Senā Roma

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Romieši)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Romas pakļautās teritorijas.
ģerbonis
Ģerbonis
Location of Senā popa

Senā Roma bija civilizācija, kura 10. gadsimtā p.m.ē. izveidojās no mazas lauksaimnieku kopienas Apenīnu pussalā. Tās posmu var iedalīt trīs daļās: Romas karaļvalsts, Romas Republikas un Romas impērijas laikos.

Romas senākā vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas dienvidrietumos Vidusjūrā iestiepjas šaurā, garā Apenīnu pussala, kas pēc formas atgādina milzīgu zābaku. Pussalā atrodas mūsdienu valsts Itālija. No Balkānu pussalas to šķir Adrijas jūra, bet dienvidu un rietumu krastus apskalo Tirēnu jūra, kurā atrodas trīs lielas salas — Sicīlija, Sardīnija un Korsika. Itālijas ziemeļdaļu no citām Eiropas zemēm norobežo Alpu kalni, bet gareniski visai pussalai no ziemeļiem uz dienvidiem stiepjas Apenīnu kalni. Ielejās plūst ūdeņiem bagātas upes. Senajā Itālijā klimats bija mitrāks un vēsāks nekā Senajā Grieķijā. Seni nostāsti vēsta, ka nosaukumu Itālija zemei devuši grieķu kuģinieki.

Itālijas senākie iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apenīnu pussala bijusi apdzīvota jau senajā akmens laikmetā. 3. gadu tūkstotī p.m.ē. šeit sāka attīstīties lopkopība, bet 2. gadu tūkstotī p.m.ē, apgūstot bronzas ieguves prasmi, iedzīvotāji aizvien vairāk sāka nodarboties ar zemkopību.

Par senākajiem Itālijas iedzīvotājiem nav drošu ziņu, bet ir zināms, ka 2. gadu tūkstotī p.m.ē šeit dzīvojušas vairākas savstarpēji radniecīgas ciltis, kuras tiek kopīgi sauktas par italikiem. Lielākā nozīme turpmākajā vēstures gaitā bija divām no šīm ciltīm - latīņiem un sabīņiem, kuras apdzīvoja Vidusitāliju.

Jau 2. gadu tūkstotī p.m.ē Itālijas dienvidos sāka apmesties grieķu kolonisti, bet no 8. līdz 6. gs. p.m.ē grieķu kolonijas aizņēma jau visu Dienviditālijas piekrasti, kā arī Sicīlijas salu.

Ap to laiku, kad Apenīnu pussalas dienvidos veidojās un nostiprinājās grieķu kolonijas, tās vidusdaļā ienāca etruski. Etruski bija samērā attīstīta tauta, kurai bija sava rakstība. Etrusku alfabēts bija līdzīgs grieķu alfabētam, tomēr viņu atstātie rakstu pieminekļi vēl līdz šim nav izlasīti, jo nav zināmi viņu valodas pamati.

1. gadu tūkstoša vidū Itālijā ienāca ķeltu, jeb gallu ciltis. Galli šajā laikā sāka apmesties arī tagadējās Francijas teritorijā. 1. gadu tūkstoša p.m.ē vidū Itālijas iedzīvotāju sastāvs bija dažāds. Ziemeļrietumos dzīvoja ligūri, kuri it kā esot bijuši Apenīnu pussalas senākie iemītnieki. Vidusitālijā atradās etrusku novads — Etrūrija, kā arī italiku cilšu apdzīvotie novadi. Vienā no italiku novadiem — Latijā, kas atradās Tibras upes lejtecē, dzīvoja latīņu cilts, kas lika pamatus vēlākajai Romas lielvalstij. Itālijas dienvidos atradās grieķu kolonijas.

