Robērs Šūmanis

Vikipēdijas lapa
Robērs Šūmanis
Robert Schuman
Robērs Šūmanis 1929. gadā
Francijas premjerministrs
Amatā
1947. gada 24. novembris — 1948. gada 24. jūlijs
Amatā
1948. gada 5. septembris — 1948. gada 7. septembris
Eiropas Ekonomiskās Kopienas Parlamentārās asamblejas prezidents
Amatā
1958 — 1960

Dzimšanas dati 1886. gada 29. jūnijā
Luksemburga, Luksemburga
Miršanas dati 1963. gada 4. septembrī (77 gadu vecumā)
Mozele, Francija
Tautība francūzis
Dzīvesbiedrs(-e) neprecējies
Profesija jurists
Augstskola Bonnas Universitāte
Minhenes Universitāte
Berlīnes Universitāte
Reliģija katolis

Robērs Šūmanis (franču: Robert Schuman, 1886. gada 29. jūnijs1963. gada 4. septembris) bija franču politiķis. Francijas premjerministrs, finanšu, ārlietu, tieslietu ministrs. 1950. gadā kopā ar Žanu Monē izstrādājis Šūmaņa plānu, kas lika pamatu Eiropas Savienības priekšteces Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidei.[1] No 1958. līdz 1960. gadam vadījis Eiropas Ekonomiskās Kopienas Parlamentāro asambleju. Šūmanis piedalījās arī NATO izveidē.[2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Luksemburgā kā Vācijas pilsonis, franču valodā runājis ar akcentu.[3] Studēja jurisprudenci, vēsturi, ekonomiku, politiku, teoloģiju, statistiku un klasiskās valodas Bonnas, Minhenes, Berlīnes un Strasbūras augstskolās. Ieguva diplomu filozofijā un Strasbūrā doktora grādu ar izcilību.[2] Pēc studijām strādāja kā jurists, pirms Pirmā pasaules kara ievēlēts Mecas domē.

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Vācijas armijā, bet nav piedalījies aktīvajā karadarbībā. Pēc kara, kad Lotringas reģionu pievienoja Francijai, pieņēma Francijas pilsonību.[4] 1919. gadā ievēlēts Francijas parlamentā, kura deputāts bija līdz pat 1958. gadam, neskaitot Otrā pasaules kara gadus. Starpkaru periodā parlamentā piedalījās normatīvo aktu izstrādē, finanšu komitejās, izmeklēšanā par korupcijas gadījumiem tērauda rūpniecībā Lotringā, kā arī aizstāvējis atbruņošanās politiku.[2] Otrā pasaules kara laikā piedalījās franču pretošanās kustībā.[5]

Pēc Otrā pasaules kara beigām Šūmanis atgriezās politikā un kļuva par vienu no vadošajiem Francijas politiķiem, ieņemot premjerministra un finanšu, ārlietu, tieslietu ministru amatus. Kā premjerministrs viņš aicināja izveidot Apvienoto Nāciju Organizācijai līdzīgu Eiropas asambleju, bet vēlāk, būdams ārlietu ministra krēslā, laika posmā no 1949. līdz 1950. gadam izvirzīja ideju par Eiropas Kopienu.[6] Šie centieni noveda pie tā, ka 1950. gadā tika izstrādāts Šūmaņa plāns, kas tika publiskots 9. maijā. Plāns paredzēja, ka ir nepieciešams apvienot kontroli pār ogļu un tērauda ražošanu ― vissvarīgākajiem materiāliem bruņojuma ražošanā, lai izvairītos no jauna kara Eiropā.[7]

Šūmaņa plāns vainagojās ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) izveidi 1951. gadā. Tādēļ Šūmanis tiek uzskatīts par vienu no EOTK pēcteces — Eiropas Savienības, tēviem.[8] Pēc Eiropas Ekonomiskās Kopienas izveidošanās Šūmanis kļuva par tās pirmo Parlamentārās asamblejas prezidentu.[2]

1962. gadā pametis aktīvo politiku. Miris Mozelē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Deutsche Welle" — Кому обязан своим рождением Европейский Союз. (krieviski)
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Schuman biography: chronology (angliski)
  3. Fanfare Grand-Ducale de Clausen (150 e anniversaire) Arhivēts 2011. gada 6. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Veidne:Lb ikona
  4. Kultūrvēstures terminu skaidrojošā vārdnīca — Šūmans Robērs
  5. Peoples.ru — Робер Шуман (krieviski)
  6. Robert Schuman Foundation — Robert Schuman Arhivēts 2011. gada 28. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  7. H.J. Šreters, Eiropas Savienības leksikons, Rīga: Jumava, 2004. gads. (240. lpp.)
  8. "Deutsche Welle" — Founding Fathers: Europeans Behind the Union (angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]