Scuderia Ferrari

Ferrari
Pilns nosaukums	Scuderia Ferrari
Valsts	Itālija
Bāze	Maranello, Itālija
Komandas direktors (-i)	Matia Binoto
Tehniskais direktors (-i)	Enriko Kardile Enriko Gualtjēri
Dibinātājs (-i)	Enco Ferrāri
Piloti	16. Šarls Leklērs 55. Karloss Sainss
Testpiloti	Miks Šūmahers Antonio Džovinaci Roberts Švarcmans
Šasija	F1-75
Dzinējs	Ferrari 066/7
Riepas	Pirelli
Formula 1 statistika
Debija	1950. gada Monako Grand Prix
Pēdējā sacīkste	2022. gada Saūda Arābijas Grand Prix
Aizvadītās sacīkstes	1034 (1031 starti)
Konstruktoru kausi	16 (1961, 1964, 1975, 1976, 1977, 1979, 1982, 1983, 1999, 2000, 2001, 2002, 2003, 2004, 2007, 2008)
Čempiona tituli	15 (1952, 1953, 1956, 1958, 1961, 1964, 1975, 1979, 2000, 2001, 2002, 2003, 2004, 2007)
Uzvaras	238
Pole position¹	231
Ātrākie apļi	255
2021. gada pozīcija	3. (323,5 punkti)
¹ pirmās starta vietas

Scuderia Ferrari ir Formula 1 autosacīkšu komanda. Tā ir vienīgā, kura ir piedalījusies pirmajā F1 sezonā (1950. gadā) un pastāv joprojām. (Šobrīd F1 piedalās arī pirmie F1 čempioni - Alfa Romeo)

Vēsture

Līdz 1950. gadam

Komandu 1929. gadā nodibināja itālis Enco Ferrāri. Komanda sadarbojās ar Alfa Romeo viņu finansiālo grūtību laikā.

Sākums, 1950. gadi

Ferrari debitēja F1 1950. gada Monako Grand Prix. Komandā brauca divi slaveni piloti — Alberto Askari un Luidži Villorezi. Alfa Romeo dominēja pirmajā sezonā un uzvarēja visās sacīkstēs izņemot Indy 500. Askari tomēr spēja ierindoties piektajā vietā kopvērtējumā. Pēc 1951. gada sezonas Alfa Romeo pameta F1, tāpēc par vadošajām komandām kļuva Ferrari un Mercedes. 1952. un 1953. gadā par čempionu kļuva Askari ar Ferrari formulu. Nākamos divus gadus dominēja Huans Manuels Fanhio, taču 1956. gadā viņš nokļuva Ferrari un izcīnīja viņiem titulu. Pēc šīs sezonas viņš komandu pameta. 1958. gadā uzvarēja Ferrari ar Maiku Hotornu priekšgalā, par mata tiesu pārspējot britu Stērlingu Mosu. Tomēr jaunieviesto konstruktoru kausu ieguva Vanwall. Pēc Hotorna nāves komanda pieņēma darbā piecus jaunus pilotus — Toniju Brūksu, Žanu Berā, Filu Hillu, Denu Gērniju un Klifu Alisonu. Viņi brauca komandā 1959. gadā. No šī piecinieka togad konkurētspējīgs bija vienīgi Brūkss, un arī viņš titulu zaudēja Džekam Brebemam.

Pārmaiņas, 1960. gadi

Fils Hills ar Ferrari 1962. gadā

1960. gadā komandai pievienojās vēl daži piloti, bet 1961. gadā titulu izcīnīja Fils Hills. Ferrari izcīnīja pirmo konstruktoru kausu. Cits komandas pilots, Volfgangs fon Tripss, nomira smagā avārijā tā paša gada Itālijas Grand Prix. 1962. un 1963. gadā komanda izcīnīja dažas uzvaras, bet 1964. gadā atkal izcīnīja konstruktoru kausu. Čempiona titulu izcīnīja Ferrari pilots Džons Sertīss. 1967. gadā komandas ilggadējais pilots Lorenco Bandīni nomira pēc avārijas Monako Grand Prix, kur viņa mašīna aizdegās. 1968. gadā Žakijs Ikss izcīnīja uzvaru Francijas Grand Prix un vairākas citas reizes finišēja augstās pozīcijās, taču avārija treniņbraucienos liedza viņam titulu. Pēc sezonas viņš devās uz Brabham. 1969. gadā notika komandas restrukturizācija, tāpēc tai bija vāji rezultāti.

