Saeima

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Saeima
11. Saeima
Coat of arms or logo
Tips
Tips Vienkamera
Līderi
Priekšsēdētājs Solvita Āboltiņa, Vienotība
kopš 2010. gada 2. novembra
Struktūra
Locekļi 100
Latvia Saeima composition.svg
Politiskās grupas      Saskaņas centrs (31)
     Reformu partija (16)
     Vienotība (20)
     Nacionālā apvienība (13)
     Zaļo un Zemnieku savienība (13)
Vēlēšanas
Pēdējās vēlēšanas 2011. gada 17. septembris
Sēžu zāle
Saeimas sēžu zāle.jpg
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Mājaslapa
www.saeima.lv
Latvija
Coat of arms of Latvia.svg

Šis raksts ir daļa no sērijas:
Latvijas politika



Latvijas portāls
Lāčplēša skulptūra Saeimas nama nišā

Saeima ir Latvijas Republikas parlaments. Saskaņā ar Satversmes 5. pantu "Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem" jeb deputātiem.[1]

Saeimas darbību regulē Satversme un Saeimas kārtības rullis.[2]

Satversme nosaka — Saeimu ievēl vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, brīvās un proporcionālās vēlēšanās, piešķirot vietas partijām, kuras iegūst vismaz 5% balsu. Vēlēšanas notiek reizi četros gados, oktobra pirmajā sestdienā. Tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu. Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, Saeimas sēdē dodot šādu svinīgu solījumu:

"Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus."[1]

Saeimas darbību vada Saeimas Prezidijs, ko savu pilnvaru laika sākumā ievēlē Saeima. Prezidijs sastāv no pieciem deputātiem — Saeimas priekšsēdētāja, viņa diviem biedriem, sekretāra un sekretāra biedra. 11. Saeimas priekšsēdētāja ir Solvita Āboltiņa.

Tāpat Saeima ievēlē komisijas.

Ne mazāk kā pieci vienas politiskās partijas vai viena nosaukuma deputātu kandidātu saraksta deputāti var izveidot frakciju. Ja kāds deputāts izstājas no frakcijas, viņš nezaudē deputāta mandātu un turpmāk tiek uzskatīts par pie frakcijām nepiederošu deputātu. Atsevišķas frakcijas var apvienoties politiskajos blokos, kuros var iesaistīties arī pie frakcijām nepiederoši deputāti.

Lai noskaidrotu un saskaņotu frakciju un politisko bloku darbību un taktiku Saeimā un komisijās, kā arī izlemtu lietas, ko neregulē Saeimas kārtības rullis, tiek izveidota Frakciju padome. Tās sastāvā ietilpst Saeimas Prezidijs un pa vienam deputātam no katras frakcijas un katra deputātu bloka. Savukārt ne mazāk kā trīs deputāti var izveidot deputātu grupu sadarbībai ar citu valstu parlamentiem vai citu ar deputāta darbību saistītu interešu apmierināšanai.

Saeimas darbs ir organizēts sesijās. Gadā ir trīs kārtējās sesijas: rudens, ziemas un pavasara sesija, bet kārtējo sesiju starplaikā var sasaukt ārkārtas sesiju. Saeimas kārtējās sēdes parasti notiek reizi nedēļā — ceturtdienās. Saeimas sēdes un atbildes uz deputātu jautājumiem tiešraidē pārraida Latvijas Radio, un tās var vērot arī Saeimas interneta mājaslapā. Saeimas kārtības rullī ir noteikts, ka ar ne mazāk kā 2/3 klātesošo deputātu balsu vairākumu Saeima var nolemt noturēt arī aizklātu Saeimas sēdi, bet tas līdz šim vēl nekad nav noticis.

Saeimas darba valoda ir latviešu valoda.

Saeimā kopumā ir aptuveni 400 darbinieku. Saeimas Kancelejas struktūrvienības, Juridiskais birojs, Sabiedrisko attiecību birojs un Starpparlamentu attiecību birojs nodrošina deputātu darbību, rūpējas par Saeimas sēžu dokumentāro un tehnisko nodrošinājumu, kā arī veic citus ar Saeimas funkcijām saistītus darbus. Iegūt uzziņas un konsultācijas par Saeimas darbu un iespēju apmeklēt Saeimas namu ekskursijā, kā arī iesniegt iesniegumus var Saeimas Apmeklētāju un informācijas centrā.

Saeimas funkcijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Likumdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeimai ir vairākas funkcijas, bet tās galvenais uzdevums ir pieņemt likumus. Saeimai likumu projektus var iesniegt Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci Saeimas deputāti un ne mazāk kā 1/10 vēlētāju. Saeimai ir tiesības arī grozīt Satversmi. Aktīvākās un plašākās diskusijas par likumiem notiek tieši Saeimas komisijās, kas sagatavo izskatīšanai lietas, kuras tiek apspriestas Saeimas sēdēs.

Valsts budžeta pieņemšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeima katru gadu pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts izdevumu un ienākumu budžetu. Budžeta projektu Saeimai iesniedz valdība, un balsojums par valsts budžetu ir faktiski arī balsojums par uzticību valdībai, jo, noraidot valdības iesniegto budžeta projektu, tai tiek izteikta neuzticība. Par valsts budžetu un ar to saistītajiem jautājumiem parasti Saeimas sēdēs ir visgarākās debates.

