departmenti, ieskaitot, Valsts, finanšu, aizsardzības un tieslietu, tiktu saglabāti.[34]

1974. gada 2. janvārī Niksons apstiprināja likumprojektu, kas ierobežoja maksimālo braukšanas ātrumu uz ASV lielceļiem līdz 55 jūdzēm stundā (ap 90 km/h), lai taupītu degvielu 1973. gada degvielas krīzes laikā. Šis likums bija spēkā līdz 1995. gadam, bet 1987. gadā likums tika mazliet izmainīts, lai ļautu lauku teritorijās pārvietoties ar 65 jūdzēm stundā (ap 105 km/h). Niksons arī aizliedza ASV dolāra mainīšanu pret zeltu, ļaujot tā vērtībai pasaules tirgos peldēt.

1974. gada uzrunā par stāvokli valstī Niksons piedāvāja vispusīgāku veselības apdrošināšanu.[35] 1974. gada 6. februārī viņš pieteica "Vispārējo veselības apdrošināšanas likumu". Niksona plānā ietilpa doma likt darbadevējiem apmaksāt apdrošināšanu darbaņēmējiem un papildus piedāvāja federālo veselības plānu (kā Medicaid), kuru varētu izmantot jebkurš amerikānis samaksājot tik, cik ļauj alga.[35][36][37]

1973. gada 10. oktobrī viceprezidents Spiro Egņū atkāpās pēc apsūdzībām kukuļošanā, nodokļu nemaksāšanā un naudas atmazgāšanā. Par jauno viceprezidentu Niksons izvēlējās Džeraldu Fordu, tobrīd Pārstāvju palātas dalībnieku.

Grēkatlaides dienas karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grēkatlaides dienas kara laikā Niksona vadība atbalstīja Izraēlu. Kad arābi ar Ēģipti un Sīriju vadībā (kā arī PSRS kā sabiedrotajiem), uzbruka 1973. gada oktobrī, Izraēla sākotnēji zaudēja un lūdza Eiropas valstu palīdzību, bet palīdzēt piekrita vienīgi Nīderlande. ASV piegādāja ieročus Izraēlas armijai. Laikā, kad ASV un PSRS bija vienojušās par pamieru, Izraēlas spēki jau atradās dziļi ienaidnieku teritorijā. Ilgtermiņā karš noveda pie Ēģiptes attālināšanās no Padomju Savienības un tuvināšanās ASV. Tomēr kara rezultātā sākās 1973. gada degvielas krīze.

Votergeitas skandāls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1972. gada 17. jūnijā Votergeitas viesnīcas, Demokrātu nacionālās komitejas mītnes, apsargs Frenks Vilss ieraudzīja, ka vairāku durvju slēdzenes ir aizlīmētas. Viņš noņēma līmlenti un devās prom. Pēc stundas viņš ievēroja, ka slēdzenes ir no jauna aizlīmētas. Vilss sazinājās ar policiju un pieci cilvēki tika aizturēti Demokrātu nacionālās komitejas birojā.[38] Šie pieci cilvēki bija Virdžilio Gonsaless, Bernards Bārkers, Džeimss V. Makords, Eudženio Martiness un Frenks Stērdžiss. Visus piecus apsūdzēja zādzības un telefona sakaru pārtveršanas mēģinājumā. 15. septembrī šiem pieciem, kā arī Hovardam Hantam un Gordonam Lidijam, tika oficiāli izvirzīta apsūdzība.

Šie septiņi cilvēki tika atzīti par vainīgiem 1973. gada janvārī. Viņi tieši vai netieši bija Niksona pārvēlēšanas komitejas darbinieki. Vairāki cilvēki, tostarp, tiesnesis Džons Sirika, uzskatīja, ka pastāv lielāka konspirācija, kurā ir iesaistīti augsta līmeņa valdības pārstāvji.[39]

