Sēklinieks

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Sēklinieki)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vīriešu sēklinieku diagramma

Sēklinieki (latīņu: testiculus) ir vīrišķie dzimumdziedzeri, kuros veidojas vīrišķie dzimumhormoni jeb androgēni (galvenokārt testosterons) un spermatozoīdi. Androgēni izraisa dzimumtieksmi un veicina dzimumorgānu attīstību. Vīriešiem sēklinieki atrodas sēklinieku maisiņā starp dzimumlocekli un anālo atveri. Sēklinieki ir daļa no vīriešu endokrīnās sistēmas.

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēklinieku veidošanos nosaka Y hromosoma, kā rezultātā tiek aktivēta gēnu kaskāde, piemēram, SRY, SOX9 u. c.[1]Sēklinieki attīstās vēdera dobuma mugurējā sienā, bet īsi pirms dzimšanas noslīd sēklinieku maisiņā. 1 — 2% zēnu šis process nav pabeigts (to sauc par kriptorhismu). Tas ir svarīgi, jo temperatūra vēdera dobumā ir augstāka, un, ja šo patoloģiju nenovērš (operatīvā ceļā), tad draud neauglība, jo paaugstinātā temperatūra ietekmē spermatoģenēzi. Vecuma involūcija sēkliniekos novērojama pēc 50 gadu vecuma. Pakāpeniski samazinās spermatoģenēzes intensitāte, bet tomēr arī ļoti lielā vecumā atsevišķos kanāliņos noris spermatoģenēze. Ar vecumu samazinās ari vīrišķo hormonu sekrēcija, kas izraisa atrofiju prostatā un ārējos dzimumorgānos.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēka sēklinieka diagramma: A.) Asinsvadi; B.) Sēklinieka piedēkļa galva; C.) Aiznesošie kanāliņi; D.) Izlocītie kanāliņi; E.) Tunica vaginalis testis parietālā lapiņa; F.) Tunica vaginalis testis viscerālā lapiņa; G.) Tunica vaginalis dobums; H.) Tunica albuginea; I.) Sēklinieka daiviņa; J.) Sēklinieka piedēkļa aste; K.) Sēklinieka piedēkļa ķermenis; L.) Videne; M.) Vas deferens.

Sēklinieks ir ovāls veidojums, kas ir sadalīts vairākās piramīdveida daiviņās. Katrā daiviņā ļoti blīvi sakopoti atrodas sēklinieku izlocītie kanāliņi (ap 50 cm gari). Kanāliņu skaits katrā daiviņā ir 1 — 4. Katrs kanāliņš ir cilpveida struktūra, kas nekad nebeidzas akli. Izlocītajos kanāliņos notiek spermatoģenēze. Kanāliņi turpinās kā aiznesošie, taisnie kanāliņi, kuri tālāk veidos sēklinieka tīklojumu. No tīklojuma iziet 12—18 sēklinieka izvadkanāliņi, kas pāriet sēklinieka piedēkļa vados.[2]

Sēklinieku apvalki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tunica albuginea ir īpaši plāns fibrozs apvalks, kas apņem sēklinieku no priekšpuses, sānos un mugurpusē. Veidojot sabiezinājumu, tā iesniedzas arī sēklinieka pamataudos, veidojot t. s. videni. Caur šejieni no sēklinieka nāk asinsvadi, limfvadi, sēklas izvadi. No videnes tunica albuginea veido saistaudu starpsieniņas, kas iestiepjas sēkliniekos, sadalot to mazās daiviņās (līdz 250). Tunica albuginea iekšējo slāni veido tunica vasculosa. Tajā ir irdenie saistaudi ar lielu asinsvadu skaitu.

Sēkliniekam un tā piedēklim virs tunica albuginea ir 5 apvalki, kas izveidojušies no vēderplēves izspīlējumiem un vēdera sienas elementiem, tiem noslīdot sēklinieka maisiņā embrionālajā periodā:

  • Tunica vaginalis testis — veidojas, sēkliniekiem noslīdot un pavelkot līdzi arī vēderplēvi (peritoneum), ap sēkliniekiem izveidojas 2 kārtas jeb lapiņas. Pirmā ir viscerālā, kas atrodas tieši virs tunica albuginea. Otra ir virs tā un to sauc par parietālo lapiņu. Starp abām lapiņām izveidojies noslēgts spraugveida dobums, kurā ir nedaudz seroza likvora.
  • Fascia spermatica interna- Tā veidojas no fascia transversalis
  • Musculus cremaster cilvēkam parasti ir vāji attīstīts un tas attīstās no m. transversus abdominis
  • Fascia cremasterica veidojas no m. obliquus abdominis externus aponeirozes šķiedrām
  • Fascia spermatica externa veidojas no vēdera virspusējās fascijas.[3]

Sēklinieka izlocītie kanāliņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izlocīties kanāliņi atrodas sēklinieku daiviņās un, notiekot mejozes procesam, veidojas gametas — spermatozoīdi. Kanāliņu siena sastāv no garām, cilindriskām Sertoli šūnām. Starp tām atrodas spermatogēnās šūnas, kas, attīstoties un tālāk diferenciējoties, veido spermatozoīdus. Sertoli šūnas balsta un baro spermatogēnās šūnas. Tās izdala arī proteīnu, kas piesaista testosteronu un uztur kanāliņos to vajadzīgajā līmenī.

Izlocīto sēklas kanāliņu aptverošais slānis ap sieniņu histoloģiski sastāv no:

  • samērā biezas bazālās membrānas,
  • 3-5 slāņiem mioīdo šūnu, kas palīdz izvadīt spermatozoīdus un šķidrumu,
  • 1.tipa kolagēnajām šķiedrām
  • fibroblastiem.