Kontroles funkcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeima veic valdības ikdienas darba parlamentāro kontroli, un valdība kopumā un katrs ministrs atsevišķi ir politiski atbildīgi Saeimas priekšā.

Ministru prezidents reizi gadā Saeimas sēdē ziņo par Ministru kabineta paveikto un iecerēto darbību. Tāpat arī tiesībsargs reizi gadā ziņo Saeimas sēdē par Tiesībsarga biroja darbu.

Saeimā tiek rīkotas arī atbildēm uz deputātu jautājumiem veltītas sēdes, kurās parasti Saeimas opozīcijas deputāti uzdod jautājumus Ministru prezidentam, Ministru kabineta locekļiem vai Latvijas Bankas prezidentam par šo amatpersonu kompetencē esošajām lietām.

Ja Saeimas deputāti nav apmierināti ar kādas nozares darbu, valdībai var tikt iesniegts pieprasījums. Saeimai atbalstot šo pieprasījumu, var tikt pieņemts arī lēmums par neuzticības izteikšanu attiecīgajam Ministru kabineta loceklim vai valdībai kopumā. Arī Saeimas komisijām ir tiesības pieprasīt savam darbam vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus no atsevišķiem ministriem un viņiem padotām iestādēm, kā arī no pašvaldības iestādēm un attiecīgās amatpersonas uzaicināt uz komisijas sēdēm paskaidrojumu sniegšanai.

Savukārt Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijām, pieaicinot lietpratējus, ir tiesības izdarīt revīzijas valdības, pašvaldību un privātajās iestādēs un uzņēmumos, ja šīs privātās iestādes un uzņēmumi tieši vai netieši saņem valsts pabalstus, kredītus vai pasūtījumus vai piedalās valsts vai pašvaldību īpašuma privatizācijā. Tāpat parlamentārās izmeklēšanas komisijai ir tiesības atbilstoši Saeimas noteiktajam uzdevumam izsaukt un nopratināt arī privātpersonas.

Amatpersonu apstiprināšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeima ievēlē ļoti daudzas mūsu valsts amatpersonas. Aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas deputāta balsu vairākumu Saeima ievēlē Latvijas Valsts prezidentu.

Lai valdība stātos pie savu pienākumu pildīšanas, tai nepieciešama Saeimas uzticība. Valdības vadītāja kandidātu izvēlas Valsts prezidents. Saeima balso par uzticību sastādītajai valdībai pēc tam, kad topošais Ministru prezidents ziņo Saeimai par savas valdības iecerēto darbību. Ja Saeima izteic neuzticību Ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam Ministru kabinetam, bet, ja neuzticība tiek izteikta atsevišķam ministram, tad jāatkāpjas ir tikai šim ministram.

Saeima ievēlē, apstiprina, ieceļ, atbrīvo vai atlaiž no amata arī citas valsts amatpersonas, piemēram, ģenerālprokuroru, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku, Latvijas Bankas prezidentu, Nacionālo radio un televīzijas padomi, Satversmes aizsardzības biroja direktoru, tiesnešus, tiesībsargu, valsts kontrolieri un citas amatpersonas.

Starptautisku līgumu apstiprināšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Satversmes 68. pantu visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri regulē likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana.

Starptautiskā sadarbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdztekus darbam Saeimas sēdēs, komisijās un frakcijās deputāti tiekas arī ar citu valstu amatpersonām un delegācijām. Saeima ir starptautisko parlamentāro organizāciju dalībniece, kā arī aktīvi sadarbojas ar citu valstu parlamentiem.

Saeimas Prezidijs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeimas darbību vada Saeimas Prezidijs, kuru Saeima ievēlē savu pilnvaru laika sākumā. Saeimas Prezidija sastāvā ir pieci deputāti — Saeimas priekšsēdētājs, divi viņa biedri, Saeimas sekretārs un viņa biedrs.

Prezidiju parasti ievēlē pirmajā jaunievēlētās Saeimas sēdē. Kandidatūras Prezidija locekļu amatiem deputāti iesniedz rakstveidā, un par katram amatam izvirzītajiem kandidātiem Saeima balso vienlaikus aizklātā balsošanā ar vēlēšanu zīmēm. Kandidāts par ievēlētu uzskatāms tad, ja tas ieguvis visvairāk balsu, turklāt balsu skaits nedrīkst būt mazāks par klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu.

Prezidija locekļi parasti tiek ievēlēti no lielākajām Saeimā pārstāvētajām partijām, bet par Saeimas priekšsēdētāju var kļūt arī deputāts no partijas, kas nav ieguvusi visvairāk balsu Saeimas vēlēšanās.

Saeimas Prezidijs nosaka Saeimas iekšējo kārtību un darba gaitu Saeimā, dod atzinumus un virza tālāk saņemtās lietas visos Saeimas kārtības rullī paredzētajos gadījumos, sastāda Saeimas sēžu darba kārtību un lemj par komandējumiem. Tāpat Prezidijs pieņem darbā un atlaiž no darba Saeimas struktūrvienību vadītājus un veic citas organizatoriskās funkcijas.

