Saksijas Morics

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Saksijas Morics
Moritz Graf von Sachsen
Maurice Quentin de La Tour 001.jpg
Saksijas Morics kā Francijas ģenerālmaršals (1748)
Kurzemes hercogs
Amatā
1726. gadā — 1728. gadā
Priekštecis Ferdinands Ketlers
Pēctecis Ferdinands Ketlers

Dzimšanas dati 1696. gada 28. oktobrī
Goslāra, Saksija
(mūsdienās Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1750. gada 20. novembrī
Šambora, Francija
Apglabāts Sv. Tomasa baznīca, Strasbūra
Dinastija Vetīnu dinastija
Tēvs Augusts II
Māte Marija Aurora no Kēnigsmārkas
Reliģija luterticība


Saksijas Morics, arī Sakšu Morics (vācu: Moritz Graf von Sachsen; dzimis 1696. gada 28. oktobrī, miris 1750. gada 20. novembrī) bija Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II ārlaulības dēls, kas uz īsu brīdi no 1726. gada līdz 1728. gada augustam (ievēlēšana anulēta jau 1726. gada oktobrī) bija ievēlēts par Kurzemes hercogu. Vēlāk kļuva par Francijas ģenerālmaršalu.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saksijas Morics ir dzimis 1696. gada 28. oktobrī Goslārā. Viņš bija Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II un viņa favorītes Marijas Auroras no Kēnigsmarkas ārlaulības bērns. Viņš bija pirmais no astoņiem atzītajiem Augusta II ārlaulības bērniem, lai arī dažādos avotos minēts līdz pat 354 Augusta II ārlaulības bērniem.

1698. gadā viņa māte nosūtīja viņu pie tēva, kurš tiko bija ievēlēts par Polijas karali, uz Varšavu. Taču nestabilās politiskās situācijas valstī dēļ, viņš lielāko daļu laika bija spiests uzturēties ārpus Polijas. Tas padarīja viņu diezgan patstāvīgu un tiek uzskatīts, ka tam vēlāk ir bijis pozitīvs iespaids uz viņa militāro karjeru. 12 gadu vecumā viņš iestājās Eižena no Savojas dienestā, kura ietvaros piedalījās Turnē un Monsas aplenkumos, kā arī Malplakē kaujā. Bija domas viņu nosūtīt uz jezuītu koledžu Briselē, taču pret to iebilda viņa māte. Vēlāk viņš dienēja Pētera I dienestā un Lielā Ziemeļu kara laikā cīnījās pret zviedriem. 1711. gadā Augusts II oficiāli atzina Moricu par savu dēlu un piešķīra viņam grāfa titulu.

1726. gadā Kurzemes landtāgs pēc hercogienes atraitnes Annas Ioanovnas uzstājīgas vēlēšanās sakšu grāfu Moricu ievēlēja par hercogu, kaut arī Dancigā uzturējās hercogistes reģents Ferdinands Ketlers. Morics solījās precēt hercoga atraitni, tomēr tas nebija Krievijas interesēs. No Rīgas Jelgavā ieradās kņazs Aleksandrs Meņšikovs ar karavīriem un Morics bija spiests bēgt no pilsētas un nocietināties Usmas ezera salā, kas mūsdienās tiek saukta par Moricsalu. Pēc aplenkuma salas Morica karavīri padevās un viņš atstāja Kurzemi.

Morics devās uz Franciju, kur 1736. gadā kļuva par ģenerālleitnantu, Austrijas troņa mantošanas karā 1741. gadā ieņēma Prāgu. 1744. gadā vadīja franču karagājienu uz Flandriju, 1745. gadā uzvarēja angļus pie Briseles un 1746. gadā tika iecelts par Francijas maršalu, 1747. gadā par franču iekarotās Nīderlandes pavēlnieku.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ferdinands Ketlers
(valdīja kā reģents kopā ar Annu Ivanovnu)
Kurzemes hercogs
1726. gads - 1728. gads
Pēctecis:
Ferdinands Ketlers