Viens no svarīgākajiem izmeklēšanas atklājumiem bija laupītāju rīcībā esošais naudas daudzums. Viņiem bija vidusmēra ienākumi, tomēr aresta brīdī katra īpašumā bija tūkstošiem dolāru. Tika atklāts, ka noziedznieku bankas kontiem bija gājuši cauri vēl vairāki tūkstoši dolāru. Šī nauda tika izmantota, lai finansiāli atbalstītu visus viņu izdevumus, gan personīgos, gan tos, kas saistīti ar skandālu. Visu šo naudu pārskaitīja Niksona pārvēlēšanas komiteja. Prese atklāja saistību starp Niksona pārvēlēšanu un dažādām nelikumībām, tostarp ielaušanos Votergeitā. 1973. gada 30. aprīlī Niksons pieprasīja divu savu palīgu, H. R. Holdemana un Džona Ērlihmena atkāpšanos. Šie abi vēlāk tika apcietināti.

Niksons pamet Balto namu neilgi pirms viņa atkāpšanās stājas spēkā

1974. gadā atkāpās, tika apcietināti vai atstādināti no amata daudzi ar Niksonu saistīti cilvēki. "Votergeitas septītnieks" (Holdemens, Ērlihmens, Mičels, Kolsons, Strečens, Mārdians un Pārkinsons), vairāki bijušie prezidenta palīgi, tika atzīti par vainīgiem dažādos noziegumos 1. martā. Niksons slepeni tika atzīts par nevainīgu līdzzinātāju.

Pārstāvju palāta sāka apsvērt Niksona impīčmenta procedūru. No 1974. gada 27. jūlijā līdz 30. jūlijā Niksons tika apsūdzēts trīs dažādos pārinodarījumos: taisnīguma apturēšanā, varas ļaunprātīgā izmantošanā un Kongresa nicināšanā. Augustā tika izplatīts ieraksts no 1972. gada 23. jūnijā, kurā bija dzirdams Niksons un Holdemens, kuri apsprieda, kā apturēt CIP un FIB izmeklēšanas. Šis ieraksts, nosaukts par "dūmojošo šauteni" (angļu: smoking gun), iznīcināja Niksona politisko karjeru.

Kad Niksonam tika pateikts, ka pietiekami daudz cilvēku varētu balsot par viņa atlaišanu, prezidents pieņēma lēmumu atkāpties. Televīzijā raidītā runā Niksons pateica, ka atkāpsies un viņa demisija stāsies spēkā 1974. gada 9. augusta plkst 12:00 pēc Austrumu laika. Nākamajā dienā Niksons devās uz helikopteru, kas viņu aizveda uz Endrjūzas gaisa spēku bāzi Mērilendas štatā. 8. septembrī viņa pēctecis prezidenta krēslā, Džeralds Fords, valsts vārdā piedeva Votergeitas noziegumus.

Dzīves nogale[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atkāpšanās no amata Niksonu ģimene atgriezās savās mājās "La Casa Pacifica" Sanklementes pilsētā Kalifornijas štatā.[40] Niksoni 1980. gadā pārcēlās uz Ņujorku, bet 1981. gadā uz Bergenas grāfisti Ņūdžersijā.[40]

Toreizējais prezidents Ronalds Reigans un valsts pirmā lēdija Nensija Reigana Baltajā namā ar Ričardu Niksonu un viņa kundzi 1988. gadā

Votergeitas skandāla dēļ Ņujorkas štata vadība viņam atņēma jurista licenci. Viņš mēģināja atsaukt savu licenci, tomēr tas tika liegts, kamēr viņš neatzina savu vainu Votergeitas skandālā.[41] Vēlāk viņš atteicās arī no citām licencēm. 1974. gada 8. septembrī viņa pēctecis prezidenta amatā, Džeralds Fords, apžēloja Niksonu par Votergeitas noziegumiem. Tā rezultātā viņam nevarēja izvirzīt apsūdzību.

1975. gadā Niksons satika britu žurnālistu Deividu Frostu, kurš Niksonam piedāvāja 600 000 tūkstošus ASV dolāru par piecām 90 minūšu garām intervijām, kuras tika nofilmētas un raidītas 1977. gadā.[42] Niksona padomnieki aicināja bijušo prezidentu piedāvājumam piekrist, jo ticēja, ka intervijas spēs uzlabot viņa tēlu sabiedrības acīs. Interviju segmenti aptvēra gan Niksona lomu starptautiskajā politikā, gan ASV iekšpolitiku, kā arī Votergeitas skandālu, kas izpelnījās visplašāko sabiedrības rezonansi.

