Romāns fon Ungerns-Šternbergs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Romāns fon Ungerns-Šternbergs
Roman Nicolaus Maximilian von Ungern-Sternberg
Роман Фёдорович фон Унгерн-Штернберг
Romāns fon Ungerns-Šternbergs pēc apcietināšanas 1921. gadā
Romāns fon Ungerns-Šternbergs pēc apcietināšanas 1921. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1885. gada 29. decembrī
Grāca, Austroungārija
(tagad Karogs: Austrija Austrija)
Miris 1921. gada 15. septembrī (35 gadi)
Novosibirska, Flag of Russian SFSR (1918-1937).svg KPFSR
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība vācbaltietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Dienesta laiks 1908.—1921.
Valsts Krievijas impērija (1908—1917),
Balto kustība (1917-1920)
Mongolija (1920-1921)
Struktūra Kavalērija
Kaujas darbība Krievijas-Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš
Izglītība Jūras kadetu korpuss, Pāvela karaskola Sanktpēterburgā

Romāns (Roberts) Nikolauss Maksimiliāns fon Ungerns-Šternbergs, arī Romāns Ungerns fon Šternbergs (vācu: Roman Nicolaus Maximilian von Ungern-Sternberg, krievu: Барон Роман-Николай-Максимилиан Унгерн фон Штернберг, Роман Фёдорович Унгерн фон Штернберг; dzimis 1885. gada 29. decembrī, miris 1921. gada 15. septembrī) bija vācbaltiešu virsnieks, Baltās kustības dalībnieks Krievijas pilsoņu kara laikā. Mongolijas neatkarības cīņu (1920-1924) dalībnieks, kuram piešķīra hana titulu. Padomju literatūrā saukts arī par "balto baronu",[1] tās ietekmē arī vēlāk par "asiņaino baronu"[2], visbeidzot par "asiņaino balto baronu".[3] Pēc Džeimsa Palmera romāna publicēšanas 2008. gadā viņa dzīvesgājums ir izraisījis pastiprinātu interesi Krievijā un citās valstīs.[4][5]

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis kā Roberts Nikolauss Maksimiliāns fon Ungerns-Šternbergs 1885. gada 29. decembrī Austroungārijas pilsētā Grācā, vecāku ceļojuma laikā. Dzīvojot Krievijā, viņa pirmais vārds "Roberts" nomainīts uz vārdu "Romāns". Viņa senči cēlušies no senās vācbaltiešu Ungernu-Šternbergu dzimtas. Kad Robertam bija pieci gadi, vecāki izšķīrās un viņš bērnību pavadīja Jervakandas (Järvakandi) muižā Igaunijā. No 1900. gada mācījās Tallinas Nikolaja ģimnāzijā, bet slikto sekmju dēļ patēvs viņu iekārtoja Pēterburgas Jūras kadetu korpusā, kuru Romāns pameta 1905. gadā un kā brīvprātīgais piedalījās Krievijas-Japānas karā. Pēc kara beigām mācījās Pāvela karaskolā (Павловское военное училище, 1906-1908) un aizrāvās ar budisma ezotērisko rakstu lasīšanu. No 1908. gada dienēja Aizbaikāla kazaku karaspēkā, bet pēc Mongolijas autonomijas pasludināšanas 1913. gadā barons Ungerns pieteicās Krievijas konsulāta konvojā Kobdo pilsētā. Tur viņš iemācījās mongoļu valodu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Ungerns atsāka dienestu savā kazaku karaspēka vienībā un piedalījās kaujās Austrumprūsijā, Polijā, Galīcijā un Aizkaukāzā, par drošsirdību tika apbalvots ar Svētā Jura ordeni. Pēc Februāra revolūcijas Ungerns ieradās Burjatijā, lai rekrutētu karavīrus dienestam Krievijas karaspēkā, pēc Oktobra revolūcijas viņš kopā ar kazaku atamanu G. Semjonovu Daurijas stacijā Aizbaikalā organizēja Īpašo Mandžūrijas brīvprātīgo vienību (Особый Маньчжурский отряд), vēlāk Āzijas jātnieku divīziju cīņai ar boļševikiem un 1918. gada novembrī tika paaugstināts par ģenerāleitnantu. Šajā laika viņa komandētais karaspēks pilnībā kontrolēja Transsibīrijas dzelzceļa Aizbaikāla iecirkni. 1919. gada augustā barons Ungerns Harbinā salaulājās ar bijušā Ķīnas imperatora radinieci Czi, kas pēc pāriešanas kristietībā ieguva vārdu Jeļena Pavlovna Ungerna. Sarkanās Armijas uzbrukuma rezultātā 1920. gada oktobrī barona Ungerna Āzijas jātnieku divīzija atkapās uz Mongoliju, ko kopš 1919. gada novembra bija ieņēmusi Ķīnas republikas armija. Pēc neveiksmīga uzbrukuma ķīniešu garnizonam barona Ungerna komandētā Āzijas jātnieku divīzija pārziemoja Mongolijā, kur tai pievienojās mongoļu brīvprātīgo, Tibetas karaspēka un krievu emigrantu vienības. 1921. gada februāra sākumā Ungerns ieņēma Urgu un 22. februārī par mongoļu lielhanu tika iecelts Bogdo-Gegens. Viņš baronu Ungernu iecēla hana statusā un viņa vadībā līdz 2. aprīlim tika ieņemta visa Ārējā Mongolija. Barona Ungerna plānos ietilpa Mongoļu impērijas atjaunošana, tādēļ viņš 21. maijā nolēma iebrukt padomju Tālo Austrumu republikas kontrolētajā Burjatijas daļā, bet augustā tika sakauts un atkapās uz Mongoliju. Tur viņu 20. augustā sagūstīja viņam neuzticīgās mongoļu karaspēka vienības un izdeva Padomju Krievijai.

1921. gada 15. septembrī pēc Ļeņina telefoniska rīkojuma kādā Novonikolajevskas vasaras teātrī notika tiesas paraugprocess pret baronu Ungernu, kuru apvainoja "Centrālāzijas valsts" plānošanā Japānas interesēs, Romanovu dinastijas atjaunošanas plānošanā un terorismā. Ungernam tika piespriests nāvessods, un tajā pašā dienā viņš tika sodīts ar nāvi nošaujot. Mongolijas lamaistu klosteros notika viņam veltīti aizlūgumi. Tibetas 13. Dalailama esot pasludinājis baronu Ungernu par Mahākalas inkarnāciju.[6]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Berndt Krauthoff: Ich befehle! Kampf und Tragödie des Barons Ungern-Sternberg. Carl Schünemann, Bremen 1938
  • Nick Middleton: The Bloody Baron: Wicked Dictator Of The East. Short Books, London 2001, ISBN 1-904095-87-9
  • Легендарный барон. Неизвестные страницы Гражданской войны. (Кузьмин С. Л. сост.). — М.: изд. научных изданий КМК, 2005,

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vladimir Pozner: Der Weiße Baron. Verlag Volk und Welt Berlin (DDR), Berlin 1966 (vāciski)
  2. Nick Middleton: The Bloody Baron: Wicked Dictator Of The East. Short Books, London 2001, ISBN 1-904095-87-9 (angliski)
  3. Palmer, James. The Bloody White Baron. London 2008: Faber and Faber. ISBN 0-571-23023-7
  4. Madara Cālēna. Noziegumi un sods. Diena, 2009. gada 17. februāris
  5. Кузьмин С. Л. История барона Унгерна. Опыт реконструкции. — М.: изд. научных изданий КМК, 2011.
  6. Kārlis Tenisons.www.e-mistika.lv 07.05.2007.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]