Konstruktoru kausi, 1970. gadi

N. Lauda ar Ferrari 1976. gadā

1970. gadā Ikss atgriezās komandā un uzvarēja trīs sacīkstēs. Tosezon viņš kļuva par vicečempionu. Šī bija pēdējā dekāde komandai salonautomobiļu sacīkstēs. Pēc trim neveiksmīgām sezonām Ferrari ieradās Nikijs Lauda un pēc sezonas izcīnīja gan čempiona titulu, gan konstruktoru kausu. Lauda piedzīvoja ļoti smagu avāriju 1976. gada Vācijas Grand Prix, taču sešās nedēļās atvesļojās no traumām. Pēdējā sacīkstē viņš izstājās spēcīga lietus apstākļos Japānas Grand Prix, jo, kā viņš pats teica, "viņš nevēlas vēlreiz cīnīties ar nāvi". Titulu ieguva Džeimss Hants. Lauda dekādes gaitā izcīnīja vēl vienu titulu.

Neveiksmes, 1980. gadi

G. Bergers ar Ferrari 1988. gadā

1982. gada Sanmarīno Grand Prix komandā tika sarunāts, ka uzvaru izcīna Žils Vilnēvs, bet Didjē Pironi viņu vajadzības gadījumā palaiž priekšā. Pironi pie finiša apsteidza Vilnēvu, tādēļ viņš paziņoja, ka ar Pironi vairs nekad nerunās. Solījums tika izpildīts, jo Vilnēvs nomira smagā avārijā kvalifikācijā nākamajā sacīkstē, mēģinot pārspēt Pironi laiku un līdz tam brīdim ar Pironi tā arī nebija runājis. Pats Pironi piedzīvoja smagu avāriju Hokenheimā un kopš tā laika vairs nekad nepiedalījās F1. Nākamajā gadā komandas jaunie piloti, Renē Arnū un Patriks Tambejs, izcīnīja konstruktoru kausu. 1988. gadā nomira komandas dibinātājs un ilggadējais vadītājs Enco Ferrāri.

Atgriešanās, 1990. gadi

1990. gada sezona iesākās daudzsološi, jo jaunais komandas pilots Alēns Prosts uzvarēja daudzās sacīkstēs, taču pēdējā sacīkstē zaudēja titulu Airtonam Sennam. Turpmākās trīs sezonas komanda neizcīnīja nevienu uzvaru. Prosts pameta komandu, jo salīdzināja Ferrari formulu ar kravas mašīnu. 1994. un 1995. gadā uzvaras izcīnīja Gerhards Bergers un Žans Alezī. 1996. gadā Ferrari nākotne pagriezās par 180 grādiem, jo komandai pievienojās divkārtējais pasaules čempions Mihaels Šūmahers un liela daļa viņa personāla no Benetton. Par otro pilotu kļuva īrs Edijs Irvains, kurš iepriekš bija Jordan komandas pilots. Lai arī pārmaiņas bija lielas, panākumi nenāca uzreiz. Šūmaheram gan izdevās trīs reizes izcīnīt uzvaru savā pirmajā sezonā. 1997. gadā Šūmahers cīnījās ar kanādieti Žaku Vilnēvu par čempiona titulu, taču sezonas pēdējā sacīkstē veica līdzīgu manevru kā trīs gadus iepriekš pret Deimonu Hillu, tikai šoreiz Vilnēvs varēja braukt tālāk un Šūmahers tika diskvalificēts no sezonas kopvērtējuma. Uzvaras un punktus viņš gan paturēja. Nākamajā sezonā Šūmahers atkal cīnījās par savu trešo titulu, taču viņam ceļā nostājās soms Mika Hekinens. 1999. gadā vācietis salauza kāju avārijā, tāpēc par titula pretendentu no Ferrari kļuva Irvains, bet Šūmaheru tikmēr aizvietoja soms Mika Salo. Irvains cīņu par titulu zaudēja pēdējā sacīkstē.

Dominance, 2000. gadi

M. Šūmahers ar Ferrari 2005. gadā

2000. gadā Irvains devās uz Jaguar, kamēr viņa vietu Ferrari ieņēma viņa bijušais komandas biedrs Rubenšs Barikello. Ferrari šajā dekādē piedzīvoja ļoti labus laikus, pirmajā sezonā Šūmahers cīņā par titulu pārspēja Hekinenu, otrajā — Deividu Kulthārdu, bet 2002. gadā komanda dominēja un kopvērtējumā pirmajās divās ailītēs varēja redzēt Ferrari pilotu vārdus. Nākamā sezona iesākās neveiksmīgi, taču pēc daudzām uzvarām M. Šūmahers pārspēja Kimi Raikonenu. 2004. gadā komanda atkal bija ārpus konkurences. 2005. gadā tika aizvadīta neveiksmīga sezona un Ferrari pirmoreiz dekādē zaudēja abās ieskaitēs. 2006. gadā Barikello devās prom no komandas un viņa vietā sāka braukt Felipe Masa. Togad Ferrari atkal iesaistījās cīņā gan par čempionu titulu, gan par konstruktoru kausu, taču sezonas beigās zaudēja. Šūmahers paziņoja par savu aiziešanu no autosporta, bet komanda paziņoja par Kimi Raikonena pievienošanos komandai. 2007. gadā, pēc spiegošanas skandāla, kura rezultātā McLaren komandu diskvalificēja no čempionāta, Ferrari izcīnīja kārtējo konstruktoru kausu. Lai gan divas sacīkstes pirms sezonas beigām tas šķita nereāli, par čempionu kļuva Reikenens.