Leģendas par Romas nodibināšanu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Senās Romas pirmsākumiem ir saglabājušās tikai teikas un nostāsi, ko vēlākajos laikos pierakstījuši rakstnieki. Teikas vēsta, ka pēc Trojas izpostīšanas, daļa trojiešu karavadoņi Eneja vadībā atstājuši dzimteni un devušies tālajā ceļā uz Itāliju, kur pirms daudzām paaudzēm dzīvojuši viņu senči. Enejs ar saviem pavadoņiem ieradies Latijā, kur viņus draudzīgi uzņēmis vietējais valdnieks Latīns. Enejs apprecējis Latīna meitu Lavīnu, tādēļ trojiešiem bijis jākaro ar latīņu kaimiņu ciltīm, kuru vadoņi arī bija cerējuši apprecēt Latijas valdnieka meitu. Cīņā trojieši uzvarējuši, un pēc Latīna nāves Enejs kļuvis par Latijas valdnieku. Eneja dēls Askanijs Jūls nodibinājis pilsētu Albalongu, kura kļuvusi par Latijas galvaspilsētu. Četrpadsmit paaudzes Eneja pēcteči valdījuši Albalongā. Četrpadsmito valdnieku Numitoru padzinis viņa brālis Amūlijs. Kad Numitora meitai Rejai Silvijai piedzimuši dēli — dvīnīši, kuru tēvs bijis pats kara dievs, Amūlijs licis tos iesviest Tibras upē. Dvīņu brāļus — Romulu un Remu — no nāves izglābusi vilku māte, kas viņus izvilkusi no ūdens un pabarojusi. Zēnus atradis kāds gans, kurš viņus izaudzinājis. Brāļi izauguši un uzzinājuši, kas ir viņu vecāki, padzinuši ļauno Amūliju un atdevuši varu īstajam valdniekam — vectēvam Numitoram. Brāļi kopā ar saviem kaujas biedriem sākuši celt pilsētu Palatīna pakalnā, kas atradās Tibras lejtecē, 25. kilometrus no jūras. Reiz brāļi saķildojušies un ķērušies pie ieročiem. Rems cīņā kritis, un Romuls palicis par vienīgo jaunās pilsētas valdnieku. Viņa vārdā šī pilsēta nosaukta par Romu. Tas esot noticis 753. gadā p.m.ē. Šis gads arī vēl tagad tiek uzskatīts par Romas dibināšanas gadu.

Romas valsts pirmsākumi, Valdnieku laikmets.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, tagadējās Romas teritorijā atradušies vairāki pakalni, kuri bijuši apbūvēti jau 1.gadu tūkstotī p.m.ē. Šeit blakus, viena otrai, dzīvojušas dzimtas, kuras bijušas no dažādām ciltīm — gan latīņu, gan sabīņu. Pirmsākumā kā vieni, tā otri bijuši lopkopji — gani, bet ar laiku sākuši apgūt ielejas starp pakalniem un nodarboties ar zemkopību. Laika gaitā apmetnes paplašinājušās, saplūdušas kopā un izveidojusies viena liela, kopīga apmetne ar nocietinājumu vaļņiem. Tā sākusi veidoties Romas pilsēta.
Var uzskatīt, ka Romā pirmsākumā valdījuši gan latīņi, gan arī sabīņi, bet tad Romu pakļāvuši etruski un par tās valdnieku kļuvis kāds Etrūrijas karavadonis Tarkvīnijs. Tarkvīnija Senā valdīšanas laikā Romā izvērsusies plaša celtniecība: nobruģēts pilsētas laukums, ierīkota kanalizācija. Tarkvīnijs ticis nogalināts. Viņa dēls Servijs Tullijs turpinājis uzsāktos celtniecības darbus — uzbūvējis spēcīgu aizsargmūri, kā arī veicis vairākas izmaiņas valsts pārvaldē un izveidojis spēcīgu karaspēku. Pēc leģendas pēdējais valdnieks Senajā Romā bijis etrusks Tarkvīnijs Lepnais. Viņa lielās nežēlības dēļ tauta sacēlās un izraidīja viņu no Romas 510. gadā p.m.ē. Pēc tam tika nodibināta republika.

Romas republika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts un sabiedriskā iekārta Romas republikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gajs Marijs, romiešu karavadonis un politiķis, kurš veica dramatiskas reformas Senās Romas militārajā jomā.