Intervijās Niksons pirmo reizi publiski atzina savu vainu Votergeitas skandālā, atzīstot, ka ir nodevis savu valsti un ka ir nodevis pats sevi.[43] Kad Frosts vaicāja Niksonam par prezidenta rīcības tiesiskumu, Niksons atbildēja ar vienu no interviju ievērojamākajiem citātiem: "Kad to dara prezidents, tas nozīmē, ka tas nav nelegāli."[44] Intervijas noskatījās vairāk nekā 45 miljoni skatītāju, kas vēl joprojām ir augstākā televīzijas auditorija vēsturē, kas skatījusies politisku interviju.[45]

Dzīves nogalē Niksons daudz ceļoja - gan pa ASV, gan pa ārzemēm. Viņš apmeklēja Eiropu, Tuvos Austrumus, Krieviju, Āfriku un Āziju.[40] 1981. gadā Niksons kopā ar diviem citiem eksprezidentiem — Džeraldu Fordu un Džimiju Kārteru pārstāvēja ASV Ēģiptes prezidenta Anvāra al Sadata bērēs.[40] Viņš tikās ar Japānas premjerministru Jasuhiro Nakasoni Japānā, Ķīnas līderi Denu Sjaopinu Ķīnā un PSRS vadītāju Mihailu Gorbačovu Padomju Savienībā.[40] Atgriežoties no ceļojuma uz PSRS Niksons nosūtīja tālaika prezidentam Ronaldam Reiganam garu memorandu, kurā izklāstīja savus ārlietu politikas ieteikumus un personīgos iespaidos par Gorbačovu.[40]

Pēc prezidentūras Niksons sarakstīja 10 grāmatas un regulāri teica runas.[40] Niksons tika cienīts kā vecāks valstsvīrs[40] ārlietu jomā un konsultēja gan Demokrātu, gan Republikāņu partijas turpmākos prezidentus.

1990. gada 19. jūlijā Jorbalindā tika atklāta Ričarda Niksona prezidentūras bibliotēka. Atklāšanu apmeklēja Niksonu pāris, kā arī vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp, Džeralds Fords, Ronalds Reigans un Džordžs H. V. Bušs, kā arī viņu sievas Betija, Nensija un Barbara.[46] Līdz 2007. gada 11. jūlijam bibliotēka piederēja privātam fondam. Pašlaik tā ir daļa no federālās prezidentu bibliotēku sistēmas.

Petas Niksones nāve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ričarda Niksona dzīvesbiedre Peta nomira 1993. gada 22. jūnijā ilgstošo veselības problēmu, tostarp, divu insultu un plaušu vēža, dēļ. Viņas piemiņas pasākumi tika rīkoti Niksona prezidentūras bibliotēkā līdz viņas bērēm 26. jūnijā. Ričards Niksons šajā laikā ļoti sēroja, tomēr viņu mierināja ģimene, kā arī eksprezidenti Džeralds Fords un Ronalds Reigans ar savām sievām.

Nāve un bēres[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994. gada 18. aprīļa plkst. 17:45 (EDT), gatavojoties ēst vakariņas, Niksonu ķēra trieka.[47] Tika noskaidrots, ka trombs, kas sirds problēmu dēļ bija izveidojies sirds augškambaros, izkustējās no vietas un aizceļoja līdz smadzenēm. Prezidents tika nogādāts Kornela klīnikā Manhetenā, sākotnēji viņš bija pie samaņas, bet nespēja runāt, kā arī kustināt labējās ekstremitātes.[47] Smadzeņu bojājumi izraisīja piepampumu (cerebrālā edēma) un Niksons ieslīga dziļā komas stāvoklī. Viņš nomira 1994. gada 22. aprīlī, plkst. 21:08 (EDT), savām meitām klātesot. Viņš bija 81 gadu vecs.[47]

