Saīds Kutbs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Saīds Kutbs.

Saīds Kutbs (arābu: سيد قطب, dzimis 1906. gada 9. oktobrī, Ēģiptē, miris 1966. gada 29. augustā) bija viens no ietekmīgākajiem ēģiptiešu islāma filozofiem. Kustības Brāļi musulmaņi teorētiķis. Kutba grāmatas Fi zilal al-Qur'an (Korāna paēnī) un Ma'alim fi-l-Tariq (Ceļastabi) tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām mūsdienu islāmā. Viens no Al-Qaeda līderiem Aimans al Zavahiri nosaucis Kutbu par savu garīgo skolotāju.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Mušā - mazā ciematiņā Ēģiptes vidienē. No 1929.gada līdz 1933.gadam ieguvis eiropeisku izglītību Kairā. Pēc tam darbojies kā publicists un stāstu rakstnieks. 1939.gadā sāka strādāt par ierēdni Ēģiptes Izglītības ministrijā. No 1948. līdz 1950.gadam studējis ASV, kur ieguvis maģistra grādu Kolorādo Valsts Izglītības koledžā (tagad Ziemeļkolorado Universitāte). Atgriezies no ASV, izvērsa aktīvu propagandu pret (Kutba vārdiem - primitīvo) rietumniecisko sabiedrību.

Kad 1954.gadā izjuka atentāts pret Ēģiptes prezidentu Gamālu Abdelu Nāseru, Saīds Kutbs līdz ar daudziem "Brāļu musulmaņu" organizācijas biedriem tika ieslodzīts. Cietumā Kutbs sarakstīja abus savus visslavenākos darbus - Fi zilal al-Qur'an (Korāna paēnī) - Korāna komentārus, un Ma'alim fi-l-Tariq (Ceļastabi) - politiskā islāma programmu.

1964.gada beigās Kutbs no cietuma tika atbrīvots. 1965.gada augustā Kutbu arestēja par valsts varas gāšanas mēģinājumu. Tiesā apsūdzība bieži balstījās uz paša Kutba grāmatu Ceļastabi, kurā paustās idejas viņš tiesā apstiprināja. Tiesa Kutbam un vēl sešiem prāvas dalībniekiem piesprieda nāvessodu, kurš tika izpildīts 1965.gada 29.augustā.

Filozofija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Saīdu Maududi un Hasanu al Bannu Kutbs ir viens no islāmisma pamatlicējiem. Tiek uzskatīts, ka Kutba uzskati ir teorētiskā bāze islāma terorismam, arī Al-Qaeda aktivitātēm. Daži pētnieki velk paralēles Kutba nozīmei islāmā ar Ļeņina nozīmi rietumu sociāldemokrātijā.

Kutba mācības pamatideja ir uzskats, ka visa musulmaņu pasaule mūsdienās dzīvo džahīlijā (Jahiliya (الجاهليّة)) - garīgajā stāvoklī pirms islāma rašanās, un islāms ir jāievieš no jauna. No tā izriet, ka visas t.s. musulmaņu valstis ir neleģitīmas un pret tām jācīnās nodibinot kalifātu.