Roma bija aristokrātu republika, bet Atēnasdemokrātu republika.
Augstākā valsts vara piederēja senātam. Par senāta locekļiem — senatoriem — varēja kļūt tikai patricieši. Tautas sapulces nekādus valsts pārvaldes jautājumus neapsprieda, tikai pieņēma vai noraidīja senāta ierosinājumus. Tiešo valsts pārvaldīšanu veica divi konsuli, kurus tautas sapulcē ievēlēja uz vienu gadu. Kara laikā konsuli komandēja karaspēku. Konsulus pastāvīgi pavadīja 12 liktori. Liktoru pienākums bija apsargāt konsulus un izpildīt sodus. Liktoriem bija īpaša amata zīme — rīkšu saišķis ar tajā iespraustu cirvi. Tas nozīmēja, ka konsuli varēja piespriest arī nāvessodu.
Ja Romas valstij draudēja sevišķas briesmas, senāts visu varu nodeva vienam cilvēkam — diktatoram — personai ar neierobežotu varu. Diktatoru iecēla uz 6 mēnešiem. Pēc tam viņa vara beidzās. Romas republikā bija liels skaits dažādu valsts darbinieku. Visām amatpersonām bija jāveic savs darbs bez atalgojuma — tas skaitījās goda pienākums...

Itālijas iekarošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugot iedzīvotāju skaitam, aizvien biežāk izcēlās pilsētu savstarpējie kari.
Kad romieši padzina savu valdnieku — etrusku Tarkvīniju Lepno, etrusku pilsētas Klūzijas valdnieks centās to ieņemt, lai atjaunotu etrusku varu. Romai palīgā devās citas latīņu pilsētas, un etrusku karaspēks tika sakauts. Drīz pēc tam Roma sāka karu ar saviem bijušajiem sabiedrotajiem. Viss 5. gs. p.m.ē pagāja Romas cīņās gan ar etruskiem, gan arī ar kaimiņu latīņu ciltīm. Cīņās Roma pakāpeniski pakļāva savai virskundzībai vienu Latijas pilsētu pēc otras.
4. gs. p.m.ē beigās Romai uzbruka spēcīgs ienaidnieks — gallu ciltis, kuras jau 5. gs. p.m.ē bija ienākušas Ziemeļitālijā. 390. gadā p.m.ē galliem izdevās ieņemt Romas pilsētu un to nodedzināt. Neieņemts palicis tikai stipri nocietinātais, gandrīz nepieejamais Kapitolija pakalns
Galli no sagrautās Romas pilsētas aizgājuši. Iespējams, ka romieši tiem samaksājuši izpirkšanas maksu - zeltā. Pēc gallu aiziešanas pilsētu vajadzēja no jauna nocietināt. Tomēr no jauna pastāvēja draudi, ka galli no jauna var iebrukt Latijā, tādēļ latīņi paši sāka apvienoties ar Romu. 4. gs. vidū latīņu apvienībai sāka pievienoties arī citas Vidusitālijas ciltis. Romas ietekme pastiprinājās aizvien vairāk.
Latijas novadam blakus, Itālijas rietumu piekrastē atradās auglīgais Kampānijas novads. Kampāniju tiecās iekarot Apenīnu kalnu iemītnieki samnīti. 343. gadā p.m.ē samnīti iebruka Kampānijā un aplenca tās galveno pilsētu Kapuju. Romieši devās palīdzēt un karš beidzās ar Romas uzvaru.
Pēc uzvaras pār samnītiem Romai no jauna nācās karot ar galliem. Arī šajās cīņās romieši guva uzvaru. Tagad jau gandrīz visa Vidusitālija un Ziemeļitālija atradās Romas ietekmē. Gan tās ciltis, kuras labprātīgi pievienojās Romai, gan arī ar varu pakļautās kļuva par Romas sabiedrotajiem.

Pūniešu kari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

264. gadā p.m.ē savā starpā sāka cīnīties divas grieķu polisas SicīlijāMesīna un Sirakūzas. Cīņā Sirakūzām palīdzēja Kartāga, bet Mesīna savukārt aicināja palīgā Romu. Romieši pieveica kartāgiešus, kā arī Sirakūzu karaspēku. Sirakūzu valdnieks Hierons bija spiests noslēgt ar Romu miera līgumu.