Niksona bēres tika rīkotas 1994. gada 27. aprīlī. Tās bija pirmās ASV prezidenta bēres kopš Lindona B. Džonsona apbedīšanas 1973. gadā, kuras rīkoja Niksona prezidentūras laikā. Ričards Niksons tika apglabāts blakus savas sievas, Petas, kapavietai. Niksonam nāves brīdī bija divas meitas, Trīsija un Džūlija, kā arī četri mazbērni.[47] Pēc nelaiķa lūguma, tās nebija valsts mēroga bēres.[48]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Bērnība (angliski). Ričarda Niksona prezidentūras bibliotēka. Atjaunināts: 18.07.2008.
  2. Stīls, Ronalds (26.04.1987). ""Man vajadzēja uzvarēt": Stīvena E. Ambrouza grāmatas "Niksons: Politiķa izglītošana 1913-1962" apskats (angliski)". New York Times.
  3. Niksons, Ričards (1978). The Memoirs of Richard Nixon (angliski). Grosset & Dunlap. 15. lpp. ISBN 0-448-14374-7.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Students un jūrnieks (angliski). Ričarda Niksona prezidentūras bibliotēka. Atjaunināts: 18.07.2008.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Kongresmenis. Ričarda Niksona prezidentūras bibliotēka. Atjaunināts: 18.07.2008.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Senators (angliski). Ričarda Niksona prezidentūras bibliotēka. Atjaunināts: 18.07.2008..
  7. 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 7,12 7,13 7,14 7,15 7,16 7,17 7,18 7,19 7,20 7,21 7,22 7,23 7,24 7,25 Viceprezidents. Ričarda Niksona prezidentūras bibliotēka. Atjaunināts: 18.07.2008.
  8. Kenedija-Niksona prezidentālās debates, 1960. gads (angliski). Pārraižu Saziņas Muzejs (04.04.2006.).
  9. Founers, Ēriks (2006). Give Me Liberty!: An American History, Vol. 2 (angliski). W. W. Norton & Company. 843. lpp. ISBN 0-3939-2784-9.
  10. "Niksona preses konferences par zaudējumu Braunam cīņā par Kalifornijas gubernatora krēslu stenogramma (angliski)". New York Times. 08.11.1962. 18. lpp.
  11. 11,00 11,01 11,02 11,03 11,04 11,05 11,06 11,07 11,08 11,09 11,10 11,11 11,12 11,13 Prezidents. Ričarda Niksona prezidentūras bibliotēka. Atjaunināts: 18.07.2008.
  12. Pļāpīgo bagātnieku atraidītājs (angliski). TIME. Atjaunināts: 30.09.1996.
  13. Kotlowski (2001) p. 8
  14. Kotlowski (2001) p. 37
  15. Krievijas-Indijas militāri-tehniskā sadarbība (angliski). Issi.
  16. Salaha U. Ajubi kungs atzīst savu kļūdu (angliski). Daily Khabor (19.07.1970.).
  17. NSA arhīvi par Dienvidāzijas krīzi (angliski)
  18. Harolds H. Sonderss, “Sarunas memorands: Kenets Kītings, Henrijs A. Kisindžers un Harolds H. Sonderss,” 1971. gada 3. jūnijs, Nacionālās drošības arhīvs (angliski)
  19. Detente and Confrontation: American-Soviet Relations from Nixon to Reagan, — Raymond L Garthodd, p 298
  20. Saliekšanās: 1971. gada ASV un Dienvidāzijas krīze — Sadžits Gandijs, Nacionālās drošības arhīvs, Elektroniskās Instruktāžas Grāmata Nr. 79, 2002. gada 16. decembris
  21. Thornton, The Nixon-Kissinger Years: Reshaping American’s Foreign Policy, pp.113—115
  22. Šarma, Direndra (Maijs 1991). Indijas apcirptā zinātne (angliski). 47. 32—36. http://www.thebulletin.org/article.php?art_ofn=may91sharma
  23. Niksona riebums pret "raganu" Indiru - BBC News (angliski)
  24. Shirin R. Tahir-Kheli, The United States and Pakistan: the Evolution of an Influence Relationship, pp.49
  25. Victor S. Kaufman; Confronting Communism: U.S. and British Policies toward China (2001), 228—31; Anthony Kubek, "The 'Opening' of China: President Nixon's 1972 Journey." American Asian Review 1992 10(4): 1—22. ISSN 0737-6650; Nancy Bernkopf Tucker, "Taiwan Expendable? Nixon and Kissinger Go to China," Journal of American History (2005) 92(1): 109—135. ISSN 0021-8723