Prezidija sēdes parasti notiek divas reizes nedēļā — pirmdienās un ceturtdienās, un tās sasauc Saeimas priekšsēdētājs vai viņa prombūtnes laikā — viens no Saeimas priekšsēdētāja biedriem. Prezidija sēdes parasti notiek Saeimas namā, tomēr Prezidiju var sasaukt arī jebkurā citā laikā un vietā.

Lai saskaņotu frakciju un politisko bloku darbību Saeimā un izlemtu lietas, kuras neregulē Saeimas kārtības rullis, tiek izveidota Frakciju padome. Tās sastāvā ir Saeimas Prezidijs un pa vienam deputātam no katras frakcijas un politiskā bloka. Frakciju padomes atzinumiem ir tikai ieteikuma raksturs.

Saeimas priekšsēdētājs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeimas Prezidiju vada Saeimas priekšsēdētājs. Saeimas priekšsēdētājs reprezentē Saeimu, vada Saeimas sēdes, gādā par kārtību Saeimas sēžu laikā un raugās, lai sēde notiktu atbilstoši Saeimas kārtības rullim. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs vada Saeimas Prezidija sēdes un atbildēm uz deputātu jautājumiem veltītās sēdes, kurās parasti Saeimas opozīcijas deputāti uzdod jautājumus Ministru prezidentam, Ministru kabineta locekļiem vai Latvijas Bankas prezidentam par šo amatpersonu kompetencē esošajām lietām.

Saeimas sēdes parasti notiek reizi nedēļā — ceturtdienās Saeimas namā. Savukārt divas reizes gadā notiek Saeimas svinīgās sēdes, kurās Saeimas priekšsēdētājs saka svinīgu uzrunu: 4. maijā — Saeimas svinīgā sēde, kas veltīta Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienai un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas gadadienai, bet 18. novembrī — Saeimas svinīgā sēde par godu Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai.

Latvijas Republikas Satversmē noteiktajos gadījumos Saeimas priekšsēdētājs uz laiku pilda Valsts prezidenta pienākumus. Tas notiek tad, ja Valsts prezidents atrodas ārpus valsts robežas, atsakās no amata, tiek atsaukts, nomirst vai citu apstākļu dēļ nevar pildīt savu amatu.

Pēc amata Saeimas priekšsēdētājs ir Nacionālās drošības padomes loceklis. Padome saskaņo augstāko valsts institūciju un amatpersonu īstenotu vienotu valsts politiku nacionālās drošības jomā.

Saeimas priekšsēdētājs vienlaikus pēc amata ir arī 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes valdes priekšsēdētājs. 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi piešķir barikāžu dalībniekiem par tā gada janvārī un augustā parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, par ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, kā arī tām personām, kuras morāli un materiāli atbalstīja barikāžu dalībniekus.

Saeimas priekšsēdētājs, pildot sava amata pienākumus, daudz laika velta diplomātisko attiecību veidošanai, gan tiekoties ar citu valstu augstākajām amatpersonām, delegācijām un ārvalstu vēstniekiem, gan arī apmeklējot citas valstis oficiālās vai darba vizītēs. Tostarp reizi gadā Saeimas priekšsēdētājs uz tikšanos ar Saeimas deputātiem aicina diplomātiskā korpusa pārstāvjus — Latvijā akreditētos ārvalstu vēstniekus un goda konsulus, bet Latvijas Republikas ārvalstu pārstāvniecību vadītāju ikgadējās sanāksmes ietvaros Saeimas priekšsēdētājs un deputāti tiekas ar Latvijas diplomātiem — mūsu valsts vēstniekiem.

Nozīmīgs Saeimas priekšsēdētāja amata pienākums ir arī darbs ar dokumentiem, dažādu institūciju un iedzīvotāju iesniegumiem un vēstulēm.

Saeimas priekšsēdētāja darbību nodrošina Saeimas priekšsēdētāja birojs.

Līdztekus sava amata pienākumiem Saeimas priekšsēdētājs pilda arī deputāta pienākumus un piedalās vairāku Saeimas komisiju un apakškomisiju darbā.

Saeimas priekšsēdētāja darba telpās, uz automašīnas vai cita transportlīdzekļa, ar kuru pārvietojas Saeimas priekšsēdētājs, parasti ir balts karogs ar taisno krustu valsts karoga krāsu samēros, kam augšējā labajā laukumā ir valsts lielais ģerbonis.

Saeimā ir vairākas tradīcijas, kuras iedibinājuši tieši Saeimas priekšsēdētāji. Viena no tradīcijām ir Saeimas pavasara koku stādīšanas talka, kas ir simboliska dāvana Latvijai un saistīta ar mūsu valstij nozīmīgu datumu — 4. maiju, kad tiek svinēta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas diena. Ik gadu janvārī Saeimas priekšsēdētājs aicina Saeimas deputātus, barikāžu dalībniekus, žurnālistus un iedzīvotājus Saeimas nama pagalmā aizdegt ugunskuru par piemiņu 1991. gada barikādēm. Tāpat pirms Ziemassvētkiem Saeimas namā Saeimas priekšsēdētājs kopā ar bērniem rīko Ziemassvētku ieskaņas pasākumus.