Pirmā pūniešu kara laikā (264—241. g. p.m.ē) Roma zaudēja savu karafloti un to atkal atjaunoja 256. gadā p.m.ē. Romiešu karaspēks aplenca Kartāgu un Roma, pārliecināta par uzvaru, noraidīja kartāgiešu piedāvājumu noslēgt mieru. Veiksme uzsmaidīja kartāgiešiem un Roma cieta lielus zaudējumus. 241. gadā p.m.ē romieši guva ievērojamu pārsvaru un Kartāga zaudēja savas kolonijas ne tikai Sicīlijā, bet arī Sardīnijas un Korsikas salās. Roma savukārt ieguva īpašumus ārpus Itālijas robežām.
Otrais pūniešu karš (218—201. g. p.m.ē) Kartāga nespēja samierināties ar ietekmes zaudējumu Vidusjūrā un sāka sagatavoties jaunam karam pret Romu. Viens no ietekmīgākajiem Kartāgas karavadoņiem — Hamilkārs Barka — iecerēja vispirms nostiprināt Kartāgas varu Spānijā un tad kopīgi ar šajā zemē dzīvojušajām ciltīm doties karagājienā pret Romu pa sauszemi, iebrūkot Itālijā no ziemeļiem.
273. gadā p.m.ē Hamilkārs dēvās uz Spāniju. Sākumā spāņu ciltis drosmīgi pretojās kartāgiešiem. Cīņas turpinājās kādus desmit gadus un kartāgieši pakļāva lielāko daļu no tagadējās Spānijas. Tur Hamilkārs nodibināja nocietinātu pilsētu — Jauno Kartāgu, kura kalpoja kartāgiešiem par atbalsta punktu.
Dažus gadus pēc Hamilkāra Barkas nāves par Kartāgas karaspēka pavēlnieku tika iecelts viņa dēls Hannibals. 218. gadā p.m.ē Hannibals ar milzīgu karaspēku devās gar tagadējās Francijas dienvidpiekrasti uz Alpu kalniem, lai paveiktu sava tēva iecerēto uzbrukumu romiešiem Ziemeļitālijā. Pārejot Alpus, Hannibala karaspēkam bija jāpārvar milzīgas grūtības. Bija jau rudens sākums. Kalnos sāka snigt sniegs, klintis apledoja. Simtiem pajūgu, zirgu, vēršu un cilvēku slīdēja, iegāzās aizās. Nonākot Ziemeļitālijas līdzenumos Hannibalam bija palikusi mazāk kā puse no sākotnējā karaspēka. Tas neatturēja Kartāgas karavadoni uzsākt cīņu ar romiešu vienībām un sakaut tās. Visās kaujās Hannibals sevi parādīja kā izcilu karavadoni, kurš prata izmantot jebkuru pretinieka pieļauto kļūdu.

Hannibala uzvaras un zaudējumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pēc pirmajiem kartāgiešu panākumiem tiem piebiedrojās Ziemeļitālijas galli. Hannibala karaspēku papildināja vairāki desmiti tūkstoši karotāju. 217. gadā p.m.ē pie Trasimēnas ezera Hannibala karotāji izcīnija vienu no lielākajām kaujām un satrieca Romas konsula Gaja Flamīnija vadīto armiju. Pēc kaujas kartāgieši devās tālāk uz Dienviditāliju.
216. gadā p.m.ē pie Kannu ciema notika karš, kur Hannibals pilnīgi iznīcināja Romas karaspēku, kuru vadīja konsuli Gajs Terencijs Varrons un Lūcijs Emīlijs Pauls.
Pēc Kannu kaujas aizvien vairāk sabiedroto atteicās no Romas un pievienojās kartāgiešiem. Savienību ar Kartāgu noslēdza arī Sirakūzas. Tai pievienojās spēcīgā Kapujas pilsēta Dienviditālijā. Tāpat arī Maķedonijas valdnieks meklēja savienību ar Kartāgu - viņš cerēja pēc Romas sakāves kopā ar kartāgiešiem pakļaut Grieķiju. Tomēr romieši nezaudēja drosmi. Visgrūtākajā brīdī viņi spēja savākt visus spēkus, lai aizstāvētu Romu. Karadienestā stājās visi, kas vien spēja nest ieročus. Apbruņoti tika arī daudzi tūkstoši vergi, kuriem par cīņu Romas labā tika apsolīta brīvība un Romas pilsoņu tiesības. Savukārt Hannibala stāvoklis kļuva aizvien grūtāks.
Romieši saprata, ka Hannibalu varēs uzvarēt tikai tad, kad viņam nebūs vairs nekādas iespējas saņemt no Kartāgas palīdzību,tādēļ vispirms vajadzēja atņemt kartāgiešiem Sicīlijas salu. 212. gadā p.m.ē Romas karaspēks konsula Marcella vadībā Sirakūzas ieņēma un drīz pēc tam arī Sicīliju. Sirakūzu ieņemšanas laikā, gāja bojā tā laika ievērojamākais grieķu zinātnieks Arhimēds.

