Sēļu valoda

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Augšzemnieku dialekta sēliskās izloksnes (dziļās un nedziļās) parāda asimilētās sēļu valodas izplatību abās Daugavas pusēs.

Sēļu valoda ir izmirusi indoeiropiešu valodu saimes, baltu valodu grupas valoda. Sēļu valodā runāja sēļi, kas līdz 15. gadsimtam apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumus un Lietuvas ziemeļaustrumos.

Viduslaikos (6.—14. gs m.ē.) sēļi bija izplatījušies ne tikai Augšzemē, bet arī līdz Bauskai un Dienvidvidzemei (Daugavas labais krasts). Sēļu dialektam esot bijis ciešs kontakts ar kuršu, zemgaļu un seno latgaļu dialektu Latgalē, Vidzemē un Igaunijā, kur tas saglabājies daudzos igauņu senākajos vārdos. Citi pētnieki atzīmēja, ka aptuveni 19 sēļu dialekta vārdi atrasti sudāvu un ziemeļa sindu dialektā.[1] Sēļu valodas pēdas ir saglabājušās bijušo sēļu apdzīvoto teritoriju izloksnēs un vietvārdos.[2]

13. gadsimtā sēļu apdzīvotās zemes tika iekļautas Livonijas konfederācijas un Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Tiek uzskatīts, ka sēļu valoda izzuda ap 15. gadsimtu.[3] Sēļu valodas pēdas ir saglabājušās bijušo sēļu apdzīvoto teritoriju izloksnēs un vietvārdos.[2]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Augšzemes sēļi (latviski). Atjaunināts: 2013. gada 26. aprīlī.
  2. 2,0 2,1 Piezīmes par “Latvijas vietu vārdiem”. (latviski)
  3. Jānis Stradiņš. Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi (latviski). Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis. Atjaunināts: 2013. gada 26. aprīlī.