Ir iedibināts arī Saeimas Prezidija Atzinības raksts, ar ko apbalvo personas par sasniegumiem parlamenta noteikto valsts attīstības virzienu īstenošanā.

Saeimas priekšsēdētāja biedrs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeimas priekšsēdētāja biedrs Saeimas priekšsēdētāja prombūtnes laikā pilda viņa pienākumus pēc savstarpējas vienošanās. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs un viņa biedri sadala savā starpā kārtējos darbus, tostarp Saeimas sēžu, Prezidija sēžu un atbildēm uz deputātu jautājumiem veltīto sēžu vadīšanu, kā arī tikšanos ar citu valstu amatpersonām.

Saeimas sekretārs un sekretāra biedrs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeimas sekretārs un viņa biedrs nodrošina Saeimas sēžu protokolēšanu; ja nepieciešams, Saeimas sēdē nolasa dokumentus, pārbauda stenogrammas un pārzina Saeimas Kancelejas darbu.

Saeimas vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

LR Saeimas nama fasāde
Latvijas Republikas Saeimas locekļi pirms 1934. gada apvērsuma (augšā vidū Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš).

Pirmais parlaments - Satversmes sapulce (1920—1922)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17.-18. aprīlī, kurās piedalījās 84,9% no reģistrētajiem vēlētājiem. Bija izvirzīti 57 kandidātu saraksti, deputātu vietas ieguva 16 partiju un grupu pārstāvji. Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Satversmi un Saeimas vēlēšanu likumu, saskaņā ar kuriem tika rīkotas 1. Saeimas vēlēšanas. Satversmes sapulces prezidents bija Jānis Čakste.

1. Saeima (1922—1925)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: 1. Saeima

Satversmes sapulces iesākto darbu turpināja Saeima. Saskaņā ar Satversmi, Saeimu ievēlēja vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās uz trīs gadiem. Esošās Saeimas mandāts beidzas, kad nākamā Saeima sanāk uz savu pirmo sēdi. 1. Saeimas vēlēšanas norisinājās 1922. gada 7. un 8. oktobrī. Tajās piedalījās 82,2% (800 840) balsstiesīgo. Pieteikti tika 88 kandidātu saraksti, no kuriem ievēlēja 46.

1. Saeima noturēja 214 plenārsēdes, kurās izskatīja 343 likumprojektus. Pirmais Saeimas priekšsēdētājs bija Frīdrihs Vesmanis, ko 1925. gada 20. martā nomainīja Pauls Kalniņš.

2. Saeima (1925—1928)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: 2. Saeima

2. Saeimas vēlēšanas notika 1925. gada 3. un 4. oktobrī. Tajās piedalījās 74,9% (838 800) no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Tika iesniegts 141 kandidātu saraksts, no kuriem 48 ieguva mandātus. No simts ievēlētājiem deputātiem 84 bija latvieši, 55 deputātiem bija augstākā izglītība, 30 — vidējā un 15 — zemāka izglītība. 2. Saeimas priekšsēdētājs bija dr. Pauls Kalniņš.[3]

3. Saeima (1928—1931)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: 3. Saeima

3. Saeimas vēlēšanas notika 1928. gada 6. un 7. oktobrī. Tajās piedalījās 79,3% (937 968) no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Tika iesniegti 120 kandidātu saraksti, no kuriem 54 ieguva mandātus. Sākot ar šīm vēlēšanām, katra saraksta iesniedzējam bija jāiemaksā 1000 latu drošības nauda, kuru atmaksāja saraksta iesniedzējam, ja no saraksta vismaz vienā apgabalā ievēlēja kaut vienu deputātu.

No simts ievēlētajiem deputātiem 80 bija latvieši, 54 deputātiem bija augstākā, 28 — vidējā, 4 — augstākā vai vidējā militārā izglītība un 14 — zemāka izglītība. Statistika par deputātiem atspoguļo tikai vēlēšanu rezultātus.

Frakciju skaits mainījās, pirmajā sesijā darbojās 28 frakcijas. 3. Saeimā bija 20 pastāvīgās komisijas. Notika 223 sēdes, kurās apsprieda 344 likumprojektus. 3. Saeimas priekšsēdētājs bija dr. Pauls Kalniņš.

4. Saeima (1931—1934)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: 4. Saeima

4. Saeimas vēlēšanas notika 1931. gada 3. un 4. oktobrī. Tajās piedalījās 80,0% (974 822) no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Tika iesniegti 103 kandidātu saraksti, no kuriem 57 ieguva mandātus. No simts ievēlētajiem deputātiem 1 bija sieviete, 83 latvieši, 43 deputātiem bija augstākā, 39 — vidējā, 12 — tautskolas, 3 — militārā, 1 deputātam — lauksaimniecības skolas, 1 — arodskolas izglītība un 1 — pašizglītība. Statistika par deputātiem atspoguļo tikai vēlēšanu rezultātus.