Kartāgas iznīcināšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc uzvaras pār Kartāgu Roma kļuva par galveno noteicēju Vidusjūras tirdzniecības ceļos, tomēr nebija vienīgā valdniece. Vidusjūras austrumu daļā liela ietekme bija Maķedonijas, kā arī tās iespaidā esošajām — Grieķijai, Ēģiptei un Sīrijai. Romieši pārmeta Maķedonijas valdniekam to, ka viņš bija sabiedrojies ar kartāgiešiem 200. gadā p.m.ē. Romas karaspēks ieradās Grieķijas piekrastē un sāka virzīties uz Maķedoniju. Grieķu polisas atbalstīja Romu, jo tā solīja grieķiem neatkarību. Romieši ieņēma un sagrāva Grieķijas tirdzniecības pilsētu Korintu. Grieķu un maķedoniešu pretošanās tika salauzta. Maķedonija kļuva par Romas provinci,bet Grieķu polisās vara tika nodota Romai uzticamiem un paklausīgiem aristrokrātiem. Tūkstošiem grieķu tika aizvesti uz Romu verdzībā.

Saimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romiešu saimniecībā lielos apmēros tika izmantots vergu darbs. Vergs bija vērtība, ko pirka par naudu, tāpēc bija svarīgi, lai viņi strādātu pēc iespējas labāk un ilgāk.

Nežēlīgā attieksme pret vergiem izraisīja vergu sacelšanos un lielākā vergu sacelšanās bija Spartaka vadībā.

Dominējošā nozare bija lauksaimniecība, taču labības audzēšana nedeva cerētos panākumus, tāpēc veidoja citas nozares — vīnkopību, olīvu audzēšanu un sakņu kopību. Veidojās pārstrādes uzņēmumi, kur gatavoja vīnu un eļļu. Sākās strauja lielu saimniecību veidošanās, kuru rezultātā izputēja vidējās un sīkās zemnieku saimniecības. Zemnieku nonākšana nabadzībā un izputēšana radīja problēmas armijas komplektēšanā un visnabadzīgāko cilvēku pabarošanā. Tas radīja spriedzi sabiedrībā, tāpēc bija jāveic pārmaiņas, lai stabilizētu situāciju. Tika izdotas brāļu Grakhu reformas, pēc kurām bija jāierobežo zemes platības lielajās saimniecībās.
Trešais pūniešu karš 149—146. g. p.m.ē. Romiešu cīņas par grieķu un maķedoniešu pilnīgu pakļaušanu ilga gandrīz pusgadsimtu. Šajā laikā Kartāga bija no jauna atguvusi spēkus, kļuvusi bagāta pilsēta. Roma nevarēja pieļaut, ka tās senie ienaidnieki atkal varētu to apdraudēt, tādēļ senāts pieņēma lēmumu par Kartāgas iznīcināšanu. 149. gadā p.m.ē Romas karaspēks aplenca Kartāgu un cerēja uz vieglu uzvaru, tomēr kartāgieši varonīgi aizstāvējās. Tikai pēc trim gadiem, kad pilsētai aplenkuma dēļ nevarēja piegādāt pārtiku, sākās bads un slimības, romiešiem izdevās ielauzties pilsētā. Cīņa bija nežēlīga, kura ilga 6 dienas. Kartāga tika sagrauta,visi dzīvi palikušie iedzīvotāji pārdoti verdzībā. Par zīmi, ka šajā vietā nekad vairs nedrīkstēs būt pilsēta, pāri tās drupām pārbrauca ar arklu. Viss Kartāgai līdz šim piederošais apgabals tika pasludināts par Romas īpašumu - Āfrikas provinci.