2008. gadā komandā brauca tie paši piloti. Sākotnēji abi kandidēja uz titulu, tomēr sezonas beigās vairākkārtējas Raikonena neveiksmes ļāva Masam atrauties. Masa bija Ferrari vienīgais kandidāts uz titulu kopš Japānas Grand Prix, kad Reikenens zaudēja matemātiskas izredzes kļūt par čempionu. Masa pēdējā sacīkstē uzvarēja, tomēr ar to nepietika un kopvērtējumā viņš zaudēja par vienu punktu. 2009. gadā komanda pirmajos trijos posmos neizcīnīja ne punkta, kas bija sliktākais komandas starts kopš 1981. gada, kad pirmos punktus Ferrari ieguva ceturtajā sezonas sacīkstē. Bahreinas Grand Prix Reikenens ieguva 3 punktus par finišu 6. vietā. Ungārijas Grand Prix Masa piedzīvoja avāriju, pēc kuras bija spiests izlaist sacīksti, kā arī tika paziņots, ka viņš nepiedalīsies nākamajā. Sākotnēji bija paziņots par Šūmahera atgriešanos, lai savainoto brazīlieti aizvietotu, tomēr kakla traumas dēļ viņš atgriešanos atsauca. Eiropas un Beļģijas Grand Prix šo vietu ieņēma Luka Badoers. Neveiksmīgā snieguma dēļ sākot ar Itālijas Grand Prix Badoeru aizvietoja Džankarlo Fizikella.

2010. gadi

2009. gadā Kimi Reikenens pameta Ferrari. Viņu aizstāja ar Fernando Alonso. 2010. gadā komandā brauca Masa un divkārtējais pasaules čempions Fernando Alonso. Sezonas pirmajā sacīkstē (Bahreinas Grand Prix) Alonso izcīnīja pirmo uzvaru jaunajā komandā. Tomēr pēc septiņām sacīkstēm Ferrari bija trešajā vietā. Pēc 2010 Vācijas Grand Prix Ferrari palika trešajā vietā. 2009. gadā Ferrari paziņoja, ka Masa turpinās braukt kopā ar Fernando Alonso vismaz līdz 2010 gada sezonas beigām.

2011. gadā Alonso atjaunoja savu līgumu ar Ferrari vismaz līdz 2016. gada sezonas beigām. Masa atjaunoja savu līgumu uz vēl vienu sezonu. Masa tika aizstāts ar Kimi Reikenenu 2014. gadā, bet Alonso palika Ferrari komandā. Komanda ierindojās ceturtajā vietā. Reikenens palika Ferrari komandā 2015. gada sezonā, bet Alonso pameta komandu un pārgāja uz McLaren komandu. Viņu aizstāja Sebastiāns Fetels, kurš pameta Red Bull.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Scuderia Ferrari.
• Oficiālā mājaslapa (angliski) (itāliski)^{[novecojusi saite]}
• Ferrari - komandas profils portālā ESPN F1 (angliski)

Atsauces

Sporta tituli
Priekštecis: Cooper	Formula 1 konstruktoru kausa ieguvēji 1961	Pēctecis: BRM
Priekštecis: Lotus	Formula 1 konstruktoru kausa ieguvēji 1964	Pēctecis: Lotus
Priekštecis: McLaren	Formula 1 konstruktoru kausa ieguvēji 1975—1977	Pēctecis: Lotus
Priekštecis: Lotus	Formula 1 konstruktoru kausa ieguvēji 1979	Pēctecis: Williams
Priekštecis: Williams	Formula 1 konstruktoru kausa ieguvēji 1982—1983	Pēctecis: McLaren
Priekštecis: McLaren	Formula 1 konstruktoru kausa ieguvēji 2000—2004	Pēctecis: Renault
Priekštecis: Renault	Formula 1 konstruktoru kausa ieguvēji 2007—2008	Pēctecis: Brawn