Frakciju skaits mainījās, pirmajā sesijā darbojās 25 frakcijas. 4. Saeimā bija 18 pastāvīgās komisijas. Notika 185 sēdes, kurās apsprieda 312 likumprojektus. 4. Saeimas priekšsēdētājs bija dr. Pauls Kalniņš.

1934. gada 15. maijā valsts apvērsuma rezultātā 4. Saeimas darbība tika pārtraukta un Saeimas funkcijas uzņēmās Ministru kabinets.

Latvijas Republikas Augstākā padome (1990—1993)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gada 18. martā notika Latvijas Republikas Augstākās padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi okupācijas periodā tika pieļauta vairāku politisko kustību kandidātu balotēšanās. Šajās vēlēšanās piedalījās 81,25% (1 593 019) no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem.

Tika ievēlēts 201 deputāts. No tiem 10 bija sievietes, 139 latvieši, 185 deputātiem bija augstākā, 5 — nepabeigta augstākā un 11 — vidējā izglītība. Statistika par deputātiem atspoguļo tikai vēlēšanu rezultātus.

Augstākajā padomē bija 16 pastāvīgās komisijas. Notika 389 sēdes, kurās pieņēma 404 likumus, to skaitā — Konstitucionālo likumu par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem, atjaunoja 1937. gada Civillikumu, izstrādāja likumus, kas aizsāka privatizācijas procesu. Augstākā padome noteica valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Augstākās padomes priekšsēdētājs bija Anatolijs Gorbunovs.

5. Saeima (1993—1995)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: 5. Saeima un 5. Saeimas vēlēšanas

5. Saeimas vēlēšanas notika 1993. gada 5. un 6. jūnijā. To juridiskais pamats — 1992. gada 20. oktobrī pieņemtais likums “Par 5. Saeimas vēlēšanām”, kas būtībā ir nedaudz grozīts un papildināts 1922. gada Likums par Saeimas vēlēšanām. Vēlēšanās piedalījās 1 118 316 vēlētāji jeb 89,9% balsstiesīgo Latvijas pilsoņu, tajā skaitā ārvalstīs nobalsoja 18 413 pilsoņi. Tika pieņemti 23 kandidātu saraksti, no kuriem mandātus ieguva 8, jo pārējie nepārsniedza noteikto 4% vēlēšanu barjeru. Katram saraksta iesniedzējam bija jāiemaksā drošības nauda 50 minimālo mēnešalgu apmērā, kuru atmaksāja saraksta iesniedzējam, ja no saraksta vismaz vienā apgabalā ievēlēja kaut vienu deputātu.

No simts ievēlētajiem deputātiem 15 bija sievietes, 88 latvieši, 91 deputātam bija augstākā, 4 — nepabeigta augstākā un 5 — vidējā izglītība. Statistika par deputātiem atspoguļo tikai vēlēšanu rezultātus.

5. Saeimā darbojās 15 pastāvīgās komisijas, kā arī vairākas apakškomisijas un izmeklēšanas komisijas. Pēc ievēlēšanas bija 8 frakcijas, 1994. gada pavasarī, sašķeļoties frakcijai “Saskaņa Latvijai — atdzimšana tautsaimniecībai”, izveidojās vēl viena frakcija. Notika 137 sēdes, kurās izskatīja 839 likumprojektus. Šī Saeima atjaunoja Satversmi, 1925. gada likumu "Par Ministru kabineta iekārtu", pieņēma Pilsonības likumu, Korupcijas novēršanas likumu, veica pašvaldību reformu, noslēdza līgumu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu. 5. Saeimas priekšsēdētājs bija Anatolijs Gorbunovs.

6. Saeima (1995—1998)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: 6. Saeima un 6. Saeimas vēlēšanas

6. Saeimas vēlēšanas notika 1995. gada 30. septembrī un 1. oktobrī. Vēlēšanās piedalījās 955 392 vēlētāji jeb 71,9% balsstiesīgo Latvijas pilsoņu, tajā skaitā ārvalstīs nobalsoja 12 501 pilsonis. Tika pieņemti 19 kandidātu saraksti, no kuriem mandātus ieguva 9, jo pārējie nepārsniedza noteikto 5% vēlēšanu barjeru. Katram saraksta iesniedzējam bija jāiemaksā 1000 latu drošības nauda, kuru atmaksāja saraksta iesniedzējam, ja no saraksta vismaz vienā apgabalā ievēlēja kaut vienu deputātu.

No simts ievēlētajiem deputātiem 8 bija sievietes, 90 deputātiem bija augstākā, 1 deputātam — nepabeigta augstākā —, 6 deputātiem — vidējā speciālā un 3 — vidējā izglītība. Statistika par deputātiem atspoguļo tikai vēlēšanu rezultātus. 6. Saeimā bija 16 pastāvīgās komisijas, kā arī vairākas apakškomisijas un izmeklēšanas komisijas. Pēc ievēlēšanas izveidojās 9 frakcijas, taču darbības laikā, deputātiem izstājoties un pievienojoties citām frakcijām, to skaits nemitīgi mainījās.