Sabiedrība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patricieši — dižciltīgie romieši; plebeji — romiešu tauta, kuras sastāvs bija neviendabīgs; nobiļi — politiskā elite, kas bija cēlusies no plebejiem; jātnieki — tirgotāji un amatnieki, un naudas aizdevēji; ploretārieši — visnabadzīgākie Romas iedzīvotāji; Klienti — sociāli nenodrošinātie romieši, kas atradās aizbildniecībā.

Reliģija un kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja daudzdievība un iepazīstot grieķu kultūru romieši savus dievus sāka pielīdzināt grieķu dieviem. Pārņēma arī grieķu mitoloģiju. No Grieķijas pārņēma arī literatūru, mākslu un izglītību. Grieķu un romiešu kultūras saplūda kopā un veidoja grieķu—romiešu kultūru. Lielu nozīmi veltīja arhitektūrai, ceļu būvei.

Akvedukts — kanāli un tilta veida būves, kas pievadīja ūdeni. termas — pirtis.

Laulība un ģimene[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas stāsta agrā periodā skaitījās par mērķi un pilsoņa dzīves galveno būtību — personīgās mājas un bērnu esamība, pie tam ģimenes attiecības nevis pakļāvās likumam, bet gan regulējās ar tradīcijam.

Sieviešu stāvoklis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sieviete atradās vīrieša pakārtojumā, tāpēc ka viņa, pēc Teodora Momzena vārdiem, «piederēja tikai ģimenei un neeksistēja kopienai» Bagātās ģimenēs sievietei bija godpilns stāvoklis, viņa nodarbojās ar saimniecības pārvaldi. Atšķirībā no grieķietēm, romietes varēja brīvi piedalīties sabiedrības dzīvē, turklāt, neskatoties uz to, ka ar virsvaldību dzimtā bija apveltīts tēvs, sievietes bija aizsargātas no viņa patvaļas.

Senču kults[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romieši lepojas par to, ka viņi dzīvo Romā. Lai parādītu, ka viņi ir Romas pamatiedzīvotāji, viņi turēja savu senču statujas.

Romas republikas posms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas republiku nevar saukt par demokrātisku valsti, kā tas bija Atēnās. Vara bija bagāto patriciešu rokās un viņi veidoja Senātu (300 vīru), kur sprieda valstiskus lēmumus. Vienkāršai tautai, jeb plebejiem nebija tiesības iejaukties valsts pārvaldē un ieņemt amatus. Tā rezultātā sākās pilsoņu kari. Lai tos izbeigtu Senāts bija spiests izdot 12 tabulu likumus, ar kuriem plebejiem tika atcelta parādu verdzība un viņi ieguva tiesības ieņemt vietu Senātā.

Pūniešu kari — Roma — Kartāga Ziemeļafrikā. Kara rezultātā Roma ieguva pilnīgu kontroli Vidusjūrā un Ziemeļāfrikā.

Romas republikas norieta cēloņi Tautas sapulce vairs netika sasaukta; bezdarba palielināšanās; pārmaiņas nobilitātē, kas veicināja sabiedrības noslāņošanos un pagrimumu; jauna veida armijas radīšana ar jaunu karavadoņa statusu.

Romas republikas pastāvēšanas beigās notiek lieli pilsoņu kari, kas iznīcināja republiku un izveidojās Romas Impērija.

Valoda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiālā valoda bija latīņu.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Seno laiku vēsture ZVAIGZNE ABC
  • Ambote A. Senā Roma Zvaigzne ABC, Rīga, 1999