SIM karte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
SIM karte

SIM karte (angļu: Subscriber Identity Module) ir viedkarte, ko parasti izmanto GSM mobilo (vai citu mobilo) telefonu operatori, pakalpojumu sniedzēji, kas ir unikāli identificēta.

Tas ļauj pakalpojuma sniedzējam atpazīt pakalpojuma lietotāju un piegādāt tam nepieciešamos pakalpojumus.

SIM karte tiek kodēta un aizsargāta ar vairākām atslēgām. Parasti: PIN1, PIN2, PUK1, PUK2. Katra koda kļūdaina pēc kārtas ievadīšana ir limitēta.

Ievadot kļūdainus kodus pieejai SIM kartes informācijai vairāk reizes, nekā kartē ir atļauti mēģinājumi, tā tiek bloķēta.

SIM karte sastāv ne tikai no datiem, bet faktiski ir minidators, kas salīdzinoši labi aizsargāts.

Formāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilna izmēra SIM (1FF), mini-SIM (2FF), micro-SIM (3FF) un nano-SIM (4FF)

SIM kartes gadu gaitā kļuvušas mazākas, funkcionalitāte ir neatkarīga no formāta. Pilna izmēra SIM kartēm sekoja mini-SIM, micro-SIM un nano-SIM. Tiek izgatavotas arī iekārtās iemontētas SIM kartes.

SIM karšu izmēri
SIM karte Ieviesta Standarts Garums (mm) Platums (mm) Biezums (mm)
Pilna izmēra (FF) 1991 ISO/IEC 7810:2003, ID-1 85.60 53.98 0.76
Mini-SIM (2FF) 1990. gadu beigas ISO/IEC 7810:2003, ID-000 25.00 15.00 0.76
Micro-SIM (3FF) 2003 ETSI TS 102 221 V9.0.0, Mini-UICC 15.00 12.00 0.76
Nano-SIM (4FF) 2012. gada sākums ETSI TS 102 221 V11.0.0 12.30 8.80 0.67
Embedded-SIM JEDEC Design Guide 4.8, SON-8 6.00 5.00 <1.0

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]