1995. gada decembrī beidza pastāvēt deputātu bloks “Sociālistiskā partija — Līdztiesība”, bet 1996. gada novembrī tas atkal izveidoja frakciju, kas darbojās līdz 1997. gada maijam. 1996. gada jūlijā beidza pastāvēt Tautas saskaņas partijas frakcija, taču 1997. gada septembrī tā atkal atjaunoja darbu.

Latvijas Vienības partijas frakcija pastāvēja no ievēlēšanas brīža līdz 1997. gada februārim. 1996. gada jūlijā deputāti, kuri atstāja frakciju “Latvijai”, izveidoja jaunu frakciju “Tautai un taisnībai”, kas darbojās līdz 1997. gada februārim. 1997. gada jūnijā, apvienojoties partijām “Tēvzemei un Brīvībai” un LNNK, tika izveidota frakcija ar tādu pašu nosaukumu. Pirms tam LNNK veidoja kopīgu frakciju ar Latvijas Zaļo partiju. Pēc LNNK aiziešanas 1997. gada jūnijā tika izveidota Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcija. Latvijas Zemnieku savienības, Kristīgi demokrātiskās savienības un Latgales Demokrātiskās partijas frakcija pastāvēja līdz 1997. gada novembrim, pēc tam izveidojās LZS, KDS frakcija. No 1997. gada septembra līdz 1998. gada janvārim pastāvēja tautas kopas "Brīvība" frakcija, 1998. gada 28. jūlijā izveidoja Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības, Latvijas Zaļās partijas apvienības frakciju, kas pastāvēja līdz 6. Saeimas darbības beigām.

Saeimas darbības laikā pieauga deputātu skaits Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijā, samazinājās — frakcijās “Latvijas ceļš” un “Latvijai”, izveidojās liels pie frakcijām nepiederošo deputātu skaits, brīžiem pārsniedzot divdesmit.

Notika 197 sēdes, kurās izskatīja 1335 likumprojektus. 6. Saeima izdarīja būtiskus grozījumus Satversmē: vēlēšanām iepriekšējo divu dienu vietā noteica tikai vienu dienu; Saeimas darbības laiks, sākot no 7. Saeimas, pagarināja līdz četriem gadiem; Satversmei pievienoja nodaļu par cilvēka pamattiesībām; pieņēma Civilprocesa likumu.

Sākumā 6. Saeimas priekšsēdētāja bija dr. Ilga Kreituse, bet no 1996. gada 26. septembra par priekšsēdētāju kļuva Alfreds Čepānis.

7. Saeima (1998—2002)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: 7. Saeima un 7. Saeimas vēlēšanas

7. Saeimas vēlēšanas, saskaņā ar grozījumiem Satversmē, pirmoreiz Latvijas valsts vēsturē notika vienā dienā - 1998. gada 3. oktobrī. Vēlēšanās piedalījās 944 667 vēlētāji jeb 71,9% visu balsstiesīgo Latvijas pilsoņu, tajā skaitā ārvalstīs nobalsoja 10 080 pilsoņu. Tika pieņemts 21 kandidātu saraksts, no kuriem mandātus ieguva 6, jo pārējie nepārsniedza noteikto 5% vēlēšanu barjeru. Katram saraksta iesniedzējam bija jāiemaksā 1000 latu drošības nauda, kuru tam atmaksāja saraksta iesniedzējam, ja no saraksta vismaz vienā apgabalā ievēlēja kaut vienu deputātu.

No simts ievēlētajiem deputātiem 17 bija sievietes, 94 bija latvieši, 94 deputātiem bija augstākā, 4 - vidējā speciālā un 2 - vidējā izglītība. Statistika par deputātiem atspoguļo tikai vēlēšanu rezultātus.

7. Saeimā bija 16 pastāvīgās komisijas, 14 apakškomisijas un 5 izmeklēšanas komisijas. Pēc Saeimas ievēlēšanas izveidojās 6 frakcijas. 2001. gada janvārī 5 no Jaunās partijas izstājušies deputāti Jaunās partijas frakcijas vietā izveidoja Jauno frakciju, un tā pastāvēja līdz 2002. gada martam. Latvijas Sociāldemokrātu apvienības (LSA) frakcija 1999. gada maijā tika nosaukta par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) frakciju. Savukārt 2002. gada janvārī no LSDSP frakcijas izstājušies deputāti izveidoja Sociāldemokrātu savienības frakciju. 2002. gada janvārī tika izveidota arī politisko organizāciju apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" frakcija.

7. Saeimā salīdzinājumā ar iepriekšējo Saeimu, bija maz pie frakcijām nepiederošo deputātu: sākumā — 1, 2002. gada janvārī — 3, 2002. gada martā — 7, bet Saeimas darba beigās — 8 deputāti.

7. Saeimas laikā izskatīti 1442 likumprojekti, pieņemti 917 likumi. Nozīmīgākie no tiem ir grozījumi Satversmē, Valsts pārvaldes iekārtas likums, Elektronisko dokumentu likums, Komerclikums, grozījumi Administratīvā procesa likumā un grozījumi Kriminālprocesa kodeksā.

