Sējas kaņepe

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sējas kaņepe
Cannabis sativa L.
 Cannabis sativa
Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Nodalījums Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda Rosales
Dzimta Ķaņepju dzimta (Cannabaceae)
Ģints Cannabis
Suga Sējas kaņepe (C. sativa)

Sējas kaņepe (Cannabis sativa L.) ir kaņepju dzimtas (Cannabaceae) viengadīgs divmāju augs. Sējas kaņepes ir nozīmīgs kultūraugs, jo no tās iegūst divu veidu produkciju – šķiedru un sēklas. Sējas kaņepju eļļā ir daudz nepiesātināto taukskābju u.c. cilvēka uzturā un medicīnā nozīmīgu vielu. Lai iegūtu kvalitatīvu kaņepju produkciju, liela nozīme ir ģenētiskajam potenciālam, audzēšanas tehnoloģijām un vides apstākļu ietekmei.

Sējas kaņepes ir sens Latvijas kultūraugs, bet 20 gs. vidū to audzēšanu Latvijā aizliedza un vēlāk noteica, ka tās drīkst audzēt tikai ar atļaujām. Mūsdienās sējas kaņepju audzēšana ir atļauta šķiedras un sēklu ieguvei, kā arī dārzkopības mērķiem, taču tās nedrīkst audzēt telpās un segtās platībās (piemēram, siltumnīcās vai zem plēves). Kopš 2008. gada Latvijā vairākās saimniecībās sāka audzēt sējas kaņepes sēklu un šķiedras ieguvei.[1][2]

Auga apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sējas kaņepe

Sējas kaņepes vīrišķos augus sauc par saušņiem. Sievišķos par māteskaņepēm. Sējumos saušņu ir 45 – 47%, bet māteskaņepju 53 – 55%. Saušņi ir tievāki, garāki, mazāk lapoti nekā māteskaņepes. Pēc ziedēšanas saušņi vairs neaug garumā. Saušņi nogatavojas ātrāk nekā māteskaņepes, tāpēc rodas grūtības ražas novākšanā. Ir izveidotas kaņepes, kurām vīrišķie un sievišķie augi nogatavojas vienlaicīgi, kā arī vienmājas kaņepes [3] [4]

Strauji augot un attīstot lielu biomasu, tās nomāc nezāles, tāpēc kaņepes ir labs priekšaugs daudzām kultūrām, piemēram, sakņaugiem. Kaņepēm maz piemēroti priekšaugi ir vasarāji. Vislielākās grūtības sagādā kultūras ieaudzēšana – kaņepēm ir nepieciešama laba augsnes struktūra un ūdens klātbūtne agrīnās attīstības stadijā. Kaņepju audzēšanā svarīga ir šķirnes izvēle. No tās ir atkarīgs ražas lielums un kvalitāte. Kaņepes ir garās nakts (īsās dienas) augs. Eiropā parasti audzē franču izcelsmes kaņepes, kuru kritiskais fotoperiods ir starp 14 un 15,5 stundām. Dienvideiropā selekcionē šķirnes ar garāku fotoperiodu, lai varētu izmantot visu kaņepju potenciālu.

Kaņepēm ir izteikts dzimumdimorfisms. Vīrišķie augi zied agrāk. Kaņepēm novēro atsevišķu īpatņu garuma starpības. Tie nomāc īsākos īpatņus. Reizēm tas noved pie pašizretināšanās.

Lapas kaņepēm ir staraini dalītas. Lielākais daļu skaits 7 – 11. Stumbrs šķautņains, posmots, pie pamatnes ovāls, biezos sējumos tievs, spēj sasniegt četru metru augstumu. Ziedi sakārtoti skarās. Sievišķie ziedi blīvākās ziedkopās. Auglis – riekstiņš. Mazāk attīstīta sakņu sistēma, nekā citiem kultūraugiem.Veģetācijas periods – 150 dienas [5]

Kaņepju augšanas intensitāte ir atšķirīga dažādos augšanas posmos. Visstraujāk tās aug no ziedpumpuru veidošanās līdz ziedēšanas brīdim. Lielākās ražas iegūst mitrās un siltās vasarās (16 – 20 °C). Kaņepēm piemērotas ar trūdvielām un mitrumu bagātas augsnes. Tām ir nepieciešams papildmēslojums. Maksimālu kālija un slāpekļa daudzumu uzņem laikā no ziedpumpuru veidošanās līdz ziedēšanai. Sēklu iegūšanai kaņepes sēj retos sējumos, bet, lai iegūtu augstvērtīgu šķiedru, tās jāsēj cieši, jo tad stumbri ir tievi un nezaroti.