Galvenie šūnu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sertoli šūnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tās ir lielas, cilindriskas šūnas ar trijstūrveida kodolu. Šīs šūnas nedalās pēc pubertātes. Galvenokārt aizņem visu teritoriju ap spermatogēnām šūnām. Tā brīvo un sānu virsmu klāj plazmatiskās membrānas krokas, kur nobriest spermatozoīdi. Starp blakus esošām Sertoli šūnām veidojas slēgjūgles. Bieži šūnās atrod vārpstveidīgus kristaloīdus ieslēgumus, kuru sastāvs un funkcijas nav zināmas, bet pēdējie izmeklējumi rāda, ka tie var būt saistīti ar lipīdu transportu un to izmantošanu Sertoli šūnās.[3]

Sertoli šūnu funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Balsta un trofiskā funkcija dzimumšūnām.
  2. Fagocitārā funkcija — iznīcina defektīvās šūnas, atlieku ķermenīšus
  3. Ražo ar fruktozi bagātu šķidrumu, kas, nonākot kanāliņu dobumā, baro un transportē spermatozoīdus,
  4. Embrioģenēzē sintezē faktoru, kas nomāc Millera vadu attīstību (sievišķo dzimumorgānu attīstību), kā arī cilmes šūnu faktoru.
  5. Sintezē un sekretē androgēnus saistošas olbaltumvielas, kas, piesaistot testosteronu, nodrošina noteiktu tā koncentrāciju kanāliņos. Šo sintēzi veicina folikulu stimulējošais hormons (FSH).
  6. Sintezē inhibīnu, kas regulē adenohipofīzes FSH izdali,[4]
  7. Sintezē plazminogēna aktivatoru (pārvērš plazminogēnu plazmīnā), transferīnu, ceruloplazmīnu[2]
  8. Piedalās hematotestikulārās barjeras izveidē,
  9. Imūnā funkcija — nodrošina spermatoģenēzes šūnu aizsardzību no antigēniem.

Leidiga šūnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starp izlocītiem kanāliņiem atrodas Leidiga šūnas. Tās sintezē un sekretē vīrišķo dzimumhormonu — testosteronu. Testosterons nepieciešams normālai ģenitāliju, prostatas, sēklas pūslīšu attīstībai, kā arī regulē vielmaiņu, uzvedību un spermatozoīdu nobriešanu.

Sēklinieka izlocītā kanāliņa sienas uzbūve. 1. Bazālā membrāna 2. Spermatogoniji 3. Primārais spermatocīts 4. Sekundārais spermatocīts 5. Spermatīda, 6. Nobriedusi spermatīda. 7. Sertoli šūna 8. Slēgjūgle

Leidiga šūnas ir lielas eozinofilas šūnas ar ekscentriski novietotu kodolu un acidofilu citoplazmu. Tās novietojas gar asins kapilāriem. Citoplazma satur tauku pilienus, kas, histoloģiskos preparātus pagatavojot, neiekrāsojas — šūnas ir vizuāli gaišas.Citoplazmā atrodami arī kristāliski ieslēgumi — Reinkes kristāli, kuru funkcija paliek nezināma, bet, iespējams, tie pierāda šūnas spēju ražot proteīnus. Tām ir liels gludais endoplazmatiskais tīkls un Goldži komplekss, kas liecina, ka šūna specializējusies ražot lipīdus.

Luteinizējošais hormons (LH) no adenohipofīzes veicina Leidiga šūnu attīstību.[3][2]

Spermatogēnās šūnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie spermatogēnajām šūnām pieder visas dzimumšūnu attīstības stadijas — spermatogoniji, spermatīdas un spermatozoīdi. Spermatozoīda uzbūve ļauj tam pārvietoties sievietes dzimumceļos un apaugļot olšūnu.

Hematotestikulārā barjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sertoli šūnas ar īpašām slēgjūglēm savienojas savā starpā un veido barjeru, kas nelaiž cauri lielas molekulas.Barjera laiž cauri jonus, aminoskābes, proteīnus u. c. nepieciešamos komponentus, taču nelaiž cauri asins plazmu un limfu. Barjeras būtība ir novērst gametu "atmaskošanu", kas pēc virsmas antigēniem ir atšķirīgas no pārējām organisma šūnām (somatiskajām šūnām), un sava imūnā sistēma tās var uzskatīt par svešām un iznīcināt.

Izšķir 2 nodalījumus, kur atrodas šūnas. Bazālajā nodalījumā atrodas spermatogoniji, bet jau vairāk nobriedušas šūnas nonāk lūmena nodalījumā. Lai spermatocīti tiktu caur šo slēgjūgli, veidojas jauns komplekss — Sertoli šūnu izaugums, kas stiepjas zem jaunizveidota spermatocīta, kustas uz augšu, laužot slēgjūgli.[3][2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Online textbook: "Developmental Biology" 6th ed. By Scott F. Gilbert (2000) published by Sinauer Associates, Inc. of Sunderland (MA).
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Ross M, Pawlina W (2011). Histology: A Text and Atlas (6th ed.). Lippincott Williams & Wilkins. p. 780. ISBN 978-0-7817-7200-6.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Medicīniskā histoloģija. Jurijs Markovs. ISBN 978-9984-716-76-3 Izdevniecība J. T. Group , SIA Gads 2008 Lappuses 212
  4. Skinner M, McLachlan R, Bremner W (1989). "Stimulation of Sertoli cell inhibin secretion by the testicular paracrine factor PModS". Mol Cell Endocrinol 66 (2): 239—49. doi:10.1016/0303-7207(89)90036-1. PMID 2515083