7. Saeimas priekšsēdētājs bija Jānis Straume.

8. Saeima (2002—2006)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: 8. Saeima un 8. Saeimas vēlēšanas

8. Saeimas vēlēšanas notika 2002. gada 5. oktobrī. Vēlēšanās piedalījās 997 754 (71,51%) vēlētāji, no tiem ārvalstīs nobalsoja 7490 vēlētāju. Tika pieteikti 20 deputātu kandidātu saraksti, no kuriem 5 procentu barjeru pārvarēja un mandātus ieguva 6 partijas un partiju apvienības. No simts ievēlētajiem deputātiem 18 bija sievietes, 79 — latvieši, 14 — krievi, 1 polis, 1 ebrejs, 1 karēlis, 4 nebija uzrādījuši savu nacionālo piederību. 93 deputātiem ir augstākā, 4 — vidējā speciālā, 3 — vidējā izglītība. Statistika par deputātiem atspoguļo tikai vēlēšanu rezultātus. 8. Saeimā bija 17 pastāvīgās komisijas, 13 apakškomisijas un 1 izmeklēšanas komisija. Pēc Saeimas ievēlēšanas izveidoja 6 frakcijas. 8. Saeimas laikā nemainījās deputātu skaits Tautas partijas un Zaļo un zemnieku savienības frakcijās. Latvijas Pirmās partijas frakcijas deputātu skaits palielinājās, bet frakcijas “Jaunais laiks” deputātu skaits nedaudz samazinājās.

2003. gada 19. februārī 17 deputāti, kas bija izstājušies no politisko organizāciju apvienības “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”, izveidoja Tautas saskaņas partijas frakciju. Tās locekļu skaits pakāpeniski samazinājās, un kopš 2005. gada 27. oktobra to sauca par Saskaņas Centra frakciju. 2003. gada 13. jūnijā darbību izbeidza politisko organizāciju apvienības “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” frakcija, bet 29. augustā tā mainītā sastāvā savu darbību atjaunoja. 2003. gada 12. jūnijā 5 deputāti izveidoja Latvijas sociālistiskās partijas frakciju.

8. Saeimā, tāpat kā 7. Saeimā, bija maz pie frakcijām nepiederošo deputātu. To skaits svārstījās no sešiem līdz vienam deputātam, īsu brīdi — no 2003. gada 1. septembra līdz 2004. gada 9. februārim — nebija neviena pie frakcijām nepiederoša deputāta.

8. Saeimas laikā iesniegti 1934 likumprojekti, pieņemti 1272 likumi. Nozīmīgākie no tiem ir Biedrību un nodibinājumu likums, Valsts un pašvaldības īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likums, Kriminālprocesa likums. Saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā notika likumu un atsevišķu likumu normu saskaņošana ar Eiropas Savienības tiesību aktiem.

8. Saeimas priekšsēdētāja bija Ingrīda Ūdre.

9. Saeima (2006—2010)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: 9. Saeima un 9. Saeimas vēlēšanas

9. Saeimas vēlēšanas notika 2006. gada 7. oktobrī. Vēlēšanās piedalījās 908 979 (60,98%) vēlētāji, no tiem ārvalstīs nobalsoja 7580 vēlētāju. Tika reģistrēti 19 deputātu kandidātu saraksti, no kuriem 5 procentu barjeru pārvarēja un mandātus ieguva 7 partijas un partiju apvienības.

No simts ievēlētajiem deputātiem 19 bija sievietes, 78 — latvieši, 15 — krievi, 1 ebrejs, 1 karēlis, 1 vācietis, 4 nebija uzrādījuši savu nacionālo piederību. 95 deputātiem ir augstākā izglītība un 5 — vidējā izglītība. Statistika par deputātiem atspoguļo tikai vēlēšanu rezultātus.

9. Saeimā ir 16 pastāvīgās komisijas un 8 frakcijas.

Sākumā 9. Saeimas priekšsēdētājs bija Indulis Emsis, bet no 2007. gada 24. septembra par priekšsēdētāju kļuva Gundars Daudze.

10. Saeima (2010—2011)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: 10. Saeima un 10. Saeimas vēlēšanas

10. Saeimas vēlēšanas notika 2010. gada 2. oktobrī. Vēlēšanās piedalījās 967 162 vēlētāju. Vēlētāju līdzdalība bija 63,12 procenti. Vēlēšanās ārvalstīs piedalījās 30,46 procenti no ārvalstīs reģistrēto pilsoņu skaita. Reģistrēti tika 13 deputātu kandidātu saraksti, no kuriem 5 procentu barjeru pārvarēja un mandātus ieguva 5 partijas un partiju apvienības.

10. Saeimas priekšsēdētāja ir Solvita Āboltiņa, Saeimas priekšsēdētājas biedri ir Gundars Daudze un Andrejs Klementjevs, Saeimas sekretārs ir Kārlis Šadurskis, Saeimas sekretāra biedrs ir Dzintars Rasnačs.