Sējas kaņepes sēklas

Kaņepju sēklas vidēji satur 20 – 25% eļļas. Sējas kaņepju sēklu eļļā ir 90% nepiesātinātās taukskābes [6]

Šķiedra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sējas kaņepes šķiedras

Sējas kaņepju šķiedra ir garāka, rupjāka un stiprāka par linšķiedru. Vīrišķo augu šķiedra ir augstākas kvalitātes nekā sievišķo augu šķiedra. Vīrišķos augus izmanto šķiedras ieguvei, bet sievišķos augus gan šķiedras, gan sēklu ieguvei. Kaņepju šķiedra ir izturīga ilgstošā mitrumā. Lūksnes saturs augā pieaug, palielinoties augu blīvumam sējumā. Biezos sējumos ievērojami pagarinās sklerenhīmas šūnas, veidojot garas šķiedras ar zemu lignīna saturu. Auga posmi attīstās nevienmērīgi, bet sējumam kopumā var noteikt momentu, kurā celulozes saturs šūnapvalkos ir maksimāls, bet vēl nav sākusies pārkoksnēšanās. Tipisks kopējais celulozes daudzums stumbra sausnā ir 60 – 65%, tas nedaudz pieaug kaņepei nobriestot. Celulozes daudzums pieaug līdz augšanas perioda beigām, bet kvalitātes samazināšanās ir saistāma ar pārkoksnēšanos.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaņepes audzē dažādiem mērķiem. No to mizas, serdes, lapām un sēklām iegūst dažādus izejmateriālus vairāku produktu ražošanā [7] Tā ir viena no pasaulē izplatītākajām neēdamajām kultūrām, kuras virszemes daļas nav ēdamas. Kaņepju šķiedru uzskata par vienu no labākajām dabiskajām šķiedrām tekstilrūpniecībā. No tās izgatavo audumus tekstilizstrādājumu pagatavošanai, kā arī izturīgus tehniskos audumus ugunsdzēsības, dzensiksnu gatavošanai. Šķiedras var izmantot arī tauvu, virvju, auklu un diegu pagatavošanai.

No kaņepju sēklām var pagatavot pārtikas produktus: kaņepju sviestu, grūsli, kaņepju pienu un eļļu. No tām iespējams izdalīt fosforu saturošu organisko savienojumu — fitīnu, kuru izmanto medicīnā, mazasinības ārstēšanā, nervu un vielmaiņas slimību gadījumos.

Kaņepju sēklām raksturīgs augsts eļļas saturs. Iegūstot kaņepju eļļu rūpnieciski, tai piemīt stipra īpatnēja garša un smarža, un tai ir zilgani brūna nokrāsa. Tā kā kaņepju eļļa ātri žūst, to izmanto laku, krāsu un mīksto ziepju pagatavošanā. Attīrītu kaņepju eļļu plaši izmanto konservu rūpniecībā un konditorejas izstrādājumu pagatavošanā.

Eļļas rūpniecības blakusprodukts ir kaņepju rauši, kurus izmanto lopbarībā.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par kaņepju dzimteni uzskata Āziju, Himalaju kalnu rajonu. Eiropā kaņepes un linus plaši audzē no 16. – 18. gs. Pēc tam interese par kaņepēm nedaudz zuda, bet pēdējā laikā atkal ir atjaunojusies. Kaņepes spēj augt dažādos agroklimatiskajos apstākļos. Kaņepēm ir lielas pielāgošanās spējas un, salīdzinoši ar citām kultūrām, augsta raža. Savvaļā šī suga sastopama Pievolgā un Rietumsibīrijā [8].

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Grozījums likumā "Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību", likumi.lv. Atjaunots: 2013. gada 15. janvārī.
  2. Kaņepju vilinājums – risks vai peļņa?, la.lv. Atjaunots: 2013. gada 15. janvārī.
  3. Rozenbaums A. (1966) Augkopība. Rīga. Zvaigzne, 483 lpp.
  4. Driķis J. (2004) Augkopība. Jelgava LLU, 264 – 265.
  5. Freimanis P., Holms I., Jurševskis I. (1972) Augkopības praktikums. Rīga. Zvaigzne, 335 lpp.
  6. Callawai J. C. (2004) Hempseed as a nutritional resource: an overview. Euphytica 140: 65 – 72.
  7. Struik P. C., Amaducci S., Bullard M. J., Stutterheim N. C., Venturi G., Cromack H. T. H. (1999) Agronomy of fibre hemp (Cannabis sativa L.) in Europe. Industrial Crops and Products 11 (2000) 107–118.
  8. www.latvijasdaba.lv