Roberts Eidemanis

Roberts Eidemanis;
Pēc apcietināšanas 1937. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1895. gada 9. maijā ; Lejasciems, Lejasciema pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1937. gada 6. decembrī (42 gadi); Maskava, KPFSR, PSRS (tagad Krievija)
Tautība	latvietis
Literārā darbība
Nodarbošanās	rakstnieks, dzejnieks
Valoda	latviešu valoda
Žanri	Proza, dzeja
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Roberts Eidemanis (dzimis 1895. gada 9. maijā Lejasciemā, miris 1937. gada 12. jūnijā Maskavā) bija latviešu izcelsmes Padomju Savienības ģenerālis (komkors) un literāts.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1895. gada 9. maijā Lejasciema tautskolotāju ģimenē. Mācījās Valkas reālskolā, 1913. gadā publicēja stāstu "Kalnāju dzimta". Pēc skolas beigšanas 1914. gadā rudenī Eidemanis iestājās Petrogradas Meža institūtā. Šai laikā viņš sāka darbību sociālrevolucionāru (eseru) pulciņos.

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā Eidemani iesauca Krievijas impērijas armijā un nosūtīja uz Kijevas kara skolu, pēc kuras beigšanas iecēla par Sibīrijas strēlnieku pulku jaunāko virsnieku. Pēc Februāra revolūcijas Roberts Eidemanis 1917. gada martā kļuva par boļševiku partijas biedru. Viņš bija viens no boļševiku apvērsuma organizētājiem Sibīrijā, pēc kura darbojas Kanskas strādnieku karavīru deputātu padomē. Pirmajā Sibīrijas padomju kongresā tika ievēlēts par Sibīrijas CIK (Centrālās izpildkomitejas) locekli un tās priekšsēdētāja vietnieku. 1917. gada decembrī Irkutskā piedalījās junkuru sacelšanās apspiešanā. 1918. gada maijā Omskas rajonā vadīja kaujas pret čehoslovāku korpusu, vēlāk vadīja vairākas Sibīrijas partizānu nodaļas. 1919. gada sākumā Eidemanis komandēja 16. strēlnieku divīziju Donas frontē cīņās pret ģenerāli Krasnovu, pēc tam kā 41., vēlāk 46. strēlnieku divīzijas komandieris cīnījās pret Deņikina karaspēku. 1920. gadā Eidemanis komandēja 13. armijas kaujās pret Vrangeļa armiju. Viņa vadītajai armijai bija izšķirīga nozīme Krimas atslēgas — Kahovkas placdarmu — aizstāvēšanā. 1921. gadā Eidemani iecēla par Ukrainas un Krimas kara apgabala komandiera vietnieku. Tur kopā ar Frunzi vadīja cīņu pret Mahno vienībām Ukrainā.

Pēc pilsoņu kara beigām 1924. gadā viņu iecēla par Sibīrijas kara apgabala komandieri, bet no 1925. līdz 1932. gadam Eidemanis strādāja par Frunzes vārdā nosauktās Kara akadēmijas priekšnieku un komisāru. Kopš 1925. gada publicēja vairākus prozas darbus, darbojās latviešu kultūras un izglītības biedrībā "Prometejs". Bija Latvju Rakstnieku Centrālā biroja priekšsēdētājs, 1934. gadā uzņemts Padomju Rakstnieku savienībā.

1932. gadā Eidemanis kļuva par Revolucionārās kara padomes locekli un Aviācijas ķīmijas centrālās padomes (Осоавиахим) priekšsēdētāju. Lielā terora laikā R. Eidemani 1937. gada 22. maijā arestēja Maskavas partijas konferences laikā. Spīdzināšanā atzinis savu dalību militāri fašistiskā sazvērestībā un latviešu pagrīdes organizācijā. 11. jūnijā speciālā PSRS Augstākās tiesas sēdē viņam piesprieda nāves sodu. Nošauts 12. jūnijā kopā ar Tuhačevski, Jakiru, Uboreviču un citiem karavadoņiem. Līķis sadedzināts Maskavas Jaunās Donas kapsētas (Новое Донское кладбище) krematorijā, un Eidemaņa pīšļi kopā ar 669 citu upuru pīšļiem aprakti kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1.^[1] 1957. gadā reabilitēts.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

divi Sarkanā Karoga ordeņi (1920, 1922)
Sarkanās Zvaigznes ordenis

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Proza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalnaju dsimta (Kalnāju dzimta) 1913
Neapturams gājiens 1925
Ielenktie 1925
Akmeņu sacelšanās 1929 (atkārtoti 1969)
Miestiņa stāsti 1926
Pienākums 1926
Ejam tālāk uzbrukumā 1930
Atkalredzēšanās 1935
Pirms vētras 1935

Militāri tehniski apraksti (krieviski)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Борьба с кулацким повстанчеством и бандитизмом. Харьков, 1921 (Cīņa ar kulaku sacelšanos un bandītismu)
Очаги атаманщины и бандитизма. Харьков. 1921 (Atamanisma un bandītisma avoti)
Армия в 1917 году. М.-Л., Гос. изд., 1927. 107 стр. Kopā ar V. Meļikovu. (Armija 1917 gadā)
Гражданская война на Украине. Харьков. 1928. Kopā ar N. Kakurinu. (Pilsoņu karš Ukrainā)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ Arvīds Auns-Urālietis. «Maskavas kapu lauki». In Dzintra Vīksna. Latviešu saraksti (1929.-1938.). Austrumu latviešu biedrība, 1998. 42. lpp. ISBN 9984-9316-0-9. Pirmajā grāmatā ievietoti 670 upuru vārdi, kuru pīšļi sabērti Donas kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1. Nosaukti latviešu uzvārdi, lai gan arī ne visi, kas tur atraduši pēdējo mājvietu — R.Eidemanis, R.Eihe. J.Gavēnis, A.Drīzulis, L.Laicens, J.Lencmanis, I.Smilga un citi.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

[1] Arvīds Auns-Urālietis. «Maskavas kapu lauki». In Dzintra Vīksna. Latviešu saraksti (1929.-1938.). Austrumu latviešu biedrība, 1998. 42. lpp. ISBN 9984-9316-0-9. Pirmajā grāmatā ievietoti 670 upuru vārdi, kuru pīšļi sabērti Donas kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1. Nosaukti latviešu uzvārdi, lai gan arī ne visi, kas tur atraduši pēdējo mājvietu — R.Eidemanis, R.Eihe. J.Gavēnis, A.Drīzulis, L.Laicens, J.Lencmanis, I.Smilga un citi.

[1]