10. Saeimā ir 16 pastāvīgās komisijas un 10 apakškomisijas.

10. Saeimā ir 5 frakcijas - politisko partiju apvienības „Vienotība” frakcija – 33 deputāti, politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcija – 29 deputāti, Zaļo un Zemnieku savienības frakcija – 22 deputāti, nacionālās apvienības „Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcija - 8 deputāti, partiju apvienības „Par Labu Latviju” frakcija - 8 deputāti.

2011. gada 28. maijā Valsts prezidents Valdis Zatlers ierosināja tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Tautas nobalsošana notika 2011. gada 23. jūlijā un pēc tās rezultātiem 10. Saeima tika atlaista.

11. Saeima (2011—pašlaik)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: 11. Saeima un 11. Saeimas vēlēšanas

11. Saeimas vēlēšanas notika 2011. gada 17. septembrī. Vēlēšanās piedalījās 902 569 vēlētāju, kas sastādīja 60,55% no kopējā balsstiesīgo skaita. Reģistrēti tika 13 deputātu kandidātu saraksti, no kuriem 5% barjeru pārvarēja un mandātus ieguva 5 partijas un partiju apvienības.

11. Saeimas priekšsēdētāja ir Solvita Āboltiņa, Saeimas priekšsēdētājas biedri ir Inese Lībiņa-Egnere un Andrejs Klementjevs, Saeimas sekretārs ir Dzintars Rasnačs, Saeimas sekretāra biedrs ir Jānis Vucāns.

11. Saeimā ir 5 frakcijas: "Saskaņas Centrs" (31 deputāts), "Vienotība" (20 deputāti), "Reformu partija" (16 deputāti), "Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK"" (14 deputāti), "Zaļo un Zemnieku savienība" (13 deputāti).

Interesanti fakti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saeima ir Latvijas Republikas parlamenta nosaukums kopš 1922. gada. Latviešu valodas etimoloģijas vārdnīcā teikts, ka vārds „Saeima” nozīmē „sapulce” un ir atvasināts no darbības vārda „iet”. Jura Alunāna darinātais jaunvārds „saims” sākotnēji nozīmējis „valsts padome, zemes padome”, bet vēlāk tas ticis lietots formā „saeima” ar nozīmes paplašinājumu „sanāksme, sapulce, apspriede”.

Latvijas tauta 1920. gada 17. un 18. aprīlī ievēlēja Satversmes sapulci, kura izstrādāja valsts iekārtas pamatlikumu jeb Satversmi un turpināja neatkarīgas valsts likumdošanas darbu — pieņēma agrārreformas likumu, Saeimas vēlēšanu likumu un citus mūsu valsts likumus.

Latvijas parlamenta vēsturē ilggadējākais Saeimas priekšsēdētājs ir Pauls Kalniņš, kas šo amatu ieņēma 1. Saeimā (nepilnu laiku), 2. Saeimā, 3. Saeimā un 4. Saeimā, kopumā deviņus gadus — no 1925. gada 20. marta līdz 1934. gada 15. maijam.

Latvijas Republikas parlamenta galvenā ēka atrodas Rīgā, Jēkaba ielā 11, un tiek saukta par Saeimas namu. Tajā notiek Saeimas sēdes. Iepretim Saeimas namam — Jēkaba ielā 10/12, Jēkaba ielā 16 un Torņa ielā 3/5 — atrodas vēl trīs ēkas, kas tiek izmantotas Saeimas komisiju un frakciju darbam. Neviena no šīm ēkām nav speciāli būvēta parlamenta vajadzībām, bet tikai laika gaitā tās piemērotas Saeimas darbībai.

Saeimas garākā sēde — 2008. gada 11. decembra sēde — ilga 19 stundas un 36 minūtes — līdz nākamās dienas rītam pulksten 4.36. Tad sēdē tika izsludināts pārtraukums līdz 2008. gada 18. decembrim, un pēc nedēļas sēde turpinājās vēl 8 stundas un 40 minūtes. Tātad minētās sēdes kopējais garums bija 28 stundas un 16 minūtes.

Saeimas sēdes laikā ar āmura piesitienu Saeimas sēdes vadītājs norāda, ka visas debates par sēdē izskatāmo jautājumu ir izbeigtas.

Prezidijs Saeimas sēdēs var dot iespēju runāt arī ārvalstu un starptautisko organizāciju amatpersonām. Piemēram, deputātus uzrunājis Itālijas prezidents Karlo Adzeļjo Čampi, NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shefers, Gruzijas parlamenta priekšsēdētājs Dāvids Bakradze un ASV kongresmenis Džons Šimkus.

Publikai Saeimas sēdes laikā ir aizliegts izteikt piekrišanu vai nepiekrišanu vai citādi traucēt sēdes kārtību. Šādā gadījumā sēdes vadītājs var izraidīt no Sēžu zāles atsevišķas personas vai pat visu publiku.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas Republikas Satversme, publikācija "Latvijas Vēstneša" vortālā likumi.lv (01.07.1993.)
  2. Saeimas Kārtības rullis, publikācija "Latvijas Vēstneša" vortālā likumi.lv (18.08.1994.)
  3. Likumdevēju vēsture Saeimas mājaslapā

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]