Rumānijas karaliste

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Regatul României
Rumānijas karaliste
Flag of the United Principalities of Romania (1862 - 1866).svg
 
Flag of the Moldavian Democratic Republic.svg
 
Flag of Austria-Hungary (1869-1918).svg
1881 – 1947 Flag of Romania (January-March 1948).svg
 
Flag of the Soviet Union (1923-1955).svg
 
Flag of Moldavian SSR.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Nekas bez Dieva
Himna
Lai dzīvo Karalis
Pārvaldes centrs Bukareste
Valoda(s) Rumāņu
Reliģija Pareizticība
Valdība Monarhija
Karalis
 - 1881 - 1914 Karols I
 - 1927-1930/1940-1947 Mihajs I
Likumdevējs Parlaments
 - Upper house Senāts
 - Lower house Pārstāvju palāta
Vēsturiskais laikmets 19 - 20. g.s.
 - Dibināta 1881
 - Likvidēta 1947
Iedzīvotāju skaits
 - 1915.g. 7 900 000 
 - 1919. g. 14 700 000 
 - 1939. g. 20 000 000 
Nauda Leja
Greater Romania.svg
Romania1941.png

Rumānijas karaliste, monarhija, kas tagadējās Rumānijas teritorijā, kas pastāvēja no 1881. gada 13. marta līdz 1947. gada 30. decembrim. Valsts iekārtu noteica 1866, 1923 un 1938. gados pieņemtās konstitūcijas. Karalistes vēsture iedalāma divos posmos - Vecā karaliste (teritorija - 138 000 km2), un starp abiem pasaules kariem pastāvējusī Lielā Rumānija (teritorija - 295 049 km2), kad 1918. gadā Vecās karalistes teritorijai pievienojās Transilvānija, Austrumu Moldāvija (Besarābija) un Bukovina. Besarābiju un Bukovinu 1940. gadā okupēja PSRS, daļu Transilvānijas nācās atdot Ungārijai, taču tā tika atgūta pēc Otrā pasaules kara beigām.

Izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1859. līdz 1877. gadam valstiskais veidojums Rumānijas teritorijā attīstījās no Osmaņu impērijas autonomu provinču Moldāvijas un Valahijas savienības vietējās izcelsmes prinča vadībā līdz starptautiski atzītai neatkarīgai karalistei ar Hohencollernu karali.

1859. gadā Aleksandra Joana Kuzas izveidotā Moldāvijas un Valahijas savienība 1862. gada 5 februārī oficiāli izveidoja Rumānijas valsti ar galvaspilsētu Bukaresti. 1866. gadā Kuza bija spiests atkāpties no varas un par Rumānijas princi tika uzaicināts kļūt vācu Hohencollernu dinastijas pārstāvis. Šādu izvēli diktēja topošās valsts interese iegūt Prūsiju (Vāciju) kā sabiedroto un aizstāvi. Paralēli, 19. gs Balkānos jaunveidoto valstu karaļus jau tadicionāli izvēlējās no kādas Rietumeiropas dinastijas.

Pēc 1877. gada Rumānijas-Krievijas-Turcijas kara Berlīnes kongress atzina Rumānijas neatkarību. 1878. gadā Rumānijai pievienoja Dobrudžas teritoriju, taču vienlaikus, tā bija spiesta atdot dienvidu Besarābiju Krievijas impērijai.

1881. gadā Karols I tika kronēts par pirmo karali.

Ekspansija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunā karaliste, iespiesta starp Osmaņu, Austroungārijas un Krievijas impērijām skatījās uz Franciju kā savu radniecīgo romāņu kultūras centru.

1913. gada jūnijā Rumānija iesaistījās Otrajā Balkānu karā pret Bulgāriju. 330 tūkstoši rumāņu kareivju iebruka Bulgārijā, ieņēma dienvidu Dobrudžu un apdraudēja Sofiju. Karam noslēdzoties Rumānija paturēja sen kāroto dienvidu Dobrudžu.

1916. gada 27. augustā Rumānija Antantes pusē iesaistījās Pirmajā pasaules karā jo vēlējās iegūt Austroungārijas kontrolēto Transilvāniju, taču to ātri sagrāva un okupēja Austroungārijas, Vācijas, Osmaņu un Bulgārijas karaspēks. 1916. gada beigās, pēc tam kad 6. decembrī Bukaresti ieņēma vāciešu komandētie spēki, rumāņu un sabiedroto krievu karaspēks kontrolēja tikai Moldāviju. Fronte sabruka pēc boļševiku apvērsuma Krievijā, un Rumānija 1917. gada 9. decembrī parakstīja pamieru.

Lielā Rumānija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī rumāņu karaspēkam nebija nekādu spožu panākumu, valsts bija izvēlējusies būt kara uzvarētāju pusē, tāpēc ar 1919. gada Senžermēnas un 1920. Trianonas miera līgumiem tai tika atļauts paturēt vairākas teritorijas ko tā bija ieguvusi, kad tajās dzīvojošie etniskie rumāņi izvēlējās pievienoties Rumānijai.

1918. gada 9. aprīlī Besarābijā trīs mēnešus pastāvējusī Moldāvijas Demokrātiskā republika izlemj pievienoties Rumānijai.

1918. gada novembrī, sabrūkot Austroungārijai, rumāņu karaspēks ieņem Transilvāniju un citas rumāņu teritorijas, kas gadsimtiem ilgi bija Ungārijas pakļautībā. Vienlaikus, Bukovinas Kongress nobalso par pievienošanos Rumānijai.

Nestabilā iekšpolitiskā sistēma noved pie karaļa Karola II diktatūras izveidošanas 1938. gada sākumā. 1940. gada 5. septembrī izveidojas Antonesku diktatūra, kas pastāv līdz 1944. gada 23. augustam.

1947. gada 30. decembrī padomju okupācijas spēku un komunistu valības spiediena dēļ karalis Mihajs I atteicās no troņa, devās trimdā un Rumānijā sākās komunistu valdīšanas posms.

Rumānijas karaļi 1866.-1947.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rumānijas robežu izmaiņas

Karaļa precīzais tituls nebija "Rumānijas karalis" (rumāņu: Regele României), bet "Rumāņu karalis" (rumāņu: Regele Românilor).