  26. Foner, Eric. Give Me Liberty! An American History V2. W.W. Norton & Company. New York
  27. John Lewis Gaddis, Strategies of Containment (1982), pp. 294 and 299; Ang Cheng Guan, Ending the Vietnam War: The Vietnamese Communists' Perspective (2003), pp. 61, 69 and 77—79; Qiang Zhai China and the Vietnam Wars, p. 136
  28. Nixon, No More Vietnams (1987), pp. 105—106.
  29. 29,0 29,1 29,2 1972. gada prezidenta vēlēšanu rezultāti (angliski). US Election Atlas.
  30. Neuzticamie vēlētāji: Rodžers Makbraids (angliski). FairVote.
  31. Ričards Niksons: ASV lielākais liberālis (angliski). Wonkette.
  32. 32,0 32,1 Krugman, P. (2007). The concience of a liberal. New York: W. W. Norton.
  33. "Effective immediately, therefore, I am ordering a freeze on prices. By Executive Order 11723 of June 13, 1973." [1] Niksona 1973. gada 13. jūnija runa
  34. ASV prezidentu projekta arhīvi (angliski).
  35. 35,0 35,1 Richard Nixon, Address on the State of the Union Delivered Before a Joint Session of the Congress., Jan 30, 1974, hosted at "The American Presidency Project", UCSB
  36. David Himmelstein and Steffie Woolhandler (December 15, 2007). "I Am Not a Health Reform". The New York Times.
  37. Hall, K. G. (November 28, 2007). Democrats' health plans echo Nixon's failed GOP proposal. Retrieved on 2007-11-28 from http://www.mcclatchydc.com/226/story/22163.html.
  38. Sirica, John J. (1979). To set the record straight: the break-in, the tapes, the conspirators, the pardon. New York: Norton. 44. lpp. ISBN 0-393-01234-4.
  39. "There were still simply too many unanswered questions in the case. By that time, thinking about the break-in and reading about it, I'd have had to be some kind of moron to believe that no other people were involved. No political campaign committee would turn over so much money to a man like Gordon Liddy without someone higher up in the organization approving the transaction. How could I not see that? These questions about the case were on my mind during a pretrial session in my courtroom December 4." Sirica, John J. (1979). To set the record straight: the break-in, the tapes, the conspirators, the pardon. New York: Norton. 56. lpp. ISBN 0-393-01234-4.
  40. 40,0 40,1 40,2 40,3 40,4 40,5 40,6 40,7 Pēc prezidentūras. Ričarda Niksona prezidentūras bibliotēka. Atjaunināts: 18.07.2008.
  41. "Richard M. Nixon: Before and After Watergate", The History Channel
  42. Black, Conrad (2007). Richard M. Nixon: A Life in Full. New York: PublicAffairs Books. ISBN 978-1-58648-519-1.
  43. Drew, Elizabeth (2007). Richard M. Nixon. The American Presidents Series. New York: Times Books. ISBN 978-0-8050-6963-1.
  44. Nixon's Views on Presidential Power: Excerpts from an Interview with David Frost. landmarkcases.org. Atjaunināts: 2012-08-17.
  45. "Profile:Sir David Frost". UK News (BBC). 2005-05-28. Atjaunināts: 2008-12-13.
  46. Ričarda Niksona bibliotēkas un dzimšanas vietas fonds: Muzeja veikals (angliski).
  47. 47,0 47,1 47,2 47,3 Veils, Mārtins un Eleanora Rendolfa (23.04.1994). "Ričards M. Niksons, 37. prezidents, mirst (angliski)". The Washington Post: A01. lpp. Atjaunināts: 18.07.2008.
  48. "Reigana bēres: Notikumu gaita (angliski)". BBC. 11.06.2004. Atjaunināts: 18.07.2008.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]